Šā principa pamatā ir uzskats, ka pastāvot apdraudējumam, jārīkojas uzmanīgi, kaut arī apdraudējuma cēloņi un sekas nav skaidri izprotami. Vides aizsardzībā tas nozīmē, ka zinātniskā nenoteiktība nedrīkst kavēt rīcību, lai novērstu vai nepieļautu iespējamu kaitējumu videi vai cilvēku veselībai. Starptautisko tiesību dokumentos, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Rio deklarācijā “Par vidi un attīstību” (Rio Declaration on Environment and Development, 1992) piesardzības princips pārņemts no vācu administratīvajām tiesībām.

Plašākā izpratnē piesardzība ir stratēģija, kas risina ar risku saistītus jautājumus. Nākotnē iespējamā kaitējuma risks parasti ir nenoteikts. Piesardzība ir domāšana uz priekšu un apsteidzošu pasākumu veikšana, lai izvairītos no neskaidriem riskiem nākotnē. No šāda rīcības modeļa izriet spēja noteikt iespējamos apdraudējumus, prognozēt attīstības scenārijus un to iespējamos rezultātus.

Parasti risks ietver divus elementus: kāda nevēlama notikuma iestāšanās iespējamību un tā negatīvās sekas (kaitējumu). Vides jomā piesardzības princips saistīts ar jauna veida risku, t. s. postindustriālo risku ar tam raksturīgu plašu un izkliedētu ietekmi. Tas vairāk ir globāls, nekā lokāls risks (piemēram, klimata pārmaiņas, ozona slāņa sarukšana) un to ir sarežģīti novērtēt, jo tas saistīts ar zinātnisko nenoteiktību.

Šāda saprātīga riska apzināšanās noteikusi nepieciešamību pēc tā atspoguļojuma arī tiesībās. Piesardzība normatīvā izpratnē ietver vairākus sarežģītus jautājumus par to, kā visoptimālāk līdzsvarot ieguvumus un izmaksas, drošību un inovācijas, izvairīšanos no riska un riska uzņemšanos, pieņēmumus par vides asimilācijas spējām vai pieļaujamās ietekmes sliekšņiem, risku nenovērtēšanu un pārvērtēšanu. Nepieciešamība pēc šādiem sarežģītiem apsvērumiem norāda, ka piesardzība ietver vairāk par stingru apņemšanos aizsargāt cilvēku veselību, drošību un vidi. Piesardzība prasa faktu, vērtību, seku un kompromisu rūpīgu izvērtējumu. Tāpēc tiesībās piesardzības princips galvenokārt saistīts ar procesu, kādā lēmums saistībā ar risku tiek pieņemts – piesardzības princips pielietojams, ja nav stingru pierādījumu, ka kaitējums katrā ziņā radīsies (materializēsies) un ja risks ir neskaidrs – izpratne par to ir nepietiekama vai iegūtās zināšanas (pētījumu rezultāti) pretrunīgas. Ekonomiskie apsvērumi te nav prioritāri.

Piesardzības princips ir viens no nozīmīgākiem un vienlaikus arī strīdīgākiem vides tiesību jēdzieniem. Viens no neskaidriem tā aspektiem ir, kā noteikt riska līmeni, pie kura jāievēro piesardzības princips – vai tā ir iespējama būtiska ietekme uz vidi, vai tam jābūt neatgriezeniska kaitējuma riskam, vai princips jāpielieto, ja nav pierādījumu par darbības vai vielas nekaitīgumu. Valstu likumdevējs šo piesardzības principa aspektu ir noregulējis, prasot veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Arī tiesas atzīst, ka pienākums veikt iepriekšēju riska novērtējumu ir pietiekami stingra prasība, lai uzskatītu, ka piesardzības princips ievērots. Piesardzības principu var piemērot, balstoties uz eksperimentāliem un indikatīviem datiem, jo gaidīt uz pilnīgiem pierādījumiem ir pretrunā piesardzības principam.

Otrs strīdīgais piesardzības principa aspekts ir jautājums par darbībām, kādas lēmuma pieņēmējam, piemērojot šo principu, jāveic – vai šādas darbības vai vielas jāaizliedz, vai arī, lemjot par to atļaušanu, jābūt tikai uzmanīgam, un tādā gadījumā piesardzības princips nesniedz atbildi, ko īsti tas nozīmē.

Piesardzības princips minēts daudzos starptautisko vides tiesību dokumentos, piemēram, Vīnes Konvencijas par ozona slāņa aizsardzību Monreālas protokols “Par ozona slāni noārdošām vielām” (Montreal Protocol on Substances that Deplete the Ozone Layer to the Vienna Convention for the Protection of the Ozone Layer, 1987); ANO ietvara Konvencija par klimata pārmaiņām (UN Framework Convention on Climate Change, 1992); Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Kartahenas protokols par bioloģisko drošību (Cartagena Protocol on Biosafety to the Convention on Biological Diversity, 2000); Stokholmas Konvencija par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem (Stockholm Convention on Persistant Organic Pollutants, 2001), tomēr tas šajos dokumentos lietots dažādās versijās, to attiecina uz dažādiem riska līmeņiem un pielieto atkarībā no konkrētā konteksta. Attiecībā uz rīcību, ko piesardzības princips prasa no valsts, starptautiskajos tiesību aktos noteikto var iztulkot trejādi: ka videi bīstamās darbības un vielas valsts var regulēt apsteidzoši, t. i., neesot drošiem pierādījumiem par to kaitīgajām sekām, vai ka valstij ir pienākums to darīt, vai ka šāda darbība vai viela nav atļauta, kamēr tās ierosinātājs valstij nav pierādījis, ka risks ir sociāli pieņemams (akceptējams). Piesardzības princips neparedz, ka valsts drīkstētu atļaut vienīgi darbības, kuru risks līdzinās nullei. Taču piesardzības princips ļauj valstij aizliegt darbības vai vielas, kuru iedarbība nav pilnībā izprasta. No praktiskā viedokļa piesardzības princips prasa veikt riska izvērtējumu pirms lēmuma pieņemšanas.

Globālā mērogā mūsdienās vēl nevar runāt par piesardzības principu kā par starptautiski saistošu normatīvu priekšrakstu. Piesardzības princips kopumā ir valsts pienākums rīkoties uzmanīgi, kad tiek lemts par darbībām, kuras var negatīvi ietekmēt vidi vai cilvēku veselību. Praksē valstis ievēro to vai citu piesardzības modeli. Piemēram, attiecībā uz jūras piesārņojumu, ģenētiski modificētajiem organismiem, klimata pārmaiņām, ķīmiskām vielām Eiropas Savienība (ES) ir piesardzīgāka nekā Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Savukārt ASV ievēro lielāku piesardzību attiecībā uz ozona slāņa aizsardzību un kodolenerģijas izmatošanu.

ES piesardzības princips ir viens no vides politikas pamatprincipiem, kā arī vides tiesību princips. ES vai dalībvalsts var veikt samērīgus vides aizsardzības pasākumus, pat aizliegt darbību un vielu, negaidot, līdz pilnībā tiek pierādīts, vai risks ir reāls un būtisks. Tomēr vispirms jānoskaidro, vai piesardzības principu var piemērot – jānoteic, vai cilvēku veselībai vai videi potenciāli negatīvas sekas konkrētā gadījumā varētu rasties un tad, balstoties uz visticamākajiem zinātniskajiem datiem un jaunāko pētījumu rezultātiem, jāveic attiecīgo risku novērtējums. Piesardzības princips ir piemērojams, ja novērtējums liecina, ka nav iespējams droši noteikt iespējamo risku, jo veikto pētījumu rezultāti ir nepietiekami vai neprecīzi.