Cilvēka-datora saziņā izmanto dažādas sensorās modalitātes. Praksē visbiežāk tiek izmantoti veidi, kas saistīti ar redzi, tausti un dzirdi. Tomēr cilvēks ar ierobežotām redzes funkcijām nevar izmantot interaktīvu sistēmu, kas nodrošina tikai grafisko attēlošanu, savukārt cilvēks ar roku kustību traucējumiem saskarsies ar grūtībām, izmantojot ierīci ar standarta tastatūru un peli.

Kopumā saziņā iesaistītās cilvēka funkcijas ir kustība, uztvere un izziņa, kā arī dažādi citi kognitīvie procesi. Šajā kontekstā piekļūstamība nozīmē, ka ievades ierīces un ar tām saistītās darbības ir saderīgas ar cilvēka kustību funkcijām, un ierīču un programmatūras sniegtā atgriezeniskā saite un izpildītās darbības ir saderīgas ar cilvēka sensorajām un kognitīvajām funkcijām.

Tā kā šo funkciju līmeņi ir dažādi, piekļustamības nodrošināšanai vajadzīgi alternatīvi saziņas veidi un palīgtehnoloģijas, lai apmierinātu dažādās vajadzības. Palīgtehnoloģijas ir produkti, programmatūra, ierīces vai aprīkojums, ko izmanto, lai uzturētu, palielinātu vai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti funkcionālās spējas, piemēram, ekrānlasošā un ekrānpalielinošā programmatūra, pielāgotas ievades ierīce un citi.

Lielākais izaicinājums ir veidot piekļūstamības sistēmas lietotājiem ar kognitīviem traucējumiem, jo to izstrāde pārsniedz atsevišķu sensoro modalitāšu pielāgojumu.

Piekļūstamības praktiskā nozīme ir daudz plašāka par cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem iekļaušanu. Tādu teorētisko pieeju kā universālais dizains (Universal Design), dizains visiem (Design-for-All) galvenā doma ir, ka, samazinot vai likvidējot piekļūstamības barjeras cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, ieguvēji ir visa sabiedrība. Arī daudzas no mūsdienās izmantotajām visuresošajām tehnoloģijām sākotnēji izstrādātas, lai apmierinātu kādas specifiskas lietotāju grupas īpašās vajadzības.

Praktiskā nozīme saistīta arī ar gados vecu cilvēku skaita pieaugumu un ar funkcionāliem traucējumiem novecojot. Turklāt, paaugstinoties pensionēšanās vecumam, biznesa programmatūrai un personīgajai programmatūrai būs jāpievērš uzmanība vecāka darbaspēka vajadzībām un īpašībām. Izglītības kontekstā piekļūstamība attiecas uz satura atlasīšanu un prezentēšanu atbilstoši skolēnu mācību stilam un/vai īpašām vajadzībām. Piekļūstamība iegūst lielāku nozīmi, ja ņem vērā, ka gandrīz 10 % populācijas ir krāsu redzes būtiski traucējumi vai īpatnības; tādējādi saskarņu sistēmām jābūt izmantojamām arī šajās lietotāju grupās.

Piekļūstamība ir cilvēkcentrētas datorikas apakšnozare. To veido piekļūstamības teorijas, koncepti un paradigmas, empīriski pētījumi, piekļustamības projektēšanas un novērtēšanas metodes, kā arī piekļūstamības tehnoloģijas, sistēmas un rīki. Piekļūstamība būtiski integrēta arī nozarēs, piemēram, cilvēkcentrētā datorikā, datorredzē.

Piekļūstamība nav disciplināri diferencējusies kā atsevišķa nozare, bet ir integrējusies un veidojusies aktīvā mijiedarbībā ar vairākām datorikas nozarēm, piemēram, visuresošo datoriku, datorredzi. Tādējādi grūti šobrīd nošķirt nozares teorijas, kas būtu zīmīgas tikai piekļūstamības kā pamatnozares ietvaros.

Piekļūstamības pētījumos tiek izmantotas lielākā daļa cilvēkcentrētas datorikas metožu. Cilvēku funkcionālo traucējumu daudzveidības dēļ projektētājiem jāņem vērā tieši tās īpatnības, kuras ir nozīmīgas konkrētā produkta vai pakalpojuma lietošanā. Lietotāju izpētē sākotnējā projektēšanas posmā bieži tiek izmantoti nevis reprezentatīvi “vidējie” lietotāji, bet atsevišķi galēji (extreme) lietotāji, kuru vajadzībām tiek izstrādāti specifiski risinājumi, turpmākajos posmos tos konsolidējot vienā vai dažos projektējumos. Tikai pēc tam projektējumi tiek vērtēti un testēti ar cilvēkiem bez traucējumiem. Piekļūstamības projektēšanas pētījumos bieži tiek izmantots apzīmējums ‘cilvēkjutīga projektēšana’ (human-sensitive design), lai uzsvērtu papildu grūtības, kas rodas, kad traucējumu plašā spektra un lietotāju īpašību dēļ nav iespējams izveidot reprezentatīvu lietotāju izlasi vai projektēt produktu, kam var piekļūt visi potenciālie lietotāji.

Par piekļūstamības sākumu tiek uzskatīts 1992. gadā publicētais Īfreima Glinerta (Ephraim P. Glinert) un Braianta Jorka (Bryant W. York) raksts “Datori un cilvēki ar invaliditāti” (Computers and People with Disabilities), lai gan līdz tam arī bija radīti daudzi datorrisinājumi piekļūstamības problēmām (piemēram, optiskās rakstzīmju atpazīšanas un teksta-runas sintēzes apvienojums, kas ļāva neredzīgiem cilvēkiem daudz labāk piekļūt drukātiem materiāliem). 20. gs. 90. gadu sākumā piekļūstamības rīkus operētājsistēmām sāka izplatīt kā pievienojumprogrammas, attīstījās to pilnveidošana. Līdz 2000. gadam bija iesakņojies globālais tīmeklis, bija definēti tīmekļa piekļūstamības standarti. Tomēr, kaut arī pašas ierīces bija kļuvušas daudz pieejamākas, liels skaits tīmekļa vietņu neatbilda šiem standartiem, un ne visi cilvēki varēja tām piekļūt. Situācija sarežģījās vēl vairāk, izplatoties Tīmekļa 2.0 tehnoloģijām un pieaugot lietotāju radītam saturam. Dažiem satura autoriem ir pienākums nodrošināt pieejamu saturu, piemēram, tīmekļa vietnei Wikipedia, bet vairums to nedara. Šo funkciju automatizēšana (piemēram, alternatīva teksta pievienošana attēliem un subtitru pievienošana video) tiek attīstīta, taču ir sarežģīta.

Ja agrāk piekļūstamības iespējas tika izstrādātas kā papildinājumi vai pievienojumprogrammas, tad tagad arvien vairāk piekļūstamība iekļauta jau projektēšanas posmā. Šāda pāreja notika, pateicoties straujajam tempam, kādā notika tehnoloģiju attīstība ar daudzām jaunām sistēmām, ierīcēm, lietojumprogrammām, un lielākai interesei par cilvēkiem, kam draud tehnoloģiska atstumtība, un tie ir ne tikai cilvēki ar invaliditāti. Saskaņā ar šo perspektīvu piekļūstamība jāveido kā primārs sistēmas līdzeklis, integrējot to visu lietojumprogrammu un pakalpojumu projektēšanas procesā.

Lielākā daļa pašlaik risināmo problēmu saistītas ar jaunām saskarnēm un mijiedarbības stiliem (piemēram, mazāki skārienjutīgi ekrāni, valkājamās tehnoloģijas, paslēptas iespējamās darbības). Nereti jaunu funkcionalitāti ir grūti reprezentēt dažādās modalitātēs. Pētniekiem jārisina problēmas, ar kurām saskaras cilvēki ar plašākiem traucējumiem un dažādu traucējumu kombinācijām, nekā tas ir bijis tradicionāli. Vairāk uzmanības tiek pievērsts kognitīvo traucējumu atbalstīšanai. Šobrīd būtiski atklājumi balss un runas atpazīšanas tehnoloģiju attīstībā ietekmējuši arī piekļustamības rīku izstrādi. Tomēr vienlaikus ir vairākas jomas, kurās joprojām ir daudz tehnoloģisku izaicinājumu, piemēram, acu un roku koordinācijas tehnoloģijas.

Līdz ar mākoņdatošanas un visuresošās datorikas attīstību tradicionālā ierīces pielāgošanas pieeja konkrētam lietotājam zaudē savu nozīmi. Lielāks uzsvars tiek likts uz vispārēju piekļūstamību un dažādām pievienojamām saskarnēm. Visefektīvākais piekļuves līdzeklis var būt iespēja izmantot jebkuras palīgtehnoloģijas vai īpašas funkcijas tieši no tīkla.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Merilendas Universitātes Informācijas studiju koledžas Treisa Pētniecības un attīstības centrs (Trace Research & Development Center, College of Information Studies, University of Maryland) ir viens no vadošajiem pētniecības centriem piekļūstamības tehnoloģiju jomā. Tā nozīmīgākie sasniegumi ir Windows, Mac un Linux operētājsistēmās iebūvējamie piekļūstamības rīki, tīmekļa satura piekļūstamības vadlīnijas, krāsu redzes un fotosensitīvās epilepsijas analīzes rīki. Smita-Ketlvelu Acu pētniecības institūtā (The Smith-Kettlewell Eye Research Institute) paralēli redzes sistēmas un tās traucējumu pētīšanai izstrādāta agrīna datora piekļuves sistēma neredzīgajiem, balss norādes, video aprakstīšanas tehnoloģija u. c. IBM (IBM Accessibility Research) ir viens no pirmajiem piekļūstamības pētniecības centriem, kur tika radīta Braila raksta rakstāmmašīna, automātiska angļu-Braila tulkošanas sistēma, likti pamati balss atpazīšanai. Tur izstrādāti arī rīki digitāla satura piekļūstamības pārbaudei, multimediju satura subtitru un aprakstu ģenerēšanai un rediģēšanai un citām darbībām.

Gandrīz visām lielākajām datortehnikas un programmatūras izstrādes kompānijām ir pētniecības centri, grupas, kuri vislielāko uzmanību pievērš piekļūstamības jautājumiem. Visai aktīva darbība notiek arī brīvpieejas programmatūras izstrādes laukā.

ACM Transactions on Accessible Computing (Association for Computing Machinery, kopš 2008. gada) publicē rakstus par datorikas jautājumiem, kas ietekmē cilvēku ar invaliditāti dzīvi: informācijas tehnoloģiju izmantošanu, lai nodrošinātu palīgsistēmas, datortehnoloģiju izpēti un to izmantošanu personām ar invaliditāti. Tas ir vienīgais izdevums, kurā primāri publicējas datorikas speciālisti un pētnieki, nevis rehabilitoloģijas speciālisti.

Behaviour and Information Technology (Taylor & Francis, kopš 1982. gada) ir cilvēkcentrētas datorikas izdevums, kas pievēršas dažādiem cilvēka-datora saziņas pētījumiem, t. sk. piekļūstamībai.

Disability and Rehabilitation: Assistive Technology (Taylor & Francis, kopš 2006. gada) mērķis ir veicināt starpdisciplināru un integratīvu palīgtehnoloģiju pakalpojumu un produktu izstrādes praksi un pētniecību, lai personām ar invaliditāti, hroniskām slimībām un citiem funkciju traucējumiem uzlabotu dzīves kvalitāti.

Ergonomics (Taylor & Francis, kopš 1957. gada) publicē pētījumus par produktu, sistēmu un vides mijiedarbību ar cilvēkiem, centrā izvirzot cilvēku veselību, drošību un labklājību.

Mārsija Šērere (Marcia Scherer), Ročesteras universitātes (University of Rochester) profesore, veikusi apjomīgu darbu, lai piekļūstamību iekļautu šobrīd sociāli nozīmīgo jautājumu vidū, kā arī veikusi būtiskus pētījumus par psihosociālu faktoru ietekmi tehnoloģisko ierīču un programmatūras salāgojumā ar funkcionālo traucējumu mazināšanas procesiem, piemēram, rehabilitācijas un citās situācijās.

Dandijas universitātes (University of Dundee) emeritētais datorzinātņu profersors Pīters Gregors (Peter Gregor) veicis nozīmīgu darbu, lai uzlabotu mijiedarbību ar datorierīcēm, piemēram, disleksijas un vecumposmu specifisko faktoru ietekmē.