Hidrozoji ir jūru un saldūdeņu iemītnieki, kuriem raksturīga starainā simetrija un polipa un/vai medūzas attīstības stadija. Hidrozoji ir plēsēji, un tiem ir nozīmīga ekoloģiskā loma ūdens ekosistēmās. 

Uzskata, ka hidrozoji ir dzīvojuši pirms aptuveni 850–741 miljoniem gadu. Senākās to fosilijas atrastas 560–557 miljonus gadu vecos nogulumiežos. Pastāv uzskats, ka hidrozoji ir cēlušies no seniem jūras zarndobumaiņu kopīgajiem senčiem. Iespējams, tie bija jūras hidropolipi. Daļai mūsdienu hidrozoju ir notikusi sekundāra medūzas vai polipa paaudzes reducēšanās. Hidrozojus uzskata par zemākajiem zarndobumaiņiem. Saldūdens Hydrida nevar uzskatīt par filoģenētiski primitīvām formām, jo to uzbūves un dzīves cikla īpatnības radušās sekundāri, pārejot uz dzīvi saldūdenī. Pieņemts, ka evolūcijas gaitā notika pāreja no vientuļajiem polipiem uz sarežģītiem koloniāliem organismiem. Hidrozoju evolūcijā nozīmīga bija medūzu stadijas attīstība, kas ļāva organismiem pārvietoties un izplatīt dzimumšūnas ūdenī. 

Hidrozojiem raksturīga četrstarainā simetrija. Tiem ir viena simetrijas ass, ap kuru staraini izvietojušies orgāni. Hidrozoji spēj uztvert kairinājumus un satver barību no dažādiem virzieniem. Tie ir sīki dzīvnieki ar mīkstu, ūdeņainu ķermeni. Atkarībā no sugas un attīstības stadijas var būt polipa, medūzas vai koloniāla organisma formā. Hidras Hydra (Linnaeus, 1758) parasti ir dažu milimetru līdz aptuveni viena centimetra garumā. Medūzas ir no dažiem milimetriem līdz sešiem centimetriem lielas. Koloniālie hidrozoji veido sazarotas struktūras. Hidrozoju ķermeni apņem ārējais šūnu slānis (epiderma) un iekšējais šūnu slānis (gastroderma). Starp tām atrodas želejveida mezoglejas slānis, kas medūzām parasti ir izteiktāks nekā polipiem. Mezogleja nodrošina mehānisku balstu un elastību. Epiderma aizsargā organismu, piedalās kustību veikšanā un kairinājumu uztverē. Gastroderma izklāj gastrovaskulāro dobumu un piedalās barības sagremošanā. Hidrozojiem ķermenis ir līdzīgs maisam ar vienu atveri. Šī atvere ir mute, kas saistīta ar gremošanas dobumu. Pa muti uzņem barību un izvada nesagremotās barības atliekas. Hidrozojiem nav anālās atveres vai izdalīšanas poru. Ap muti atrodas taustekļi, ar kuriem hidrozoji satver barību. Uz taustekļiem un ap muti atrodas dzeļšūnas. Tās satur ovālu dzeļkapsulu ar blīvām sienām, kas pildīta ar šķidrumu. Vienā kapsulas galā ir spirālē savīts dzeļpavediens. Uz dzeļšūnas ārējās virsmas atrodas viciņa – maņu orgāns knidocils. Saskaroties ar citu organismu, tas atliecas, izraisa uzbudinājumu dzeļšūnā. Dzeļkapsula izmet dzeļpavedienu. Dzeļpavediens ir klāts ar atpakaļ vērstiem dzelksnīšiem. Dzeļpavedienu dūrieni ir indīgi. Medījumu paralizē un ar taustekļiem ievelk mutē. Tālāk tas nonāk gastrovaskulārajā dobumā. Fermenti uzsāk barības ārpusšūnu gremošanu. Pēc tam šūnas uzņem un tālāk sagremo barības daļiņas. Pēc dzeļpavediena izmešanas dzeļšūna iet bojā. Dzeļšūnas izmanto aizsardzībai vai medījuma satveršanai. Hidrozojiem nav atsevišķas elpošanas un asinsrites sistēmas. Gāzu apmaiņa un arī vielmaiņas galaproduktu izvadīšana notiek difūzi caur visu ķermeņa virsmu. Hidrozojiem ir izkliedēta nervu sistēma, kas caurvij mezogleju. Polipiem nervu tīkls koordinē taustekļu kustības, ķermeņa saraušanos un reakcijas uz laupījumu. Medūzām nervu tīkls koordinē “lietussarga” ritmisku saraušanos. Hidrozoju kustības nodrošina epitēlijā esošās muskuļu šūnas.

Polipa stadijai ķermenis parasti ir cilindrisks, mute ar taustekļiem ir vērsta uz augšu. Polips pie substrāta ir piestiprināts ar pamatnes disku. Hidras, piemēram, var pārvietoties, atdaloties no substrāta un piestiprinoties citā vietā. Galvenā ķermeņa daļa polipiem ir iegarena. Tajā atrodas gastrovaskulārais dobums. Polipa ķermenis ir elastīgs, jo epitēlijā esošās muskuļu šūnas ļauj tam izstiepties, sarauties un mainīt formu. Polipi var vairoties bezdzimumiski (pumpurojoties). Polipa ķermenis var būt vientuļš vai veidot koloniju. Medūzas stadijai ķermenis parasti ir zvanveida vai lietussargveida un caurspīdīgs. Mute atrodas uz leju vērsta izauguma galā. Medūzām taustekļi atrodas gar “lietussarga” malu un palīdz satvert barību, aizsargāties. Hidrozoju medūzām nav tik izteikts, biezs mezoglejas slānis, kā tas ir īstajām medūzām (Scyphozoa). Medūzas stadija ir brīvi peldoša un parasti piedalās dzimumvairošanās procesā. Daļa hidrozoju veido kolonijas, kurās polipi ir savstarpēji saistīti. Ar saknēm līdzīgiem pavedieniem – hidrorizām – kolonija piestiprinās pie substrāta. Kolonijām ir centrālais kāts un sānu zari. Kolonija var izskatīties pēc smalka, zarota auga, bet tā ir dzīvnieku sistēma. Kolonijās polipiem ir atšķirīgas funkcijas. Barošanās polipi uztver un sagremo barību. Vairošanās polipi veido medūzas vai dzimumšūnas. Aizsargfunkcijas veicošie polipi nodrošina kolonijas aizsardzību. Koloniālajiem hidrozojiem savienotie audi un iekšējie dobumi nodrošina vielu apriti starp dažādām kolonijas daļām. Īpaši hidrozoji ir sifonofori. To kolonijās ir izteikta polipu specializācija un citu struktūru diferenciācija. Sifonoforu kolonija izskatās kā viens organisms, bet patiesībā tā ir savstarpēji cieši saistīta specializētu zooīdu sistēma, kas sasniedz vairāku metru garumu. 

Hidrozojiem ir dzimumvairošanās un bezdzimumvairošanās. Hidras parasti vairojas pumpurojoties. Koloniālajiem hidrozojiem bieži visi vienas kolonijas polipi ir sievišķā vai vīrišķā dzimuma. Hidrozojiem dzimumšūnas veidojas dzimumdziedzeros vai specializētos ķermeņa apvidos. Vairumam hidrozoju sugu ir gan polipa, gan medūzas attīstības stadija, bet, piemēram, hidrām nav medūzas stadijas, Liriope (Lesson, 1843) nav polipa stadijas. Hidrozoju polipiem pumpurojoties, attīstās medūzas. Hidrozoju sugām ar polipa un medūzas stadiju dzimumšūnas veidojas medūzas stadijā. Nārstu ietekmē saulriets, saullēkts un Mēness fāzes. Daļai hidrozoju sugu apaugļošanās ir ārēja. No apaugļotajām olām attīstās ar skropstiņām klāti kāpuri – planulas. Tās var brīvi peldēt un pēc laika nosēžas uz substrāta un attīstās par polipu, kas vairojas pumpurojoties. Polipi parasti ir pielāgoti barošanās procesam un kolonijas veidošanai, bet medūzas stadija veicina izplatīšanos un pilda vairošanās funkcijas. Hidrām ir augstas reģenerācijas spējas, tās var atjaunot bojātas vai zaudētas ķermeņa daļas.

Klasē hidrozoji Hydrozoa (Owen, 1843) šobrīd zināmas aptuveni 3500–4000 sugas. 

Hidrozoji galvenokārt apdzīvo jūras un okeānus, polāros ūdeņus ieskaitot, bet dažas sugas sastopamas saldūdeņos, piemēram, hidras un obēlijas Obelia (Péron, Lesueur, 1810). Saldūdeņos hidrozoji sastopami ezeros, upēs, dīķos. Jūru piekrastes zonā daudzas sugas ir piestiprinājušās pie akmeņiem, aļģēm, gliemežvākiem vai citiem zemūdens objektiem. Daļa sugu ir pielāgojušās peldošam dzīvesveidam, piemēram, fizālijas Physalia (Lamarck, 1801). Hidrozoju izplatība un skaits mainās atkarībā no ūdens temperatūras, sāļuma, barības pieejamības un citiem vides faktoriem. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ūdeņos sastopami Obelia ģints pārstāvji. Latvijas saldūdens tilpnēs uz ūdensaugiem un citiem objektiem sastopamas hidras. 

Hidrozojiem ir nozīmīga loma ūdens ekosistēmās. Tie piedalās barības ķēdēs, regulē planktona un citu bezmugurkaulnieku populācijas. Hidrozoji ir plēsēji un barojas ar sīkiem ūdens dzīvniekiem – zooplanktonu, vēžveidīgajiem, kukaiņu vai citu bezmugurkaulnieku kāpuriem. Dažas hidrozoju sugas ir cieši saistītas ar fotosintezējošajām aļģēm. Ar hidrozojiem barojas zivis, bruņurupuči un citi ūdens dzīvnieki. Hidrozoji piedalās ekoloģiskā līdzsvara nodrošināšanā, barības vielu un enerģijas apritē ūdens ekosistēmās. Koloniālās hidrozoju formas nodrošina dzīves vidi citiem sīkiem ūdens organismiem. Daži koloniālie hidrozoji apaug ap kuģu korpusiem, ostas konstrukcijām un citām zemūdens iekārtām, kas var traucēt to funkcijām. Saldūdens hidras izmanto bioloģiskajos pētījumos. Fizāliju, īpaši portugāļu kuģīša Physalia physalis, dzēliens cilvēkam var būt bīstams. Saskare ar fizāliju taustekļiem var izraisīt spēcīgas sāpes, ādas niezi, apsarkumu un bojājumus, kā arī smagas sistēmiskas reakcijas.