Arvīds Grigulis ir nozīmīga personība latviešu padomju literārajā procesā. Pēc Otrā pasaules kara, sarakstot padomju ideoloģiju apliecinošas lugas, stāstus un romānus, viņš pārliecinoši izvirzījās latviešu padomju literārā procesa augšgalā, baudot varas privilēģijas un izpelnoties neskaitāmus apbalvojumus un goda nosaukumus. Latviešu literatūras procesā mazāk būtisks ir viņa atstātais literārais mantojums; lielāka nozīme bija viņa sabiedriskajai un politiskajai darbībai padomju nomenklatūrā.

Mācījās Lādes pagastskolā (1914–1917), Kārļa Deidera privātajā tirdzniecības skolā (1917–1918) un P. Šmithena un L. Bērziņa privātģimnāzijā (1918–1919) Limbažos, Limbažu vidusskolā (1919–1925), Latvijas Universitātē (LU) studēja dabaszinātnes (1926), bet studijas pārtrauca, LU Juridiskajā fakultātē (1932–1937) ieguva jurista diplomu. Filoloģijas zinātņu kandidāts (1961).

Paralēli studijām LU A. Grigulis uzsāka darbu Rīgas Pasta un telegrāfa dienestā (1925–1927) kā telegrāfists Rīgas 1. pasta kantorī, vēlāk kā galvenais telegrāfists Rīgas Galvenajā pastā (1927–1929). Bija Rīgas Centrālās kopējās slimokases kurjers, reskontrista palīgs un rēķinvedis (1929–1934), līdztekus šiem darbiem arī Strādnieku teātra padomes loceklis, lugu tulkotājs un literārās daļas vadītājs (1928–1934). Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma amatus zaudēja un uz desmit dienām tika apcietināts. Savā biogrāfijā A. Grigulis uzsvēris, ka aresta dēļ nekur netika pieņemts darbā līdz pat 1937. gadam, kad tika pabeigtas studijas. Pēc to beigšanas atkal strādāja Rīgas Galvenajā pastā par pasta kalpotāju, telegrāfistu, vēlāk par pasta skapīšu abonēšanas inkasentu (1937–1940). Pēc Latvijas okupācijas tika iecelts vairākos atbildīgos amatos padomju kultūras iestādēs – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republika (LPSR) Sabiedrisko lietu ministrijas teātru repertuāra redaktors (1940), žurnāla “Karogs” atbildīgais sekretārs (1940), Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes (VAPP) Daiļliteratūras apgādniecības vadītājs (1940–1941). Otrā pasaules kara laikā evakuējās uz Padomju Krieviju un bija 43. latviešu gvardes divīzijas ierindnieks. Piedalījās kaujās pie Narofominskas, Staraja Rusas, Demjanskas. Šajā laikā bija arī laikraksta “Latviešu Strēlnieks” kara korespondents (1942–1944). Pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā, kļuva atkal par VAPP Daiļliteratūras apgādniecības vadītāju. No 1945. līdz 1947. gadam bija LPSR Valsts akadēmiskā drāmas teātra literārās daļas vadītājs. Savukārt no 1945. līdz pat 1989. gadam strādāja Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē par lektoru, vēlāk – docentu un profesoru (no 1970), bija arī Latviešu valodas un folkloras katedras vadītājs (1948–1962). Dažus gadus strādāja Rīgas kinostudijā par Scenāriju redkolēģijas galveno redaktoru (1962–1967). Bija LPSR Augstākās Padomes 2., 3., 6. un 7. sasaukuma deputāts (1947–1951; 1954–1958, 1962–1984). 1971. gadā ievēlēts par LPSR Augstākās Padomes Prezidija locekli.

A. Grigulis bija arī sabiedrisku un politisku organizāciju biedrs. Studiju gados viņš kļuva par marksistu studentu biedrības “Klints” (1926–1934) un “Vilnis” biedru. No 1929. līdz 1934. gadam viņš bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Kādu laiku A. Grigulis bija arī jauno rakstnieku grupas “Trauksme” biedrs (~1928–1929). 1940. gadā A. Grigulis tika pilnvarots likvidēt Latvijas Republikas Preses biedrību un atjaunot Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrību. Viņš bija viens no Latvijas Padomju rakstnieku savienības pirmajiem biedriem (1940), kā arī ilggadējiem valdes locekļiem (ievēlēts 2., 3., 4., 7., 8., 9. Rakstnieku savienības kongresā 1947., 1954., 1958., 1976., 1980., 1986. gadā). 1954. gadā A. Grigulis kļuva par Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedru. No 1971. līdz 1985. gadam viņš bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis. 1978. gadā ievēlēts par LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.

A. Grigulis literatūrā debitēja 20. gs. 20. gadu beigās. 30. gadu sākumā iznāca viņa pirmie dzejoļu krājumi “Reportiera piezīmes” (1929), “Imitācija un sirds” (1931), “Nogurušo namā” (1934). Kā norāda literatūras un teātra zinātniece Biruta Gudriķe, viņa agrīnajai dzejai raksturīgas romantiskas ilgas un pesimistiskas izjūtas, tajā dominē ekspresionisma iezīmes un jauni poētiskās izteiksmes meklējumi, aizguvumi no cittautu klasiskās un modernās dzejas. 1939. gadā žurnālā “Atpūta” publicēts pirmais romāns “Liktenīgais noslēpums”, kas grāmatā iznāca gadu vēlāk ar nosaukumu “Cilvēki dārzā” (1940).

A. Griguļa padomju okupācijas laika daiļrade ir stipri ideoloģizēta, atbilstoša komunistiskās partijas prasībām. Viņa kara laika dzejā un prozā (dzejoļu krājumos “Zemnīcā”, 1943, un “Vētrā”, 1946, stāstu krājumā “Caur uguni un ūdeni”, 1945, un “Nags”, 1945) tēlota frontes realitāte un pārdzīvojumi – heroizēts padomju karavīrs, cīņa pret ienaidnieku un padomju tautas gatavība iet cīņā. 20. gs. 40.–50. gados viņa daiļradē dominē dramaturģija. Viņš ir prasmīgs sižetu un konfliktu veidotājs. Lugās “Uz kuru ostu?” (1945), “Kā Garpēteros vēsturi taisīja” (1946), “Māls un porcelāns” (1947) tēlota dzīves atjaunošana pēc kara un sociālisma jauncelsme – padomju varas pretinieki, dzimtenes nodevēji un budži pretstatā padomju sociālistiskās saimniecības vērienīgumam un jauna padomju cilvēka veidošanai un vecās paaudzes pārtapšanai un pāriešanai sociālisma celtnieku pusē. Izsmieta agrākā Latvijas valsts inteliģence un cilvēki, kuri pretojas jauniem pārkārtojumiem. Vēlāku posmu lugās – “Profesors iekārtojas” (1954), “Karavīra šinelis” (1956), “Nekur tā neiet kā pasaulē” (1960), “Šekspīrs mazgā traukus” (1971) – dominē satīra, padomju sadzīves negāciju kritika. Ideoloģiski angažēts un vēsturiski nepatiess ir A. Griguļa otrais romāns “Kad lietus un vēji sitas logā” (1965).

60.–80. gados A. Griguļa daiļradē dominē dzeja, kurā ir arī intīmas un filozofiskas pārdomas. 80. gados iznāca eseju krājumi “Vēstules dzejniecei Kamilai” (1981; apbalvots ar LPSR Valsts prēmiju) un “Labvakar, Kamila!” (1984). Šajos krājumos pārdomas par literatūru, mākslu, kritiku, estētikas jautājumiem, arī dzīvi, mīlestību un cilvēka ilgām pēc laimes.

Līdztekus rakstniecībai A. Grigulis nodarbojās arī ar teātra un literatūras kritiku. Nozīmīga ir arī viņa darbība literatūrzinātnē un latviešu literatūras vēstures docēšanā Latvijas Valsts universitātē. Taču gan kritikā, gan savos zinātniskajos izdevumos un lekcijās literārās parādības un rakstnieku daiļradi vērtējis atbilstoši šķiriski partejiskiem kritērijiem, līdz ar to piedāvājot diezgan tendenciozu skatījumu, kas redzams arī kopā ar Vili Austrumu sastādītajos latviešu literatūras kritikas vēstures sējumos “Latviešu literatūras kritika” (1956–1964; 1–5), kas aptver laiku no 1874. līdz 1940. gadam.

A. Grigulis ir latviešu padomju literārā procesa autoritāte ar nozīmīgu sabiedrisko darbību un ietekmi Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, Latvijas Valsts universitātē, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejā. Tikpat liela ietekme viņam bija arī grāmatu izdošanā (vairāku lielu izdevumu redkolēģijas loceklis). Ar viņa viedokli rēķinājās, tāpēc tas nereti bija izšķirīgs un nesaudzīgs atsevišķu pirmspadomju rakstnieku (Friča Bārdas, Jāņa Poruka, Aspazijas u. c.), kā arī A. Griguļa laikabiedru daiļrades izvērtēšanā, kas negatīvi ietekmēja arī turpmākā literārā procesa attīstību. Tā kā A. Griguļa literārais mantojums izteikti apliecina padomju ideoloģijas nostādnes, tad tas latviešu literārajā procesā ir mazāk būtisks.

1947. gadā A. Grigulim piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums. 1948. gadā viņš saņēma Staļina prēmiju par lugu “Māls un porcelāns”. 1976. gadā ieguva LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukumu. 1982. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju par grāmatu “Vēstules dzejniecei Kamilai” un pēdējo gadu publikācijām literatūras zinātnē un teātra kritikā.

Viņš apbalvots ar trijiem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem (1945, 1956, 1976) un diviem ordeņiem “Goda Zīme” (1961, 1965). 1986. gadā saņēma LPSR Ļeņina ordeni.

Par aktīvu dalību Otrajā pasaules karā Sarkanajā armijā apbalvots ar vairākiem ordeņiem un medaļām, t. sk.  Sarkanās Zvaigznes ordeni (1943) un medaļu “Par Maskavas aizstāvēšanu” (1944).

A. Griguļa lugas vairākkārt iestudētas Latvijas teātros. 20. gs. 40.–50. gados viņš bija viens no vadošajiem oriģināldramaturgiem. Lugas galvenokārt iestudētas Drāmas (Nacionālajā) teātrī, bet atsevišķi iestudējumi arī Dailes, Liepājas, Valmieras un Valsts Krievu drāmas teātrī. 1967. gadā Rīgas Kinostudijā iznāca spēlfilma “Kad lietus un vēji sitas logā” (režisors Aloizs Brenčs) pēc tāda paša nosaukuma A. Griguļa romāna motīviem. Savukārt 1990. gadā pēc romāna “Cilvēki dārzā” motīviem iznāca režisora Arvīda Krieva spēlfilma “Ievas paradīzes dārzs”.