Starptautisko attiecību (jeb starptautiskās politikas) vēsturisko teorētisko attīstību ir pieņemts aprakstīt kā t. s. četras “lielās diskusijas”. Trešās “lielās diskusijas” dalībnieku metodoloģiskās pieejas un izpratne par starptautisko attiecību dabu pamatos neatšķīrās, domstarpības izraisīja dažu pamatkoncepciju interpretācija, kas izriet no principiālajām atšķirībām starp reālisma un liberālisma pieejām starptautiskajās attiecībās.

20. gs. 70. gados pasaules politikā notika pārmaiņas, kuras vairs nespēja izskaidrot klasiskā reālisma postulāti. Pēc 1962. gada Kubas raķešu krīzes Aukstā kara spriedze starp superlielvarām – Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un to vadītajiem blokiem – sāka mazināties, veidojās to sadarbība dažos kodolbruņošanas ierobežošanas aspektos. Bija mainījusies arī pasaules ekonomika: bija pieaugusi ekonomisko sakaru intensitāte, pieauga ekonomiskās diplomātijas nozīme pasaules politikā.

Liberālisma skolas pārstāvji Roberts Kioheins (Robert O. Keohane) un Džozefs Najs (Joseph Nye) 1971. gadā izvirzīja tēzi, ka transnacionālo sakaru intensitātes palielināšanās pasaules politikā palielina transnacionālo nevalstisko aktoru lomas pieaugumu starptautiskajā politikā, un valstīm nākas rēķināties ar tiem kā ar līdzīgiem vai gandrīz līdzīgiem partneriem. 1977. gadā R. Kioheins un Dž. Najs izvirzīja komplicētās savstarpējās atkarības koncepciju, kurā ideja par transnacionālo attiecību lomu tika attīstīta tālāk:

1. mūsdienu pasaulē sabiedrības ir saistītas ar sarežģītu dažāda līmeņa attiecību tīklu, kuru valsts nespēj pilnībā kontrolēt;
2. militārā spēka loma pasaules politikā ir mazinājusies;
3. reālisma apgalvojums par to, ka valstu politikā vienmēr pirmajā vietā ir drošības jautājumi, ir apstrīdams;
4. savstarpējā atkarība liek valstīm sadarboties to vai citu drošības, ekonomisko, vides u. c. jautājumu risināšanā, veidojot kopīgas institūcijas.

R. Kioheina un Dž. Naja izvirzīto pieeju sauc par neoliberālismu (nejaukt ar ekonomisko laissez faire neoliberālismu), liberālo institucionālismu vai institucionālo liberālismu. Lai gan dažkārt to mēdz saukt par teoriju, tā drīzāk ir plaša pieeja.

Neoliberālisma uzstādījumi daudz pārliecinošāk nekā reālisms izskaidroja pasaules politiku 70. gados. Taču 1979. gadā iznāca Keneta Volca (Kenneth Waltz) grāmata “Starptautiskās politikas teorija” (Theory of International Politics), kas pacēla reālisma teorētiskās nostādnes jaunā līmenī. Jauno reālisma versiju mēdz saukt par neoreālismu, bet pats K. Volcs to nosauca par strukturālo reālismu. K. Volca teorijas divi aspekti – teorētiskā skaidrība (parsimoniskums) un aktuālās starptautiskās sistēmas skaidrojums – to padarīja ļoti populāru. Balstoties uz Karla Popera (Karl Popper) teoriju izvirzīšanas un pārbaudes (falsifikācijas) metodi, viņš formulēja nosacījumus, kas ir nepieciešami zinātniskas starptautiskās sistēmas teorijas izveidošanai. Mūsdienu starptautiskā sistēma ir anarhiska (tajā nav augstākas varas), tās pamatvienības ir valstis. Valstu uzvedību anarhiskā sistēmā nosaka vēlēšanās izdzīvot, un šajā ziņā valstis var paļauties tikai pašas uz sevi, tādēļ drošība ir valstu galvenā rūpe. Lai gan ikviena lielvara vēlas palielināt savu relatīvo varu sistēmā, tomēr tās ir gatavas atteikties no varas palielināšanas, ja tas apdraud viņu drošību un stāvokli sistēmā. Aukstā kara laikā bija izveidojusies divpolārā sistēma, kurā pastāvēja relatīvs spēku līdzsvars starp ASV un PSRS blokiem. Apstākļos, kad abām superlielvarām piederēja milzīgs kodolieroču arsenāls, bailes par savu izdzīvošanu neļāva nevienai no tām uzsākt atklātu militāru konfrontāciju un spieda sadarboties bruņojuma kontroles jautājumos.

Neoreālisma postulāti ietekmēja arī neoliberālismu, īpaši divus tā teorētiķus – R. Kioheinu un Robertu Akselrodu (Robert Axelrod). Viņi akceptēja neoreālisma pamatnostādnes par to, ka starptautiskā sistēma ir anarhiska, valstis tajā uzvedas kā racionālas egoistes, bet valstu varai ir būtiska nozīme. Taču viņi uzsvēra, ka arī anarhijas apstākļos valstis var sadarboties, bet, lai sadarbība būtu sekmīga, tām nākas pārvarēt savstarpēju neuzticēšanos un bailes no tā, ka citas valstis varētu nepildīt uzņemtās saistības. Tomēr sadarbība un vienošanos respektēšana ir iespējama, jo institūcijās tiek nodrošināta informācijas apmaiņa starp iesaistītajām valstīm, kas veicina savstarpēju uzticēšanos, kā arī iepriekšējas sekmīgas sadarbības pieredze. Sekmīga sadarbība ir iespējama, ja iesaistītajām valstīm ir kopīgas intereses, cerības uz kopīgiem ieguvumiem nākotnē un iesaistīto aktoru skaits nav pārāk liels (grūtāk vienoties par soda sankcijām pret tiem, kas nepilda saistības, ja valstu ir daudz).

Neskatoties uz to, ka neoliberālisms bija stipri tuvinājies neoreālismam atsevišķās pamatnostādnēs, būtiskas domstarpības saglabājās un bija asu diskusiju objekts. Vislabāk tās no neoreālisma pozīcijām ir apkopojis Džozefs Grīko (Joseph Grieco):

1. neoliberāļi neizprot, kas ir anarhija un kā tā ietekmē valstu uzvedību;
2. viņi uzskata, ka valstis motivē sadarboties absolūtie ieguvumi (katrs kaut ko iegūst no sadarbības), valstis vairāk uztraucas par relatīvajiem zaudējumiem (citas valstis no kopējā labuma iegūst vairāk);
3. neoreālistu skatījumā sadarbība ir veiksmīga ar lielāku partneru skaitu;
4. neoliberāļi uzskata, ka sadarbību veicina t. s. jautājumu saistīšana (issue linkage) (piemēram, vieglāk noslēgt militārās alianses līgumu, ja iespējamajiem partneriem tiek piedāvātas arī ekonomiskas priekšrocības), bet neoreālisti uzskata, ka tas var būt kavējošs faktors.

Neoreālisma kritika lika liberālajiem institucionālistiem precizēt savus uzskatus, taču tas noveda pie viņu uzskatu attālināšanās no liberālisma paradigmas. “Stingro” liberāļu skatījumā viņi bija aizgājuši pārāk tālu, un neoliberālismu traktēja kā “vājo liberālismu”.

Neoreālismam un neoliberālismam ir kopīgs metodoloģiskais pamats – racionālās izvēles teorija. Tā postulē, ka indivīdi darbojas kā racionāli egoisti, cenšoties iegūt maksimālo labumu un apsverot savas rīcības iespējamo pozitīvo vai negatīvo iznākumu. Neoreālisms traktē valstis kā egoistiskas, racionālas vienības, kas starptautiskajā sistēmā var paļauties tikai uz sevi (self-help) un cenšas iegūt maksimālo iespējamo labumu (uzlabot savu situāciju starptautiskajā sistēmā) un izvairīties no zaudējumiem. Arī neoliberāļi uztvēra valstis kā racionālas vienības, kuru sadarbība starptautiskajā institūcijās balstās uz ieguvumu un zaudējumu kalkulāciju. Viņi plaši izmantoja spēļu teoriju, īpaši “cietumnieka dilemmu”, lai aprakstītu situācijas, kas veicina vai neveicina sadarbību.

Daži autori uzskata, ka neoreālisma un neoliberālisma diskusija patiesībā nemaz neietilpst “lielo diskusiju” rindā, jo norisinājās radniecīgu pieeju ietvaros. Postpozitīvisti abās pieejās traktēja vienu un to pašu pretinieku, uzsverot to kopīgo ontoloģisko skatījumu (starptautiskā sistēma kā objektīva realitāte, kurā pastāv noteiktas likumsakarības) un epistemoloģisko pieeju (racionālās izvēles teorija), kā arī radniecīgo skatījumu uz starptautisko vidi.

Lai gan diskusija turpinājās arī 90. gados, tā pamazām apsīka līdz ar nepieciešamību gan neoreālismam, gan arī neoliberālismam pretoties postpozitīvistu uzbrukumiem. Tomēr šīs diskusijas ietekme uz akadēmisko pētniecību bija vērā ņemama, jo tās rezultātā attīstījās un jaunu kvalitāti ieguva starptautisko institūciju un transnacionālo attiecību pētniecība. Savukārt neoreālistiem nācās apzināties, ka K. Volca teorijas parsimoniskumam ir arī negatīvais aspekts – daudzi svarīgi jautājumi palika ārpus reālistu redzesloka, tajā skaitā sadarbība starp valstīm, starptautisko institūciju loma, globālās ekonomikas ietekme uz valstīm. Pēc Aukstā kara daļa neoreālistu pievērsās šiem aspektiem. Piemēram, defensīvie reālisti nenoliedz starpvalstu sadarbības nozīmi, taču uzskata, ka valstis var motivēt sadarboties nevis iespējamie ieguvumi, bet gan drošības apsvērumi – bailes no tā, ka konflikts var pāraugt karā. Otras neoreālisma mantinieku daļas – ofensīvo reālistu – attieksme pret starptautisko institūciju spēju ietekmēt valstu uzvedību ir noliedzoša.