Dramatiskā poēma “Tiesa” ir dzejnieces M. Zālītes otrais dramaturģijas darbs, kas sekoja viņas dramatiskajai poēmai “Pilna Māras istabiņa” (1981). Laikā, kad tika sacerēta “Tiesa”, teātros vēl nebija iestudēts neviens M. Zālītes darbs, tomēr sabiedrībā jau bija liela interese par viņas daiļradi. Abām pirmajām lugām kopīga bija dzejnieces pievēršanās latviešu folklorai, kas izmantota, lai atgādinātu par nācijas pamatvērtībām kā ētisku atbalsta punktu un ikviena cilvēka mūžu skatītu kopsakarā ar tām. Lugā “Tiesa” autore līdzās folkloras tēmām izmantojusi arī dzimtbūšanas laikmeta vēstures liecības, kuras apkopotas Baltijas vācu izcelsmes autora Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) publicistiskajā darbā “Latvieši, sevišķi Vidzemē apgaismības laikmeta beigās” (Die Letten, vorzüglich in Livland am Ende des philosophischen Jahrhunderts), kas iespiests 1796. gadā Leipcigā. G. Merķeļa darbs ir sarakstīts vācu valodā un adresēts vācu auditorijai, tomēr tam, līdzās citiem viņa darbiem, kas veltīti Latvijas senatnei, bijusi svarīga nozīme latviešu sabiedrības identitātes stiprināšanā. M. Zālīte lugu “Tiesa” apzināti veidojusi kā kultūrvēsturisku dialogu divu autoru starpā, to nodēvējot par “dramatisku poēmu ar citātiem” un plaši izmantojot fragmentus no “Latviešu” teksta. Dramatiskajā poēmā Merķelis ir viena no darbības personām, un tajā tēlota latviešu sabiedrība 18. gs. 90. gados, kad tapa G. Merķeļa polemiskais darbs. M. Zālītei būtisks bija arī lugas sarakstīšanas laika, 20. gs. 80. gadu konteksts.