Šā principa pamatā ir uzskats, ka pastāvot apdraudējumam, jārīkojas uzmanīgi, kaut arī apdraudējuma cēloņi un sekas nav skaidri izprotami. Vides aizsardzībā tas nozīmē, ka zinātniskā nenoteiktība nedrīkst kavēt rīcību, lai novērstu vai nepieļautu iespējamu kaitējumu videi vai cilvēku veselībai. Starptautisko tiesību dokumentos, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Rio deklarācijā “Par vidi un attīstību” (Rio Declaration on Environment and Development, 1992) piesardzības princips pārņemts no vācu administratīvajām tiesībām.
Plašākā izpratnē piesardzība ir stratēģija, kas risina ar risku saistītus jautājumus. Nākotnē iespējamā kaitējuma risks parasti ir nenoteikts. Piesardzība ir domāšana uz priekšu un apsteidzošu pasākumu veikšana, lai izvairītos no neskaidriem riskiem nākotnē. No šāda rīcības modeļa izriet spēja noteikt iespējamos apdraudējumus, prognozēt attīstības scenārijus un to iespējamos rezultātus.
Parasti risks ietver divus elementus: kāda nevēlama notikuma iestāšanās iespējamību un tā negatīvās sekas (kaitējumu). Vides jomā piesardzības princips saistīts ar jauna veida risku, t. s. postindustriālo risku ar tam raksturīgu plašu un izkliedētu ietekmi. Tas vairāk ir globāls, nekā lokāls risks (piemēram, klimata pārmaiņas, ozona slāņa sarukšana) un to ir sarežģīti novērtēt, jo tas saistīts ar zinātnisko nenoteiktību.
Šāda saprātīga riska apzināšanās noteikusi nepieciešamību pēc tā atspoguļojuma arī tiesībās. Piesardzība normatīvā izpratnē ietver vairākus sarežģītus jautājumus par to, kā visoptimālāk līdzsvarot ieguvumus un izmaksas, drošību un inovācijas, izvairīšanos no riska un riska uzņemšanos, pieņēmumus par vides asimilācijas spējām vai pieļaujamās ietekmes sliekšņiem, risku nenovērtēšanu un pārvērtēšanu. Nepieciešamība pēc šādiem sarežģītiem apsvērumiem norāda, ka piesardzība ietver vairāk par stingru apņemšanos aizsargāt cilvēku veselību, drošību un vidi. Piesardzība prasa faktu, vērtību, seku un kompromisu rūpīgu izvērtējumu. Tāpēc tiesībās piesardzības princips galvenokārt saistīts ar procesu, kādā lēmums saistībā ar risku tiek pieņemts – piesardzības princips pielietojams, ja nav stingru pierādījumu, ka kaitējums katrā ziņā radīsies (materializēsies) un ja risks ir neskaidrs – izpratne par to ir nepietiekama vai iegūtās zināšanas (pētījumu rezultāti) pretrunīgas. Ekonomiskie apsvērumi te nav prioritāri.
Piesardzības princips ir viens no nozīmīgākiem un vienlaikus arī strīdīgākiem vides tiesību jēdzieniem. Viens no neskaidriem tā aspektiem ir, kā noteikt riska līmeni, pie kura jāievēro piesardzības princips – vai tā ir iespējama būtiska ietekme uz vidi, vai tam jābūt neatgriezeniska kaitējuma riskam, vai princips jāpielieto, ja nav pierādījumu par darbības vai vielas nekaitīgumu. Valstu likumdevējs šo piesardzības principa aspektu ir noregulējis, prasot veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Arī tiesas atzīst, ka pienākums veikt iepriekšēju riska novērtējumu ir pietiekami stingra prasība, lai uzskatītu, ka piesardzības princips ievērots. Piesardzības principu var piemērot, balstoties uz eksperimentāliem un indikatīviem datiem, jo gaidīt uz pilnīgiem pierādījumiem ir pretrunā piesardzības principam.
Otrs strīdīgais piesardzības principa aspekts ir jautājums par darbībām, kādas lēmuma pieņēmējam, piemērojot šo principu, jāveic – vai šādas darbības vai vielas jāaizliedz, vai arī, lemjot par to atļaušanu, jābūt tikai uzmanīgam, un tādā gadījumā piesardzības princips nesniedz atbildi, ko īsti tas nozīmē.