Amatpersonu ietekmēšana ar materiālu labumu palīdzību tagadējā Latvijas teritorijā aprakstīta jau viduslaikos. “Indriķa Livonijas hronikā” (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) pieminēti notikumi 1199. gadā, kad lībiešu vecāko sapulce nolēmusi sodīt ar nāvi vācu garīdzniekus un tirgotājus, kas paliks lībiešu zemē. Tomēr gan tirgotāji, gan garīdznieki izglābuši sev dzīvību, pasniedzot vecākajiem dāvanas.

Jau pirmajā neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas desmitgadē augsta līmeņa korupcijas gadījumi kļuva par izplatītu parādību. Grupa Latviešu zemnieku savienības (LZS) pārstāvju 1923. gadā izveidojuši Latvijas Zemnieku banku, kura aizņēmusies divus līdz divarpus miljonus latu no valsts un naudu novirzījusi kā aizdevumus pati saviem vadītājiem, LZS un ar tiem saistītiem uzņēmumiem. Valsts lielu daļu kredītu dzēsusi pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. 1923. gadā finanšu ministrs Ansis Buševics pieņēmis naudu no spirta rūpnieka par spirta cenas paaugstināšanu. Vairāki politiķi un citas amatpersonas bijuši iesaistīti valstij neizdevīgu privilēģiju piešķiršanā linu eksportētājai akciju sabiedrībai “Latvijas Tranzīts”, kas guvusi iespēju maksāt par liniem mazāk nekā citi.

Padomju okupācijas laikā Latvijā attīstījās sociālistiskajām valstīm raksturīgā korupcija, piemēram, deficīta preču un pakalpojumu nelikumīga sadale.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sevišķi daudz aizdomu par korupciju saistījās ar privatizācijas procesiem. Viens no ievērojamākajiem 20. gs. 90. gadu korupcijas skandāliem bija tā sauktā “Latvenergo” trīs miljonu lieta, kur starpnieks ar nezināmiem labuma guvējiem ieguva trīs miljonus latu no naudas, kuru VAS “Latvenergo” bija parādā bankai “Banka Baltija”. Ap 20. un 21. gs. miju Latvijā bija daudz aizdomu par tā saukto valsts sagrābšanu, kur privātpersonas ietekmē politiskos lēmumus, izmantojot nelikumīgus maksājumus politiķiem un citām amatpersonām.

Sabiedrības vairākums uzskata, ka Latvijā ir daudz korupcijas. 2017. gadā veiktajā Eirobarometra aptaujā 84 % respondentu pauda, ka Latvijā korupcijas problēma ir izplatīta. Nav iespējams precīzi izmērīt korupcijas apmēru dažādās institūcijās, taču aptaujātie visbiežāk norādīja, ka kukuļošana un varas ļaunprātīga izmantošana personīgās interesēs ir izplatīta policijā, muitā, starp amatpersonām, kuras izvērtē valsts konkursus un kuras izsniedz būvniecības atļaujas. Izplatīta ir arī neuzticība politiskajām institūcijām. Pēdējā plašākā aptauja par korupcijas jautājumiem Latvijā pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pasūtījuma veikta 2016. gadā. Šajā apsekojumā iedzīvotāji visbiežāk par negodīgām uzskatīja Saeimu, Ministru kabinetu un tiesas.

Kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijā būtiski samazinājusies korupcija attiecībās starp iedzīvotājiem un publiskajām institūcijām. 2016. gadā aptaujātie visbiežāk norādīja, ka sakarus, dāvanas vai neoficiālus maksājumus izmantojuši veselības aprūpes saņemšanā, savukārt visretāk nodokļu administrēšanā, kā arī pases apmaiņā vai iegūšanā, uzturēšanās atļauju, izsaukumu kārtošanā. Salīdzinot aptaujas, kas veiktas kopš 1999. gada, daudzās jomās šo paņēmienu izmantošana radikāli samazinājusies. Piemēram, 1999. gada aptaujā 69,8 % respondentu atzina, ka šādas metodes izmantojuši saskarsmē ar Ceļu policiju, taču saskaņā ar 2016. gada aptaujas datiem šādi rīkojušies tikai 10,2 %.

21. gs. iztiesātas vairākas ievērojamas korupcijas krimināllietas. Piemēram, 2008. gadā stājās spēkā notiesājošs spriedums tā sauktajā Jūrmalgeitas lietā par 2005. gadā notikušo kukuļošanu saistībā ar Jūrmalas domes priekšsēdētāja ievēlēšanu (divām personām piespriesti reālas brīvības atņemšanas sodi). 2016. gadā stājās spēkā spriedums par kukuļošanu vairāk nekā viena miljona eiro apmērā Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā laikā no 2005. līdz 2008. gadam (trīs departamenta amatpersonām piesprieda reālas brīvības atņemšanas sodus).

Par vairākiem nozīmīgiem korupcijas gadījumiem ir aizdomas, taču pagaidām attiecīgajās krimināllietās nav pieņemts gala lēmums. Piemēram, kopš 2008. gada tiesā atrodas krimināllieta pret Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, kurš apsūdzēts par kukuļņemšanu, interešu konflikta novēršanas noteikumu pārkāpšanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un citiem nodarījumiem. 2018. gada 28. jūnijā prokurors izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam. 2018. gada novembrī KNAB uzsāka kriminālprocesu par iespējamu kukuļošanu saistībā ar apjomīgiem Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” iepirkumiem.

Starptautiskā salīdzinājumā Latvija ir valsts ar vidēji smagām korupcijas problēmām un mēreni pozitīvu attīstības tendenci. Saskaņā ar organizācijas Transparency International 2018. gada Korupcijas uztveres indeksu (angļu Corruption Perceptions Index) Latvijas vērtējums ir 58 skalā no 0 (ļoti daudz korupcijas) līdz 100 (ļoti maz korupcijas), un Latvija ieņēma 41. vietu no 180 valstīm.

Latvijas sabiedrībā palielinās neiecietība pret korupciju. Laikā no 2007. līdz 2016. gadam aptaujās respondentu, kuri nav vai drīzāk nav gatavi dot kukuli valsts amatpersonai, īpatsvars pieauga no 48,5 % līdz 70,7 %. Tomēr sabiedrības attieksme ir arī neviennozīmīga. Gandrīz ceturtā daļa pauda piekrišanu, ka korupcija ir attaisnojama gadījumos, ja citādi nevar atrisināt likumīgu jautājumu. Eirobarometra aptaujā 2017. gadā 29 % respondentu atzina, ka ir pieņemami pasniegt naudu, un 60 % atzina, ka ir pieņemami pasniegt dāvanu, ja viņi vēlētos saņemt valsts pakalpojumus. Eiropas Savienībā kopumā šie procenti bija 14 un 21.

Sabiedrībā ir nosliece par korupciju dēvēt arī negatīvi vērtētas parādības, kurās ne vienmēr ir ļaunprātība. 2014. gadā pētījumu centra SKDS veiktajā aptaujā aptuveni puse respondentu pauda uzskatu, ka valsts mantas nelietderīga izmantošana, politiska lēmuma pieņemšana lobētāja ietekmē, situācija, kad tiek atbalstīti politiski lēmumi, kas izdevīgi tikai daļai sabiedrības, un valsts budžeta finansējuma piešķiršana bez skaidriem kritērijiem ir korupcija.

Korupcija negatīvi ietekmē Latvijas tautsaimniecību. Saskaņā ar 2016. gadā publicētu Eiropas Parlamenta pasūtītu pētījumu Latvija korupcijas dēļ ikgadēji zaudē līdz pat 13–19 % iekšzemes kopprodukta. Korupcija ir uzņēmējdarbības vidi negatīvi ietekmējošs faktors. 2017. gadā veiktā uzņēmēju aptaujā Latvijā vidējais vērtējums korupcijai kā problēmai biznesā bija 1,27 skalā no 0 (nav problēma) līdz 4 (ļoti liela problēma).

Korupcijas ietekmi uz politiku ir grūti konkretizēt, taču ar korupciju saistītas darbības un priekštati ietekmējuši svarīgus politiskos procesus. 2006. gadā dažu partiju pārsniegtie atļautie priekšvēlēšanu tēriņu griesti un ar trešo personu starpniecību nelikumīgi organizētās reklāmas izraisīja daļā sabiedrības šaubas par 9. Saeimas vēlēšanu leģitimitāti. 2011. gadā Saeimas atteikšanās ļaut KNAB veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā pamudināja Valsts prezidentu Valdi Zatleru ierosināt Saeimas atlaišanu. Aizdomas par korupciju SIA “Rīgas satiksme” daļā sabiedrības izraisīja prasību atstādināt no amata Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu (šādu rīkojumu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs izdeva 2019. gadā 4. aprīlī).

Mūsdienās Latvijā pastāvīga korupcijas ietekme uz politiskajiem lēmumiem nav vērojama. 2017. gadā publicētā domnīcas PROVIDUS un organizācijas “Sabiedrība par atklātību – Delna” monitoringa ziņojumā secināts, ka korupcijas pazīmes Saeimā ir drīzāk izņēmuma parādība un parlamentam kopumā raksturīgs demokrātiskas valsts likumdevējam atbilstošs lemšanas process un darba stils. Tomēr lieli korupcijas riski un bieži paustas aizdomas saglabājas, sevišķi tajās jomās, kur valsts un pašvaldības tieši vai ar kapitālsabiedrību starpniecību veic apjomīgus saimnieciskus darījumus (iepirkumus un citus).

Jau neilgi pēc neatkarības atjaunošanas, 1993. gada 23. martā, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu par pasākumiem, kas veicami, lai ierobežotu korupciju. 1995. gadā Saeima pieņēma Korupcijas novēršanas likumu (zaudēja spēku 2002. gadā).

Mūsdienās korupcijas novēršanas un apkarošanas sistēmu veido komplekss dažāda līmeņa normatīvo aktu un institūciju ietvars. Krimināllikumā ir noteikta atbildība par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, valsts amatpersonas bezdarbību, dažādiem ar kukuļošanu saistītiem nodarījumiem un citiem pārkāpumiem. Korupcijas novēršanai svarīgākais normatīvais akts ir likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, kura mērķis ietver valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmes uz amatpersonas darbību novēršanu. Saskaņā ar šo likumu valsts amatpersonas regulāri deklarē ziņas par saviem ienākumiem, mantisko stāvokli un citas. Lai mazinātu privātu ziedotāju naudas ietekmi uz partiju darbību, ir noteiktas atklātības prasības, kā arī apjoma un citi ierobežojumi partiju ieņēmumiem un izdevumiem. 2018. gadā Saeima pieņēma Trauksmes celšanas likumu, lai nodrošinātu aizsardzību cilvēkiem, kuri sniedz, darba pienākumus pildot, gūtu informāciju par iespējamiem pārkāpumiem, tai skaitā korupciju. Publiskas personas institūcijām ir pienākums izveidot un uzturēt iekšējās kontroles sistēmas korupcijas riska novēršanai.

Korupcijas izmeklēšana ir vairāku iestāžu kompetencē. 2002. gadā izveidoja KNAB, kuram ir korupcijas novēršanas, apkarošanas, politisko partiju finansēšanas noteikumu izpildes un priekšvēlēšanu aģitācijas kontroles funkcijas. Biroja darba rezultāti dažādos laika periodos vērtēti atšķirīgi, taču kopumā tā izveide padarīja cīņu pret korupciju ievērojami sistemātiskāku. 2018. gadā KNAB uzsāka 38 kriminālprocesus un nosūtīja kriminālvajāšanai 24 krimināllietas pret 70 personām. Saskaņā ar ģenerālprokurora datiem 2017. gadā par kukuļņemšanu, kukuļa piesavināšanos, starpniecību kukuļošanā vai kukuļdošanu apsūdzētas 158 personas, 2018. gadā – 104 personas.