“Dvēseļu putenis” ir viens no vērienīgākajiem literārajiem darbiem, kas veltīts latviešu strēlniekiem. Romānā attēlots laika posms no 1915. gada līdz 1920. gadam, sākot no aizstāvēšanās kaujām Jelgavas apkaimē, Kurzemes kara bēgļu plūsmas attēlojuma un latviešu bataljonu izveides līdz neatkarīgas valsts pasludināšanai un Latvijas pilnīgai atbrīvošanai no svešzemju karaspēka. Norišu centrā ir strēlnieku nozīmīgākās kaujas Latvijas teritorijā, un, lai gan romāns nepretendē kļūt par Pirmā pasaules kara militāro operāciju vispusīgu atspoguļojumu, tomēr tā plaši izvērstais episkais vēstījums veidots kā ietekmīga liecība strēlnieku pašaizliedzīgajai varonībai, aizstāvot savu zemi. Karadarbības attēlojumā A. Grīns daļēji balstījies personiskajā pieredzē, pats būdams iesaistīts gan Pirmā pasaules kara, gan Latvijas Neatkarības kara notikumos.

Romāna sižeta veidojumā nozīmīgi ir atsevišķi raksturi, tomēr tā centrā izvirzīti latviešu strēlnieki kā kopīgs spēks izšķirošā vēstures pagrieziena punktā, kas saistās ar nepieciešamību nosargāt dzimteni no iebrucējiem. Notikumu risinājumā dominē strēlnieku varonīgo cīņu attēlojums, kas mijas ar ainām aizmugurē retajos atvaļinājuma brīžos un ievainojumu ārstēšanu kara hospitālī. Būdami atkarīgi no militārajām pavēlēm, strēlnieki nonāk arī dramatiskās un traģiskās kaujas situācijās, ko vismaz daļēji izraisa virspavēlniecības netālredzīga taktika. Tomēr karotāji ne uz brīdi nezaudē apziņu, ka cīnās par savu zemi, un nerimstošas pretošanās rezultātā sasniedz ilgoto mērķi, Latvijas valsts dibināšanu un savas zemes atgūšanu.        

Romāna centrā ir zemgaliešu saimnieku Vanagu dzimta, tēvs, māte un viņu divi dēli, Edgars un Artūrs. Notikumu sākumpunkts saistīts ar mātes nāvi, kuru vācu iebrucēji nogalinājuši Vanagu māju pagalmā. Šī traģēdija izraisa svelošu sāpi un sīvu protestu, ko autors, dēvējot to par asinsnaidu, padarījis par vienu no centrālajiem romāna motīviem. Vanags un abi viņa dēli iesaistās cīņā pret vāciešiem. Tēvs un Artūrs piesakās jaunveidojamos latviešu bataljonos, kas tiek formēti ar devīzi “pulcējieties zem latviešu karogiem”, savukārt Edgars dodas mācībās uz karaskolu Krievijā un vēlāk iesaistās karadarbībā kā virsnieks. Svelošais naids Vanagu tēvu padara ne tikai par jauno kareivju audzinātāju, bet arī par nāves strēlnieku, kas izmisīgi un līdz pat neprāta robežai cenšas nogalināt pēc iespējas vairāk ienaidnieku. A. Grīna tēlojumā tādējādi cieši savijas varonība ar bezspēcīgu izmisumu un kara radītu psiholoģisku traumu. Jau pirmajās mācībās Artūrs sastopas ar vairākiem jauniem puišiem, nākamajiem strēlniekiem, kas kļūst par viņa kauju biedriem vairāku gadu garumā. Ar spilgtu individualitāti apveltīts garais, bakurētainais dundadznieks Konrāds, kam trūkst vienas auss, un bravūrīgais Miķelsons ar naža rētu vaigā. Īsāku laiku līdzās Artūram karo arī veiklais nažu metējs Spilva, fabrikas strādnieks Pētersons, iznesīgais un runīgais Vilnis, politehniskā institūta students Lejiņš un daudzi citi, vēlāk viņiem pievienojas pavisam jaunie Cēsu skolnieku rotas dalībnieki, kas iesaistās Latvijas Neatkarības karā. Būtiska loma romānā ir daudziem virsniekiem, to vidū ir vada komandieris, vēlākais seržants un virsseržants Sala, kurš savus pienākumus spiests veikt politiski mainīgos laikos un kuru aizvien vairāk pārņem šaubas par armijas augstākās virspavēlniecības godaprātu. Epizodiski tēlotas daudzas vēsturiskas personas, piemēram, nozīmīgi Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības cīņu dalībnieki. Romantisku līniju romāna skarbajos notikumos ievelk Artūra jūtu pasaules veidošanās. Emocionāli viņš vispirms ir saistīts ar rīdzinieci Mirdzu, taču romāna gaitā atrod patiesu dvēseles līdzinieci Kurzemes bēgļu meitenē Martā, kura viņu izglābusi no gandrīz drošas nāves, un ar kuru kopā Artūrs romāna noslēgumā atgriežas savā dzimtajā Zemgales sētā. 

Romāna “Dvēseļu putenis” notikumi kompozicionāli izkārtoti trīs daļās. Pirmā daļa, kas sižetiski sākas ar Vanagu saimnieces nāvi, vēsta par latviešu strēlnieku pulku veidošanos 1915. gada jūlijā un to darbības pirmo posmu. Tēlotas mācības un došanās karā, A. Grīnam detalizētu uzmanību pievēršot strēlnieku sākotnējai dramatiskajai pieredzei, pirmajai kaujai Slokas frontē, pirmajam nogalinātajam ienaidniekam, pirmajam ievainojumam, pirmajam kritušajam strēlniekam, atpūtai pēc pirmās kaujas, izlūkgājieniem frontes aizmugurē. Pirmās daļas kulmināciju veido izvērsts un dramatisks vēstījums par strēlnieku cīņām Nāves salā. Šīs daļas finālā tiek nogalināts Artūra un Edgara tēvs. Romāna otrajā daļā akcentēta nevis atsevišķu tēlu pieredze, bet strēlnieku kopuma aktivitātes, cīņas Ķekavas frontē un vēlāk Tīreļpurvā, īpaši pievēršoties Ziemassvētku kauju virknei 1916. gada decembrī un 1917. gada janvārī. Mākslinieciski pārliecinoši atspoguļots nežēlīgo kara notikumu kaleidoskops. Nozīmīgs tēlojuma aspekts ir militārās vadības bezatbildība, kuras dēļ strēlnieku varonība nereti izrādās veltīga, un kaujas laukā gūtie panākumi netiek nostiprināti, bet cīņa atkal no jauna prasa bezjēdzīgus cilvēku upurus. Karadarbības rezultātā iet bojā arī Artūra Vanaga brālis Edgars. Otrā daļa noslēdzas ar strēlnieku pulku atkāpšanos no Rīgas 1917. gada agrā rudenī, kad to okupējis vācu karaspēks. Trešajā daļā skarti galvenokārt 1919. gada notikumi, strēlniekiem atgriežoties dzimtajā Latvijā. Vispirms tēlots lielinieku valdīšanas laiks 1919. gada pirmajā pusē, kad pilnībā mainījusies noskaņa sabiedrībā. Izvairīdamies no lieliniekiem, Artūrs ar savu biedru Konrādu iesaistās partizānu karā, bet vēlāk Neatkarības kara norisēs, piedaloties Cēsu skolnieku rotas veidošanā un Cēsu jūnija kauju norisē. 1919. gada novembrī A. Grīna tēlotajiem strēlniekiem ir izšķiroša nozīme cīņā pret Pāvela Bermonta (Павел Рафалович Бермонт-Авалов) vadīto karaspēku Daugavmalā, kā arī tā vēlākajā pilnīgajā padzīšanā no Latvijas. Romāna centrālais tēls Artūrs Vanags kaujās tiek atkārtoti ievainots un hospitalizēts, un tādējādi viņš tikai pēc nostāstiem uzzina par 1920. gada pavasarī notikušo Latgales atbrīvošanu. Romāna noslēgumā Artūrs kopā ar Martu atgriežas savās dzimtajās mājās. Neraugoties uz to, ka tās ir gandrīz pilnībā izpostītas, literārā darba izskaņa vedina uz cerību par dzīves un dzīvības atgriešanos un dzimtenes lauku atzelšanu. Šajā motīvā un emocionāli sakāpinātajā strēlnieku cīņu un to nozīmes raksturojumā jūtama A. Grīna romāna tuvība tā sauktajām literārā pozitīvisma tendencēm 20. gs. 30. gadu latviešu literatūrā.   

Romāna “Dvēseļu putenis” atsevišķās daļas veidotas no atšķirīgām vēstītāja pozīcijām. Pirmajā un trešajā daļā notikumi tiek skatīti ar centrālā tēla Artūra Vanaga acīm, un stāstījums rit pirmajā personā, tādējādi galvenokārt ierobežojoties ar Artūra vērojumu un viņam pieejamo informāciju. Romāna otrajā daļā vēstījuma mērogs ir plašāks, un trešās personas vēstītāja skats atsevišķās epizodēs slīd no vienas kauju vietas uz otru, no viena strēlnieku pulka uz citu. Tādējādi tiek radīta vērienīga cīņu vīzija, akcentējot arī militārās stratēģijas trūkumu, kuras rezultātā par kara upuriem kļūst vienkāršie strēlnieki. Autora stilu raksturo arī smagu, nomācošu sapņu un murgu ainas, pagātnes notikumu un rēgainu vīziju ievijums, emocionāla patētika strēlnieku varonības raksturojumā, kara heroikas un anekdotisku situāciju savijums.

Romāns “Dvēseļu putenis” vispirms publicēts laikrakstā “Latvijas Kareivis” no 1932. gada 24. maija līdz 1933. gada 17. maijam. Grāmatā romāna pirmā un otrā daļa izdota 1933. gadā, trešā daļa 1934. gadā. Jau 1935. gadā iznāca romāna piektais iespiedums, un A. Grīnam par šo darbu tika piešķirta Kultūras fonda pirmā prēmija. Saīsināts, jaunatnei domāts romāna izdevums Roberta Klaustiņa redakcijā publicēts 1936. gadā. 1939. gadā un 1940. gadā romāns “Dvēseļu putenis” ietverts A. Grīna “Rakstu” izdevuma otrajā un trešajā sējumā. Pēc Otrā pasaules kara publikācijas bija iespējamas vienīgi bēgļu gaitās un trimdā, kur romāns atkārtoti izdots 1947. gadā Vācijā un 20. gs. 50. gados Amerikas Savienotajās Valstīs. 1989. gadā A. Grīna romāna pirmā daļa tika publicēta žurnālā “Avots” Rīgā. Šajā pašā gadā izdevniecībā “Liesma” tika sagatavots un publicēts pilns “Dvēseļu puteņa” izdevums. Tā metiens sasniedza simts tūkstošus eksemplāru. Atkārtoti romāna izdevumi, tajā skaitā tā saīsinātais variants, publicēti arī 2007., 2012. un 2016. gadā.

“Dvēseļu putenis” ir viens no ietekmīgākajiem veikumiem latviešu rakstniecības vēsturē, kas īpašu ievērību izpelnījies tajā skartās tematikas un episkā vēriena dēļ. Romāns minams cieši līdzās izcilam strēlnieku attēlojumam – dzejnieka Aleksandra Čaka poēmai “Mūžības skartie” (1937–1939). Tas vērtējams arī kā vēstures tematikai veltīto A. Grīna darbu kopuma organiska sastāvdaļa. Šī veikuma mērķis bija apliecināt latviešu tautas grūto un neatlaidīgo pašnoteikšanās ceļu. Autora vārds tika ilgstoši izsvītrots no latviešu literatūras vēstures okupācijas apstākļos, viņu varēja atcerēties un pieminēt tikai trimdā, tomēr “Dvēseļu putenis” ir viena no tām latviešu rakstniecības leģendām, kurai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bijusi lemta slavas pilna augšāmcelšanās, veicinot neatkarības atgūšanas procesus un latviešu nācijas pašapziņas nostiprināšanos 21. gadsimtā. “Dvēseļu putenis” sabiedrībā lietots arī kā metaforisks apzīmējums, pieminot varonīgās latviešu strēlnieku cīņas un rūpējoties par viņu piemiņas saglabāšanu.

Romāna “Dvēseļu putenis” trešā daļa Voldemāra Zonberga dramatizējumā pirmoreiz izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī 1934. gada 17. novembrī. Uzveduma režisors bija Alfrēds Amtmanis-Briedītis, scenogrāfs Romans Suta. “Dvēseļu puteņa” skarbais, vietumis fantasmagoriskais stils un strēlnieku tēma atbalsojusies arī Latvijas vēstures romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ietvaros tapušo darbu – Gunta Bereļa “Vārdiem nebija vietas” (2015) un Paula Bankovska “18” (2014) – problemātikā un stilā. 2019. gada 8. novembrī pirmizrādi piedzīvoja pēc A. Grīna romāna “Dvēseļu putenis” motīviem tapusī tāda paša nosaukuma spēlfilma (režisors Dzintars Dreibergs).