Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas F. Milta vārdu drīz vien ievēroja kritiķi, un reprezentatīvajā albumā “Latvijas tēlotājas mākslas pieci gadi: 1934–1939” Jānis Siliņš devis lakonisku raksturojumu: “Neraugoties uz zināmām svārstībām, savos meklējumos kā tematiskā, tā formālā ziņā panākumus uzrāda Fridrihs Milts, tēlodams gan ainavas, gan žanrus, veidojot izteiksmīgus zemnieciskus tipus.” Otrā pasaules kara bēgļu gaitas aizveda mākslinieku uz Ņujorku, kur, dzīvojot lielpilsētas centra rajonā Elles ķēķis (Hell’s Kitchen) un iepazīstot pasaules mākslas jaunumus, viņa rokraksts izmainījās krasi atšķirīgā novatoriskā virzienā.

F. Milts dzimis amatnieka Miķeļa un viņa sievas Trīnes ģimenē Pārdaugavā. Viņš mācījās Rīgas 4. pamatskolā Āgenskalnā, kā arī apmeklēja Ludolfa Liberta un Kārļa Miesnieka studiju. 1923. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs, 1929. gadā beidza IV kursu un tika uzņemts Jāņa Roberta Tillberga Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. 1932. gadā F. Milts absolvēja Ģederta Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Kafejnīcā”, vienīgi bez tiesībām uz diplomu, jo neieguva vidējo izglītību.

1932. gadā F. Milts pirmo reizi piedalījās izstādē, bet 1933.–1938. gadā izstādījās grupas “Zaļā vārna” skatēs. Gleznotājs pievērsās tā laika Latvijas mākslā īpaši veicinātajai lauku dzīves tematikai (“Tīrumā”, 30. gadu sākums; “Pie ratiņa”, 1935; “Mājup”, 1938). Kritikas ievērību guva glezna “Jūrnieks” (“Ermonists”, 1933) ar bravūrīgu ostmalas tipāžu. Brīvāks, pludinājumam līdzīgs triepiens valda pelēcinātajos laukskatos ar koku puduriem, ceļiem un ūdeņiem (“Pagalms”, 1935; “Rīts pie upes”, 1935; “Ainava ar kuģi”, 1936; “Ainava ar vējdzirnavām”, 1935–1939; “Rēzeknes ainava”, 1939). 40. gados F. Milts pievērsās pasteļglezniecībai, kurā fascinē netverami vieglais krītiņa pieskāriens (“Pašportrets”, 1940; “Puķes”, 1940; “Divi modeļi”, ap 1940; “Sēdošs modelis”, 1940). Kritiķiem viņa darbi pat raisīja asociācijas ar franču impresionista Edgara Degā (Edgar Degas) rotaļīgajām impresijām.

Otrā Pasaules kara beigās 1944. gadā F. Milts ar ģimeni devās bēgļu gaitās no Liepājas ar vācu transporta kuģi uz Dancigu (mūsdienās Gdaņska, Polija) un 1945.–1951. gadā dzīvoja bēgļu nometnē Lībekā britu zonā. 1949. gadā piedalījās Starptautiskās bēgļu aprūpes organizācijas (International Refugee Organisation, IRO) rīkotajās Bēgļu mākslas izstādēs Amsterdamā, Hāgā un Parīzē. 1951. gadā F. Milts pārceļoja uz ASV, apmetās uz dzīvi Ņujorkā un strādāja par “superu” jeb mājas uzraugu Elles ķēķa rajonā Manhetenā. Viņa darbnīca kļuva par leģendāru latviešu radošās bohēmas vietu, kur nereti tikās vairāk nekā trīsdesmit ciemiņi, to vidū dzejnieki Linards Tauns, Gunārs Saliņš, Jānis Krēsliņš, kā arī jaunās paaudzes gleznotāji Edvīns Strautmanis un Sigurds Vīdzirkste.

1954. gadā Ņujorkas latviešu mākslinieki nodibināja grupu, ko F. Milts vadīja no 1955. gada līdz 50. gadu beigām un 1983.–1991. gadā. 1957. gadā kopā ar Augustu Annusu, Jāni Gaili un Mārtiņu Krūmiņu sarīkoja četru mākslinieku izstādi 4 Art Exhibition Klīvlendā, sākot turneju pa trīsdesmit septiņām ASV un Kanādas pilsētām. Pēdējā izstāde notika 1966. gadā Stokholmā, Zviedrijā.

Salīdzinājumā ar Latvijas posma manierīgi smalko estētismu, aiz okeāna F. Milta daiļrade spēcīgi izmainījās, pavēršoties formu vienkāršojuma virzienā. Kādu laiku viņu saistīja Anrī Matisa (Henri Matisse), Amedeo Modiļjani (Amedeo Modigliani), Žorža Braka (Georges Braque) glezniecība, laikmetīgā meksikāņu māksla, spēcīgi iespaidoja novatoriskajās Ņujorkas galerijās redzētais. Eksperimentējot ar dažādām formas deformācijām, viņa rokraksts kļuva emocionāli nervozs ar izteiktu improvizāciju (“Zilganpelēkais portrets”, 50./60. gadu mija). Neraugoties uz mājas pārvaldnieka slodzi, F. Milts gleznoja intensīvi un zīmēja katru dienu, “lai aci un roku turētu kārtībā”.

1967. gadā pavērsienu uz temperamentīgu krāsainību F. Milta glezniecībā izraisīja Meksikas ceļojums, kas paletē ienesa dzelteno, sarkano un oranžo, iemūžinot kvēlās saules gaismas sakaitēto atmosfēru. Vairākkārt gleznoti izteiksmīgie meksikāņu tipāži (“Vīrs ar pīpi”, ap 1967.–1970. gadu; “Meksikānis”, ap 1971. gadu) un ainavas ar melnu kontūru savaldītām oranžām klintīm (“Smilšu kalni Meksikā”, 1968). Ekspresīvajā kompozīcijā “Cūkas” (1967) spoži sarkana saule apspīd tumšus cūku siluetus un Vidzemes riju pamalē. Pakāpeniski F. Milts atgriezās pie harmonijas, sievietes atveidojuma lakoniskajā stilizācijā, izceļot siluetu, līniju, ritmiku un izteiksmes minimālismu (“Sēdošs akts”, 1971; “Sievietes ar sauli”, 1970).

Palaikam viņš gleznoja konstruktīvi būvētas, smagnējas klusās dabas ar augļiem un pudelēm, ainavas ar ostas ūdeņiem, taču īpašu vietu ieņēma Ņujorkas augstceltņu cikls, gleznots skatījumā no augšas. 1963. gadā Anšlavs Eglītis sajūsminājās, ka Manhetenas debesskrāpjus “varēja gleznot reālists un arī galējs abstraktais ekspresionists, jo namu masīvu gaismēnām izraibinātie sačupojumi tieši risināja visādas abstraktas vīzijas.” Kompozīcijā “Manhetena” (ap 1975. gadu) radīts ģeometrizēti stilizēts Ņujorkas centra tēls, bet 1988. gada ainavu virkne atklāj fascinējošā debesskrāpju pūžņa glezniecisku kvintesenci.

F. Milta darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un privātās kolekcijās Latvijā un ASV.

F. Milts, tāpat kā daudzi viņa paaudzes latviešu mākslinieki, kuri pirmskara Latvijā bija pieteikuši sevi kā nopietnus māksliniekus, jaunās mītnes zemes – ASV – mākslā nespēja gūt ievērību, taču tautiešu un kolēģu vidē viņa daiļrade tika atzinīgi novērtēta. Gleznotājs ir piemērs, kā salīdzinoši tradicionāli radoša personība jaunas informācijas iespaidā var izveidoties par spilgtu izteiksmes veida novatoru. F. Milta stilistiski daudzveidīgais mantojums apliecina nemitīgu un neatlaidīgu meklējumu pilnu mūžu, un savu pārliecību mākslinieks paudis ar vārdiem: “Esmu latvietis, jūtu kā latvietis, un mana glezniecība ir latviska. Man ir divas dzimtenes – Elles ķēķis un Latvija.”

1944. gadā piešķirta Latvijas Kultūras fonda prēmija, 1960. gadā – Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fonda goda balva.