B. Pugo politiskā karjera bija netipiska LPSR partijas darbiniekam, jo parastais ceļš bija pacietīga kāpšana pa komjaunatnes un partijas karjeras kāpnēm, obligāti iegūstot specializētu partijas izglītību. B. Pugo pārlēca vairākiem karjeras pakāpieniem vai arī uzturējās tajos ļoti neilgu laiku, nebija beidzis arī nevienu no partijas augstākajām mācību iestādēm. Netipiski bija arī tas, ka B. Pugo bez iepriekšēja darba pieredzes PSKP CK aparātā uzreiz ieguva inspektora posteni. Acīmredzot ne tikai paša B. Pugo centībai, bet arī izcelsmei un tēva nopelniem bija svarīga loma viņa straujajā politiskajā un administratīvajā karjerā.
B. Pugo piederēja pie tiem PSRS funkcionāriem, kuri uzskatīja, ka padomju sistēma buksē un to nepieciešams padarīt dinamiskāku. Acīmredzot tieši šādi apsvērumi vadīja arī PSKP CK aparāta darbiniekus, kas izraudzījās viņa kandidatūru, jo viņi saprata, ka Latvija A. Vosa vadībā stagnē. Turklāt tas, ka B. Pugo vadīja LPSR VDK, 1984. gadā tika uzskatīts par nopietnu priekšrocību, jo tika uzskatīts, ka viņš spēs strikti iestāties pret korupciju. 02.1987., kad notika M. Gorbačova vizīte Latvijā, B. Pugo pārstāvēja republiku kā vienu no pārbūves laboratorijām. Tomēr 1987.–1988. gada notikumi, un it sevišķi radošo savienību plēnums 01.–02.06.1988., kā arī 18.06.1988. LKP CK plēnums, kurā skaidri iezīmējās konfrontācija starp tiem, kas uzskatīja, ka pārbūve aizgājusi pārāk tālu un tiem, kas uzskatīja, ka radošās inteliģences prasības ir pamatotas, parādīja, ka B. Pugo nespēj kontrolēt situāciju. Viņa popularitāte Latvijā mazinājās, ko izraisīja gan nespēja akceptēt latviešu sabiedrības prasības, gan sliktās valodas zināšanas, kas neveicināja komunikāciju ar sabiedrību.
M. Gorbačovs uzskatīja B. Pugo par savu sabiedroto, kura pārcelšana uz Maskavu ļāva viņam nostiprināt savas pozīcijas Kremlī, savukārt vietējā latvieša J. Vagra iecelšanai par pirmo sekretāru vajadzēja nomierināt Latvijas sabiedrību. Iespējams, M. Gorbačovs cerēja uz to, ka B. Pugo iecelšana Partijas Kontroles komitejas vadībā simboliski nostiprinās Latvijas īpašo vietu Baltijas republiku vidū un būs žests, kas mazinās separātisma noskaņojumus republikā. Tomēr Latvijas sabiedrību šādi simboliski žesti nenomierināja. PSRS iekšlietu ministra postenī B. Pugo taktika bija laipošana, vienlaicīgi sadarbojoties ar Baltijas republiku Iekšlietu ministrijām, bet slepeni atbalstot PSRS Iekšlietu ministrijas kontrolētās Rīgas un Viļņas OMON (Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība, krievu Отряд Милиции Особого Назначения, OMOН) vienības. Baltijas republiku neatkarības pasludināšana un prasības, lai Maskava to atzītu, B. Pugo bija nepieņemama. Neapmierinātība ar M. Gorbačova nespēju novērst PSRS dezintegrāciju bija iemesls, kas lika B. Pugo iesaistīties apvērsuma mēģinājumā, jo uzskatīja, ka brūk viņa galvenās vērtības – komunisma ideja un vienotā un nedalāmā PSRS. Tomēr viņš, tāpat kā citi apvērsuma dalībnieki, bija izpildītājs, partijas birokrāts, kurš nespēja uzņemties iniciatīvu, turklāt apzinājās pasākuma nelikumību, tādēļ pučs likumsakarīgi cieta sakāvi. B. Pugo tika iesaistīts sazvērestībā pēdējā brīdī, kas atspoguļo PSRS VDK neuzticēšanos Iekšlietu ministrijai.
