Mākslinieka radošā attīstība iedalās reālistiskajā posmā un pēdējo divu dzīves gadu simbolisma meklējumos. Agrīno daiļradi raksturo ainavas oforta tehnikā (“Priedes”, “Somijā”, “Važu tilts”, visi 1904. gadā; “Jelagina sala”, 1905–1906), kā arī akvareļi un zīmējumi ar koku puduriem priekšplānā, upes krastiem, parkiem, klajiem laukiem (“Meža skats”, 1909; “Krusta akmens”, 1911–1912; “Vakars Trikātā”, 1911–1912; “Pavlovskas parks”, 1912). Daiļdārznieka gados uzplaukušo puķu mīlestību mākslinieks piepildīja virknē kluso dabu (“Rozes”, 1911, 1913; “Gladiolas un asteres”, 1913–1914; “Fuksijas”, 1915), un 20. gs. sākuma latviešu mākslā nav otra gleznotāja, kuru tā saistītu ziedu netverami fantastiskās formas, maigā krāsainība un mainīgās pārvērtības. R. Pērle vēlējās iestāties Ķeizariskajā krievu akvarelistu biedrībā (Императорское общество русских акварелистов) un izstādē kluso dabu “Rozes un lilijas” (1915) parakstīja ar pseidonīmu krievu valodā, tomēr netika uzņemts par tās biedru.
Rūdolfs Pērle. "Rozes". 1911. gads.
Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
Pirmā pasaules kara laikā fabrika “Treugoļņik” pievērsās Krievijas armijas militāro lietu ražošanai, un mākslinieku kā profesionāli augsti kvalificētu speciālistu iecēla par gaisa balonu nodaļas vecāko meistaru. R. Pērle, konstruktīvi domājot, atrada iespēju, kā, piegriežot gaisa balonu šablonus, ietaupīt gumijas materiālu. 1916. gadā viņš par saviem izgudrojumiem ieguva patentu, kas ieinteresēja 1. Daugavgrīvas strēlnieku pulka komandieri Fridrihu Briedi, taču cara armijas birokrātiskā vadība nebija ieinteresēta nekādos jauninājumos. 1915. gadā Petrogradā tika nodibināta Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, un no līdzatvestajiem darbiem tika sarīkota Latviešu mākslas izstāde, kurā, tāpat kā 1916. gadā Maskavā, piedalījās R. Pērle. Tomēr bēgļu tēma viņu nesaistīja; vienīgi tušas zīmējums “Kara karodziņa rakstītāja” (1915–1916) pauž nacionālā romantisma noskaņas.
R. Pērles pēdējo divu dzīves gadu daiļrade saistās ar simbolisma virziena iespaidu gan akvareļos un zīmējumos, gan eļļas glezniecībā, kur pārliecinoši valdīja fantastisko tēmu un nereālo formu pasaule. Par laikmeta un saviem meklējumiem nozīmīgākajiem gleznotājiem viņš atzina lietuviešu simbolistu Mikaloju Čurļoni (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis) un eksaltēto Krimas kalnu atainotāju Konstantīnu Bogajevski (Константин Фёдорович Богаевский). M. Čurļoņa savdabīgais pasaules atainojums, ko R. Pērle iepazina Pēterburgas izstādēs, dziļi ietekmēja viņa turpmāko mākslu. Fabrikas vadība kā profesionālu lietpratēju viņu komandēja uz Kaukāza fronti, uz Karsu (tagad Turcija), kur atradās speciāla filiāle gaisa balonu ražošanai. Lielu iespaidu uz mākslinieku atstāja vareno kalnu mežonīgās klintis un sagrauto pilsētu drupas, ap 1915./1916. gadu miju izraisot izmaiņas pasaules uztverē un izteiksmes veidā. Zīmējumi un gleznas liecina, ka mākslinieku ārkārtīgi fascinējuši klinšu apveidi. Agrīnākajās kompozīcijās tumšās klinšu plaknes atturīgi veido tikai sānu kulises (“Brīnumu pils” (1915–1916)). Pakāpeniski klinšu atainojums sāka iegūt arvien izaicinošākas un draudošākas noskaņas. Vispārinātas, bezpersoniskas akmens masas atainojums ļāva šīm mistiskajām formām kļūt par kompozīcijas dominanti (“Kalnu gali”, “Klinšu zaigums”, 1916; “Jūras celmi”, 1915–1916). Turklāt klinšu formu konstruktīvais lakonisms nereti tuvojas arhitektonikai (“Saule”, 1916).
Rūdolfs Pērle. "Saule". 1916. gads.
Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
Mākslinieks strādāja dažādās tehnikās, skices zīmēja ar parasto vai krāsaino zīmuli, tušu, gleznoja ar akvareli, pasteli un temperu. Ap 1916. gadu R. Pērle pievērsās eļļas glezniecībai. Simboliskās kompozīcijas ieturētas vecmeistaru tradīcijās ar tumšu priekšplānu un gaišāku otro plānu, taču parādās arī laikmetīgi izteiksmes līdzekļi: formu vienkāršojums, plakne un atsacīšanās no reālistiski sīkām detaļām. Kontrastā ar dvēseliski piesātinātajiem un romantiskajiem puķu akvareļiem eļļas glezniecībā ienāca vēsa atsvešinātība. Nozīmīgākās simboliskās kompozīcijas – “Dzīves ceļš”, “Kuģi”, “Saulīt’ vēlu vakarā” (visas 1916. gadā) – ieturētas tumšos, brūnganos zemes toņos, paužot dvēseles pārdzīvojumus, nepiepildītas ilūzijas un dramatisku likteņa nolemtību. “Saulīt’ vēlu vakarā”, iedvesmojoties no tautasdziesmas par sauli, kas vēlu vakarā sēžas teiksmainā zelta laiviņā, rada optimistiskāku noskaņu. Ar apendicītu smagi slimais R. Pērle strādāja līdz pēdējam brīdim un 1917. gada februārī, īsi pirms braukšanas uz slimnīcu, pabeidza gleznot simbolisko darbu “Saules dēli karā jāja” (1917), taču tā, kā arī vairāku citu gleznu un zīmējumu atrašanās vieta nav zināma.
Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Nacionālajā muzejā un privātās kolekcijās.
