Hidrokonozoji ir mūsdienās izmirusi senu jūras primitīvo zarndobumaiņu klase, kas dzīvoja kembrija periodā. Slāņainais ārējais skelets liecina par savdabīgu agrīno dzīvnieku uzbūvi, bet izcelsme, radniecība un sistemātiskā piederība nav pārliecinoši pierādīta.

Hidrokonozoju izcelšanās nav pilnībā noskaidrota. Zinātnieki to ķermeņa uzbūvē saskatīja līdzību ar scifozojiem (Scyphozoa) un izmirušajiem koraļļpolipiem (Anthozoa). Tomēr ķermeņa uzbūves līdzība pati par sevi nepierāda kopīgu izcelsmi. Hidrokonozoju fosiliju uzbūve ir nepietiekami zināma, lai droši noteiktu šo organismu evolucionāro radniecību. Kembrija perioda sākumā parādījās hidrokonozoji ar konusveida vai cilindrisku skeleta formu. Evolūcijas gaitā tie attīstīja ārējo skeletu un bija piestiprināti pie jūras gultnes cietā substrāta. Pašlaik nav pietiekamu pierādījumu, lai uzskatītu, ka hidrokonozoji ir tiešie mūsdienu koraļļu un medūzu priekšteči.

Hidrokonozojiem bija raksturīga starainā simetrija. Tiem bija viena simetrijas ass, ap kuru staraini izvietojās orgāni. Hidrokonozoji ir zināmi pēc to skeleta fosilijām, un to mīksto ķermeņa daļu uzbūve un dzīvesveids nav pilnībā zināmi. Hidrokonozoju ārējais skelets bija veidots galvenokārt no slāņainām, iegarenām vai rombveida kalcija karbonāta plātnītēm, kas veidoja organisma ārējo balstu. Skelets bija iegarens, kausa vai cilindriskas formas un līdz 30 mm augsts. Skeletā bija centrālais dobums vai kanālu sistēma, kas atsevišķām grupām varēja būt saistīta ar ķermeņa iekšējo uzbūvi. Dažu grupu fosilijās ir atrastas staraini simetriski izvietotas plātnītes, kas ir koraļļu skeleta septām vai tabulām līdzīgas struktūras. Konusa centrālajā daļā varēja atrasties hidrokonozoju īpatņa galvenās ķermeņa daļas. Hydroconus ģints pārstāvjiem skeletā ir atklāti īpaši biokristāli, kas veido skeleta mikrostruktūru. Šīs ģints hidrokonozoju koniskā skeleta iekšpusē atradās centrālais kanāls, ko zinātnieki salīdzina ar zarndobumaiņu gastrovaskulāro sistēmu un dobumu. Ap centrālo kanālu šiem hidrokonozojiem bija staraini izvietotas kalcija karbonāta plātnītes. Gastroconus iekšējo uzbūvi veidoja savdabīgas iekšējās struktūras. Hidrokonozoju ķermeņa pamatne nodrošināja dzīvnieku piestiprināšanos pie jūras gultnes vai cita veida cietā substrāta. Uzskata, ka hidrokonozojiem bija mazkustīgs dzīvesveids un ka tie aktīvi nepārvietojās. Hidrokonozoju fosilijās nav atrastas droši apstiprinātas nervu struktūras vai specializēti maņu orgāni, bet uzskata, ka tiem nervu sistēma varēja būt vienkārša, izkliedēta nervu tīkla veidā. Fosilijās nav konstatēti specializēti elpošanas orgāni un izvadorgāni. Iespējams, gāzu apmaiņa un vielmaiņas galaproduktu izvadīšana notika difūzijas veidā caur visu ķermeņa virsmu vai mutes atveri. Līdz šim fosilijās nav atrasti pierādījumi par hidrokonozoju vairošanās veidu.

Vairums paleontologu hidrokonozoju klasi Hydroconozoa (Korde, 1963) iedala zarndobumaiņu tipā un koraļļpolipu apakštipā, tomēr joprojām to taksonomiskā atrašanās vieta ir plaši apspriests un neskaidrs jautājums. Tāpat problemātiska ir klases iekšējā sistemātika.

Hidrokonozoji bija seklu, siltu tropisko jūru iemītnieki. Tie bija sastopami kembrija periodā pirms aptuveni 521–514 miljoniem gadu. Dažos literatūras avotos minēts, ka, iespējams, tie bija sastopami arī ilgāk, līdz mezozoja ēras beigām. Hidrokonozoju fosilijas atrastas galvenokārt Sibīrijā un Mongolijā. Hidrokonozojiem bija bentisks, slēpts dzīvesveids. Tie bija piestiprinājušies pie jūras gultnes un apdzīvoja dobumus arheociātu (Archaeocyatha) veidotajos rifos un citas slēptuves. 

Hidrokonozoji ir nozīmīgi paleontoloģijā, jo palīdz izzināt seno jūras dzīvnieku, īpaši kembrija perioda pārstāvju, daudzveidību, skeleta veidošanās un agrīno jūras organismu ķermeņa uzbūves evolūciju, slāņainā skeleta un iekšējo struktūru attīstību un to kā balsta struktūru lomu. Hidrokonozoji palīdz izpētīt seno jūras gultnes ekosistēmu veidošanos un struktūru, organismu mijiedarbību ar substrātu. To loma barības ķēdēs nav pārliecinoši zināma, jo nav skaidru pierādījumu par hidrokonozoju barošanās paradumiem. Hidrokonozoju fosilijas palīdz raksturot iežus un to veidošanās vidi, tomēr pašlaik neuzskata, ka tie būtu plaši izmantojami kā patstāvīgi vadfosiliju indikatori ģeoloģisko slāņu datēšanā.