Kopiena ir sociāli konstruēts jēdziens, kuru lieto vairākās nozīmēs. To attiecina gan uz teritoriju, kur notiek grupas locekļu savstarpējā mijiedarbība, gan uz cilvēku kopumu, kas nepārstāv vienu ģeogrāfisku teritoriju, taču apvienojas, kopīgu interešu vadīti. Šie kopienu veidi nereti pārklājas. Kopiena ir sociāla sistēma, kas nodrošina tās locekļu vajadzību apmierināšanu. Būtiskas kopienas iezīmes ir, piemēram, kopīga identitāte, vietas izjūta, cilvēku attiecības, vide, kultūra. Kopienas locekļu attiecības balstās uz kopīgu vēsturi, vērtībām un normām, statusu un lomu modeļiem, savstarpējām gaidām. Šie elementi rada identitātes izjūtu, kas ir psiholoģiski un sociāli nozīmīga.

Kopienu izpētes jēdziens ir cieši saistīts ar kopienu studijām, kas atkarībā no vēsturiskās attīstības tradīcijām akadēmiskajā vidē dažādās pasaules valstīs pastāv gan kā atsevišķa joma sociālajās zinātnēs, gan kā antropoloģijas vai socioloģijas apakšnozare. Pēc savas būtības kopienu studijas ir starpdisciplināra joma, kas drīzāk orientēta uz praktisku pielietojamību, nevis teorētiskām perspektīvām. Kopienu izpēte drīzāk ir pieeja, kas ietver dažādas metodes ar mērķi palīdzēt kopienām un tiem, kuri strādā ar kopienām, gūt dziļāku izpratni par sociālo dzīvi, kopienas problēmām vai procesiem, attīstot teorijas, veicinot pārmaiņas un ieguvumus kopienas līmenī.

Kopienu izpētes vēsturiskās saknes ir meklējamas fenomenoloģijā un postmodernismā: epistemoloģiskais un ontoloģiskais pamatojums balstās agrīnajā fenomenoloģijā, savukārt praktiskā līmenī kopienu izpētes metodoloģiju izmantošana kļuvusi redzamāka kvalitatīvās pētniecības postmodernisma periodā 20. gs. pēdējās desmitgadēs. Tā kā kopienu izpēte pēc būtības ir starpdisciplināra, tad teorētiskās nostādnes ir atkarīgas no pētāmās problēmas un sociālo zinātņu nozares, kuras ietvaros izpēte tiek veikta.

Kopienas izpēti veic gadījumos, kad ir svarīgi iesaistīt kopienu, lai stiprinātu saites starp akadēmiskajiem pētniekiem un pētījuma rezultātu lietotājiem, kā arī lai pētītu grūti pieejamas kopienas (piemēram, subkultūras, etniskas vai reliģiskas kopienas). To izmanto kā nozīmīgu rīku politikas novērtēšanai, pieņemto lēmumu īstenošanas procesa un rezultātu izvērtēšanai.

Kopienu studijas nereti ir cieši saistītas ar citām jomām, piemēram, sociālo attiecību izpēti pilsētās un laukos, slimību profilaksi un veselības veicināšanu, ģimeni, minoritāšu tiesībām.

Kopienu izpētē tiek izmantotas dažādas metodoloģiskas pieejas, kas atšķiras pēc vairākiem kritērijiem: pašas kopienas ietekme un kontrole pār pētījuma procesu, kopienas autonomija, kopienas pārstāvju iesaiste dažādos pētījuma posmos un aktivitātēs. Lai iegūtu “kopienas zināšanas”, būtiskas ir tuvas attiecības ar kopienu un lokālās jeb kopienas situācijas izprašana, pieņemot, ka kopienas locekļi ir “eksperti” savā pieredzes jomā un var sniegt autentiskas kopienas zināšanas, lai risinātu problēmas plašākā sabiedrībā. Pētījumu mērķi parasti ir iegūt kopienā balstītas zināšanas un radīt jaunas, lai padziļinātu izpratni par pētāmo kopienu un tās problēmām vai stimulētu uz rīcību orientētus rezultātus un politikas pārmaiņas.

Kopienas locekļu iesaiste pētījumā var būt dažāda (zema, vidēja un augsta), kā arī to līdzdalība izpētē var notikt trijos līmeņos: vertikāli (vairāk saistāma ar ietekmi un varas pozīcijām), horizontāli (kopienas grupu un organizāciju sadarbības līmenī) un individuāli (kopienas locekļi kā eksperti vai atsevišķi palīgi profesionāliem pētniekiem). Parasti kopienas pārstāvji vispirms tiek sagatavoti un apmācīti, lai varētu strādāt līdztekus profesionāliem pētniekiem. Praktiski tas nozīmē, ka kopienu pārstāvji tiek iepazīstināti, piemēram, ar pētījumu metodoloģiju, pētniecības ētiku. 

Kopienu pētīšanā plaši izmantoti tiek šādi pētījumu veidi: kopienā balstīts pētījums (community based research), kopienā balstīts līdzdalības pētījums (community based-participatory research), rīcībpētījums (action research), līdzdalības rīcībpētījums (participatory action research), intervences pētījums (intervention research) un etnogrāfiskais pētījums (ethnography).

Kopienā balstīts pētījums, pirmkārt, ir līdzdalības pieeja, tādēļ kopienas aģenti un pētnieki izpēti īsteno kopā. To virza kopienas vajadzības un intereses, un pētījums ir orientēts gan uz sociālām pārmaiņām, gan zinātnisku zināšanu iegūšanu. Pētījums parasti saistīts ar tūlītējām sociālām pārmaiņām, politikas rekomendācijām un to realizēšanu. Šādi pētījumi ir orientēti uz sociālām transformācijām, īpaši akcentējot minoritāšu tiesību atzīšanu, grupu vajadzības un pašizpausmi. Kopienā balstīta pieeja mobilizē noteiktas kopienas grupas, kuras pauž savas intereses un vajadzības. Pētījuma iniciatīva nāk no kopienas un tiek virzīta uz politikas lēmējiem vai varas institūcijām (augšupvērstā jeb bottom-up pieeja), tiek mobilizētas kopienas lokālās zināšanas. Pētījuma mērķi ir divējādi: profesionāliem pētniekiem var būt zinātnisks mērķis ‒ papildināt un iegūt jaunas akadēmiskas zināšanas, bet kopienai ‒ praktisks mērķis, piemēram, stiprināt kopienas kapacitāti. Kopienā balstīti pētījumi notiek reālās kopienās, tiek veidotas līdztiesīgas partnerības, zināšanas tiek iedzīvinātas praksē, visi partneri iegūst pētījuma rezultātus un tos izplata, veidojas ilgtermiņa saistības un uzticēšanās.

Kopienā balstīts līdzdalības pētījums ir uz partnerības principu balstīta pieeja, kas līdztiesīgi iesaista kopienas locekļus, organizāciju pārstāvjus un pētniekus visos ar pētījuma procesu saistītos aspektos, kur visi dalās savā ekspertīzē, lēmumu pieņemšanā, rezultātu izmantošanā, ir līdzatbildīgi par pētījuma procesu. Šādu pieeju bieži izmanto, piemēram, sabiedrības veselības speciālisti, lai risinātu veselības aprūpes nevienlīdzības problēmas kopienās. Pētījuma mērķis ir paplašināt zināšanas un izpratni par pētāmo fenomenu un integrēt tās politikas un sociālajās pārmaiņās, lai uzlabotu kopienas locekļu dzīves kvalitāti. Partneru vienlīdzība paredz dalīšanos ar varu, resursiem, uzticēšanos, rezultātiem, zināšanām, savstarpēju cieņu vienam pret otra zināšanām un prasmēm katrā projekta posmā, sākot ar problēmas definēšanu, pētījuma dizaina izveidi, pētījuma veikšanu, rezultātu interpretāciju un noteikšanu, kā rezultāti izmantojami praktiskā rīcībā. Pētījums ir interaktīvs, iesaistošs, reflektējošs, ciklisks. Kopienas līdzdalība šādā pētījumā var izpausties dažādās pakāpēs: 1) kopiena pati kontrolē un vada pētījumu, bet netiek iesaistīti profesionāli pētnieki; 2) kopiena kontrolē un vada pētījumu ar piesaistītiem profesionāliem pētniekiem, kuri strādā kopienas interesēs; 3) vienlīdzīga sadarbība starp profesionāliem pētniekiem un kopienas locekļiem; 4) profesionālu pētnieku kontrolēts pētījums, bet ar lielāku vai mazāku kopienas partnerību. Pirms pētījuma veikšanas jāvienojas par ētiskajiem principiem, sevišķi tad, ja varas attiecības un kontroles iespējas starp pētījumā iesaistītajām pusēm nav līdzvērtīgas.

Rīcībpētījums noteikti paredz kopienas iesaisti, un tam ir cikliskuma raksturs, ko bieži shematiski attēlo kā spirāli. Līdzdalības rīcībpētījums radies pēc Otrā pasaules kara kā intervences un transformācijas rīks grupās, organizācijās un kopienās. Ar šo risina, piemēram, sociālās problēmas, ar vidi un klimata izmaiņām saistītās problēmas. Pieeju izmanto kā kopienas kapacitātes celšanas instrumentu preventīvajā darbā, risinot tādus jautājumus kā atbalsts minoritāšu grupām, pusaudžu un jauniešu uzvedības problēmas, atkarību problēmas, smēķēšanas un alkohola lietošanas preventīvie pasākumi, ģimeņu saišu stiprināšana. Līdzdalības rīcībpētījumu realizē partnerībā starp iesaistīto kopienu un pētniekiem, turklāt kopiena tiek aktīvi iesaistīta visos pētījuma posmos: problēmas definēšanā, pētījuma metodoloģijas izvēlē, datu vākšanā, datu analīzē, rezultātu izvērtēšanā un izplatīšanā. Rīcībpētījumiem ir ļoti praktiska nozīme, jo paredz pārmaiņu ieviešanu.

Intervences (iejaukšanās) pētījumus biežāk izmanto sociālajā darbā, piemēram, meklējot praktiskus risinājumus veselības, izglītības un kultūras problēmām kopienā. Tiek izmantotas dažādas datu ieguves metodes, kā arī izvērtēti teorētiskie intervences modeļi un pieejas. Intervences pētījumi izriet kā turpinājums kāda cita pamatpētījuma rezultātā identificētu problēmu risināšanai, tādēļ mēdz būt saistīti ar politiku ieviešanu, risku novēršanas programmu efektivitāti. Parasti intervences pētījums tiek realizēts cieši kopā ar kopienu, risinot sociālas problēmas vai slimību izplatības ierobežošanu. Izšķir dažādus intervences pētījumu veidus: dinamiskas intervences, kas ir mazāk atšķirīgas un vairāk uz dialogu vērstas, un preskriptīvas intervences, kas balstās uz priekšrakstiem (rokasgrāmatām) un paredz noteiktas prakses un aktivitātes, kā arī regulē apmaiņas procesu starp intervences aģentiem un dalībniekiem.

Etnogrāfiskie pētījumi tiek plaši izmantoti sociālajā antropoloģijā. Pētījumos svarīga ir personīgā pieredze, pētnieka līdzdalība un iekļautais novērojums kā datu ieguves metode. Etnogrāfiskie novērojumi ļauj detalizēti izprast kopienas ikdienas dzīves aspektus un nozīmes. Tiek pētīta uzvedība, sociālās struktūras, attiecības starp indivīdu un kopienu, varas attiecības, kultūras pieredze un citi aspekti. Tradicionāli etnogrāfiskā pētījuma veicēji koncentrējas uz kopienu, izvēloties zinošus informantus, kuri labi pazīst kopienas aktivitātes. Šie informanti iesaka citus, kuri būtu noderīgi pētījuma izlasei.

Kopienu izpēte ir drīzāk empīriska, nekā teorētiska joma, tādēļ ir grūti identificēt specifiskas kopienu teorijas. Socioloģijā kopiena ir viens no pamatjēdzieniem, kas tiek analizēts kā sociālās struktūras elements. Attīstoties sabiedrībai, mainās arī cilvēku mijiedarbība un pašas kopienas. 20. gs. nogalē un 21. gs. sākumā Zigmunta Baumana (Zygmunt Bauman) teorijā par plūstošo modernitāti (liquid modernity) skaidrots, kā kopienas mūsdienu sabiedrībā mainījušās, jo sabiedrība ir orientēta uz individuālismu, patēriņu un plūstošākām sociālām attiecībām. Viņaprāt, kopienas šodien ir individualizētas izpausmes formas, kuras veidojušās, lai apmierinātu individuālās vajadzības, nevis kolektīvās intereses.

Kopienu pētniecība vēsturiski attīstījusies ASV, Apvienotajā Karalistē, Kanādā, Austrālijā. Ziemeļamerikā tās aizsākumi meklējami Čikāgas skolas autoru darbos pilsētas socioloģijā 20. gs. Apvienotajā Karalistē kopienu pētniecībai sākotnēji bija nozīmīga loma kolonizētajās zemēs, jo bija svarīgi izprast vietējo iedzīvotāju kultūru un dzīvesveidu. Tam bija praktiska nozīme, domājot par šo teritoriju pārvaldi un attīstību. Cits kopienu analīzes virziens attīstījās kultūras antropoloģijā. Socioloģijā viens no pirmajiem bija vācu zinātnieks Ferdinands Tennīss (Ferdinand Tönnies), kurš ieviesa jēdzienus Gemeinschaft (‘kopība, kopiena’) un Gesellschaft (‘sabiedrība’). Kopienu pētīšanā, īpaši britu tradīcijās, ir trīs periodi: 1) no Otrā pasaules kara līdz 20. gs. 60. gadu beigām, 2) 20. gs. 60.–80. gadi un 3) pēc 20. gs. 80. gadiem.

Pirmā perioda pētījumiem bija raksturīgas divas idejas, kas bija populāras tā laika socioloģijā: tika uzskatīts, ka mazinās kopienas nozīme, un tika uzturēta doma par lauku‒pilsētas nepārtrauktību. Rietumu sabiedrībā strauji noritēja urbanizācija, tā bija modernās dzīves pamatā, tāpēc pētījumos galvenā uzmanība tika pievērsta pilsētām un cilvēku uzvedībai pilsētvidē, attīstījās pilsētas socioloģija. Čikāgas skolas (ASV) pārstāvis Roberts Redfīlds (Robert Redfield) pievērsās lauku videi. Kopienas tika pielīdzinātas “lauku dzīvesveidam”. Pēckara laikā Lielbritānijā pētnieki pievērsās modernizācijas procesiem ārpus pilsētām: tika meklētas kopienas pilsētās un urbānisma iezīmes lauku ciematos. Tika empīriski pamatots, ka kopienas mainījuši un ietekmējuši modernizācijas procesi (tehnoloģiju attīstība, urbanizācija), taču tās palikušas kā novērojama realitāte. Kopienas pilsētvidē izrādījās gana spēcīgas ar ciešām saitēm strādnieku šķiras ietvaros. Attīstījās kopienu pētījumi, kas saistīti ar piederību sabiedrības sociālajiem slāņiem (šķirām), tiem raksturīgo dzīvesveidu, vērtībām.

Otrajā periodā tika konstatēts, ka teorētiskās pieejas kopienu studijās nav tik labi attīstītas kā empīriskie pētījumi. Tika pētīti “jauni” kopienu veidi saistībā ar karjeru un patēriņu; uz kopienām vairs neraudzījās kā uz cilvēku kopumiem, kuru galvenā vienojošā pazīme ir piederība tam pašam sociālajam slānim. Pētījumi ietvēra arī heterogēnas kopienas, kas apvienoja cilvēkus no dažādām sociālām grupām. Pētnieki diskutēja, vai kopienu studijas ir metode vai pētījuma objekts.

Trešajā periodā mazinājās interese par industrializāciju. Personīgās kopienas kā izpētes objekts kļuva nozīmīgākas nekā lokālās kopienas. Tika konstatēts, ka kopienas kļūst mazāk piesaistītas vietai. Angļu sociologs sers Entonijs Gidenss (Anthony Giddens) izvirzīja ideju par iedomātām kopienām vēlā modernisma laikā (svarīgi tādi aspekti kā laiks un telpa, tīkli un identitāte). Trešajā periodā mainījusies lauka darba pieredze un metodoloģiskie risinājumi: pētnieki ir kā “svešinieki” kopienās, kuras tiek pētītas, tādēļ vajadzīgi informatori, kas rada pieeju kopienām. Kļuva aktuāli ētiskie jautājumi. Kopienu studijas kļuva kā barometrs tam, kādas pārmaiņas modernā dzīve piedzīvo, kādas pārmaiņas notiek sociālajos tīklos.

Līdz 20. gs. 80. gadiem ar kopienu pētīšanu nodarbojās pārsvarā socioloģija. Kopienu izpētes idejas balstījās socioloģijas klasiķu darbos. Kā kopienas pazīmes tika uzskatītas lokalitāte, sociālā sistēma, identitāte. Vēlākajos gados attīstījās citas idejas. Benedikts Andersons (Benedict Anderson) rakstīja par iedomātām kopienām. Viņš uzskatīja, ka kopienas, kas ir lielākas par pirmatnējiem ciemiem, ir iedomātas, un moderno iedomāto kopienu veidošanās priekšnosacījums ir jaunās mediju tehnoloģijas. Ideju par iedomātām kopienām attīstījusi arī citi autori.

Mūsdienās kopienas tiek pētītas dažādās vidēs un kontekstos, pētījumi kļūst aizvien starpdisciplinārāki. Kopienu studijas ir daudzveidīgas: tiek analizētas dažādas kultūras un cilvēku veidotās sociālās sistēmas, paplašinās sarežģītības pakāpe datu salīdzināšanā, pieaug nepieciešamība izmantot salīdzinošās metodes. Pētījumi aptver visdažādākās kopienas: teritoriālās, interešu, prakses kopienas un mācīšanās kopienas organizācijās, virtuālās kopienas. Daudziem pētījumiem ir praktiska pielietojamība, tos izmanto arī politikas veidotāji. Pētījumos tiek aktualizēti tādi jautājumi kā kopienu dzīvotspēja, sociālā iekļaušana un atstumtība, sociālā uzņēmējdarbība kopienās, vietas piesaiste, kopienu līdzdalība lēmumu pieņemšanā un attīstības stratēģiju izstrādē (piemēram, par resursu izmantošanu, ilgtspēju), pakalpojumu pieejamība (piemēram, veselības aprūpe, izglītība, informācijas tehnoloģijas), sociālās problēmas un to risināšana (noziedzība, atkarības, bezdarbs). Gan lauku, gan pilsētu kontekstos tiek risināti kopienu dzīves kvalitātes aspekti: mājokļu politika, nodarbinātība, atbalsts uzņēmējdarbībai, drošības aspekti, pakalpojumu pieejamība, infrastruktūra, dažādu etnisko, reliģisko, imigrantu un citu kopienu sociālā iekļaušana. Vienlaikus tiek risināti metodoloģiski jautājumi, kas saistās ar kopienas iesaisti pētniecībā.

Postmodernisma un digitālo tehnoloģiju laikmetā cilvēki veido virtuālas kopienas, nereti tās kļūst par atvērtu tīklu kopienām, kam var nebūt visas tradicionālajām kopienām raksturīgās iezīmes. Kopienu pētniecībā uzmanību piesaista arī šādas sociālās struktūras.

Ar kopienu izpēti parasti nodarbojas augstākās izglītības iestādes, zinātniskie institūti un nevalstiskā sektora organizācijas, kas darbojas, piemēram, kopienu attīstības jomā. Ļoti attīstīti centri darbojas ASV, Kanādā, Apvienotajā Karalistē un Austrālijā. Piemēram, Austrālijas Ilgtspējīgu kopienu institūta (The Australian Institute for Sustainable Communities) Kanberā darbības pamatā ir pārliecība, ka ilgtspēju var sasniegt tikai tad, ja problēmu risināšanā piedalās visas iesaistītās puses. Tādēļ pētījumos tiek iesaistīti gan lēmumu pieņēmēji, gan kopienu līmeņa organizācijas un indivīdi. Kanādā kopš 1964. gada darbojas Pilsētu un kopienu studiju centrs (The Centre for Urban and Community Studies), kas veicina un izplata multidisciplinārus pētījumus un politikas analīzi par pilsētu problemātiku.

Līdzās sociālo zinātņu klasiķiem 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā kopienu izpētē nozīmīgu ieguldījumu devuši pētnieki no dažādām zinātņu apakšnozarēm. Antropologs Entonijs Koens (Anthony P. Cohen) savos darbos pievērsies kopienu simboliskajai nozīmei: kopienai svarīgi simboli (tradīcijas, ieradumi, rituāli, komunikācija) ne tikai raksturo kopienu, bet pat to veido. Filips Vegners (Phillip E. Wegner) savos pētījumos skaidrojis, ka modernajās sabiedrībās kopienas ir iedomātas, tās ir hermeneitiskas kopienas. Kopienas jēdzienu izmanto arī organizāciju studijās un sociālās mācīšanās analīzē. Piemēram, kognitīvā antropoloģe Džīna Leiva (Jean Lave) un izglītības teorētiķis Etjēns Vengers (Etienne Wenger) 20. gs. 90. gados radīja prakses kopienu (communities of practice) teoriju, kas skaidro, kā sociālā vidē notiek mācīšanās un pieredzes apmaiņa neformālās grupās jeb prakses kopienās. Viens no izcilākajiem mūsdienu sociologiem un teorētiķiem Z. Baumans uzskatīja, ka kopienas modernajā pasaulē vairāk atgādina sociālos tīklus. Pretēji kopienām pagātnē, tīklu kopienām nepiemīt iepriekš pastāvošas struktūras vai iepriekš definēti noteikumi. Tīkli pastāv iztēlē un tiek uzturēti komunikācijā, tiem raksturīga koncentrēšanās uz indivīda vajadzībām, tādēļ tīklu kopienas pastāv tik ilgi, cik ilgi tās locekļi to uzskata par svarīgu.

Žurnālā International Journal of Social Research Methodology (izdod Taylor & Francis) tiek publicēti raksti, kas saistīti ar metodoloģiju un pētījumu metodēm dažādu jomu un tēmu pētniekiem, tādēļ tajā atrodama vērtīga pieredze arī par kopienu izpētē izmantojamām metodēm. Žurnālā The Journal of Rural Studies (kopš 1985. gada, izdod Elsevier) tiek publicēti pētījumi, kas skar lauku reģionu problēmu analīzi, tajā skaitā arī pētījumi par lauku kopienām. Community Development Journal (kopš 1996. gada; izdod Oxford University Press) lasāmi daudzpusīgi pētījumi un teorētiskas diskusijas. Žurnāla ievirze ir kopienu attīstība, īpaši pievēršoties sociālajam taisnīgumam, daudzveidībai un vides ilgtspējai. Žurnālā Journal of Contemporary Ethnography (kopš 1972. gada; izdod SAGE Publishing) tiek publicēti pētījumi, kuros izmantota etnogrāfisko pētījumu metode, lai analizētu cilvēku uzvedību dabiskā vidē (ne laboratorijas apstākļos), kā arī pētījumi par sociālo mijiedarbību un praksēm subkultūrās, kultūrās, organizācijās un tā tālāk.