Tautas skaitīšanas metodoloģiskie principi, programma un organizācija balstījās uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Ministru padomes Centrālās statistikas pārvaldes izstrādāto metodoloģiju atbilstoši valdības apstiprinātajai programmai. Tāpat kā 1970. gadā, arī 1989. gadā tautas skaitīšana atbilda ANO rekomendācijām par tautas skaitīšanas organizēšanu gadā, kurš beidzas ar nulli, vai gadā, kas tam tuvs, tāpēc tautas skaitīšanas dati bija izmantojami starptautiskajos salīdzinājumos.

1989. gada tautas skaitīšanas programma ietvēra 25 jautājumus un sastāvēja no trim daļām. Uz 13 jautājumiem atbildes bija jāiegūst pilnīgā skaitīšanā, uz pieciem jautājumiem bija jāatbild izlasē iekļautajiem 25 % pastāvīgo iedzīvotāju. Trešā daļa, kas ietvēra septiņus jautājumus par mājokli, tika aizpildīta saskaņā ar noteiktu kārtību.

Tāpat kā 1979. gadā, arī 1989. gada tautas skaitīšanā izmantoja skaitīšanas lapas, kas vienlaikus bija informācijas tehniskais nesējs tās tiešai ievadīšanai elektroniskajā skaitļotājā.

Tikai ar tautas skaitīšanu, ko veic, iztaujājot visus valsts iedzīvotājus par stāvokli vienā un tai pašā datumā, pēc vienotas programmas un vienota plāna, var noteikt precīzu iedzīvotāju skaitu un sastāvu. Iegūto ziņu precizitāte un vispusība nosaka tautas skaitīšanas nozīmi tautsaimniecībā. Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un to mājokļiem atbilstoši situācijai 12.01.1989.

Tautas skaitīšanā tika uzskaitīti gan klātesošie, gan pastāvīgie iedzīvotāji. Katras apdzīvotās vietas klātesošie iedzīvotāji bija tie iedzīvotāji, kas skaitīšanas brīdī faktiski tur dzīvoja neatkarīgi no tā, vai attiecīgā apdzīvotā vieta ir šo personu pastāvīgā vai pagaidu dzīves vieta. Klātesošie iedzīvotāji, kuriem attiecīgā apdzīvotā vieta bija arī viņu pastāvīgā dzīves vieta, tika uzskatīti par attiecīgās apdzīvotās vietas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Pagaidām promesošie no apdzīvoto vietu pastāvīgajiem iedzīvotājiem tajā pašā laikā bija pagaidām dzīvojošie citās apdzīvotās vietās un skaitīšanas periodā piederēja pie šo vietu klātesošajiem iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaitu valstī un teritoriālajās vienībās, kā arī iedzīvotāju sastāvu galvenokārt pētīja pēc klātesošajiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā tika iegūts arī pastāvīgo iedzīvotāju skaits.

Janvāris tika izraudzīts tāpēc, ka tas ir viens no ziemas mēnešiem, kad iedzīvotāju kustība ir vismazākā. Tāpat vieglāk iegūtos datus bija salīdzināt ar esošo uzskaiti. 12. janvāris tika izvēlēts, jo tā bija ceturtdiena (nedēļas vidus), kad iedzīvotāju kustība ir mazāka. Skolēniem brīvlaiks bija beidzies, studentiem bija sesijas laiks. Personas, kuras nebija mājās naktī no 11. uz 12. janvāri darba dēļ, vienalga uzskaitīja viņu dzīves vietās kā klātesošos iedzīvotājus un viņu prombūtni neatzīmēja.

Slimniekus uzskaitīja kā klātesošos medicīnas iestādēs un kā pagaidu prombūtnē pastāvīgajā dzīvesvietā.

Personas, kuras bija pārcēlušās citā vietā uz pastāvīgu dzīvi vai pastāvīgu darbu, mācību iestāžu audzēkņus, kuri dzīvoja mācību vietās, kā arī visus tos, kuri atradās prombūtnē ilgāk nekā sešus mēnešus pirms skaitīšanas datuma, uzskaitīja jaunajā dzīvesvietā kā pastāvīgos iedzīvotājus. Armijā vai flotē dienējošos uzskaitīja viņu dienesta vietā.

1989. gada tautas skaitīšanā tika iekļauti 25 rādītāji. Pilnīgā skaitīšanā (13 jautājumi): radniecība ar pirmo ierakstīto ģimenes locekli (ģimenes veidošanai), dzimums, pagaidām promesošs, pagaidām dzīvojošs, dzimšanas datums, dzimšanas vieta, ģimenes stāvoklis, tautība (ārzemniekiem bija jāuzrāda arī pilsonība), dzimtā valoda (arī otra PSRS tautu valoda, ja pārvalda), izglītība, vai ir pabeigta profesionāli tehniskā mācību iestāde, mācību iestādes tips personām, kuras mācījās, iztikas līdzekļu avots. Izlases skaitīšanā 25 % iedzīvotāju (pieci jautājumi): darba vieta, nodarbošanās šajā darba vietā, sabiedriskā grupa, dzīvošanas ilgums apdzīvotajā vietā bez pārtraukuma, sievietei piedzimušo bērnu skaits un cik no viņiem ir dzīvi. Dzīvokļu apstākļi (septiņi jautājumi): ēkas uzcelšanas laiks, ēkas ārsienu materiāls, ēkas piederība, dzīvojamās telpas tips, dzīvojamās telpas labierīcības (elektrība, centrālapkure, ūdensvads, kanalizācija, karstā ūdens apgāde, vanna/duša), aizņemto dzīvojamo istabu skaits, telpas platība (m²).

Tautas skaitīšanas sagatavošanai no 10.12.1986. līdz 17.12.1986. Valmieras rajonā tika veikta izmēģinājuma skaitīšana. Tās galvenais mērķis bija pārbaudīt tautas skaitīšanas instrumentāriju un organizēšanas principi. Tā kā 1989. gada skaitīšanā bija jāveic ne tikai tautas (iedzīvotāju) skaitīšana, bet arī mājokļu apstākļu skaitīšana, par mājokļiem pārbaudīja divus variantus ‒ šaurāko un plašāko (Valmieras rajonā izmēģināja šaurāko), bet 1989. gadā izmantoja plašāko.

Pirms tautas skaitīšanas tika veikts plašs sagatavošanas darbu komplekss: tika precizētas un noteiktas pilsēttipa apdzīvoto vietu robežas, un tika veikta ielu nosaukumu, namīpašumu un dzīvokļu numerācijas sakārtošana, kartogrāfiskā materiāla sagatavošana un iedzīvotāju uzskaites nokārtošana, dokumentu sagatavošana tautas skaitīšanai. 1988. gada pirmajā ceturksnī sagatavoja namu sarakstus pilsētās un pilsēttipa apdzīvotajās vietās un lauku apdzīvoto vietu sarakstu lauku teritorijās. No 1988. gada otrā ceturkšņa beigām līdz ceturtā ceturkšņa sākumam ilga rajonu, pilsētu un republikas tautas skaitīšanas organizācijas plānu izstrādāšana, precizēšana un apstiprināšana. 1988. gada otrajā pusgadā tika apmācīti tautas skaitītāji. No 07.01.1989. līdz 11.01.1989. notika iepriekšējā apstaiga, kurā tika precizēta informācija par dzīvojamajām telpām un tajās dzīvojošo skaitu.

Tautas skaitītāji sāka skaitīšanas lapu aizpildīšanu 12.01.1989 no plkst. 8.00 rītā un turpināja astoņas dienas (19. janvāri ieskaitot).

Ja persona bija pierakstīta vienā dzīves vietā, bet dzīvoja citā, tā tika pieskaitīta faktiskajā dzīves vietā.

Iestādēs ar mainīgu iedzīvotāju sastāvu (slimnīcās, dzemdību namos, sanatorijās, atpūtas namos, izņemot viendienas iestādes, viesnīcās, iestāžu iebraucēju telpās) skaitīšanu veica pirmajā dienā, bet iestādēs ar pastāvīgu iemītnieku sastāvu (internātskolās, bērnu namos, veco ļaužu un invalīdu pansionātos) ‒ visas astoņas dienas.

Skaitīšanu veica tālsatiksmes vilcienos, kā arī vietējās satiksmes vilcienos, kuru atrašanās laiks ceļā starp sākuma un gala stacijām bija piecas vai vairāk stundas ‒ skaitīšana notika 11. janvārī no plkst. 23.00 līdz 12. janvāra plkst. 1.00 naktī (pēc vietējā laika). Dzelzceļa stacijās, autoostās un lidostās skaitīšana notika 12. janvārī no 0.00 līdz 3.00 naktī un reģistrēja tikai pasažierus, kuri gaidīja tālsatiksmes vilcienus, autobusus, lidmašīnas, kuģus. Sagaidītājus un pavadītājus tur neskaitīja.

Ja ģimenē bija persona darba spējīgā vecumā, kas nestrādā un nemācās, aizpildīja arī aptaujas lapu par mājsaimniecībā un personīgajā lauku saimniecībā nodarbinātajām personām darba spējīgā vecumā.

No 22.01.1989. līdz 26.01.1989. notika kontrolapstaiga (visos pilsētu iecirkņos apsekojot 25 % dzīvojamo telpu, kā arī 25 % lauku iecirkņu, apsekojot tajos visas dzīvojamās telpas), lai reģistrētu neuzskaitītos iedzīvotājus, novērstu divkāršus ierakstījumus, pārbaudītu, vai pareizi izdarīti ieraksti par pagaidām dzīvojošajiem un pagaidu prombūtnē esošiem iedzīvotājiem, kā arī noskaidrotu nepilnīgās vai apšaubāmās atbildes uz skaitīšanas lapas jautājumiem.

Tika publicēti 1989. gada tautas skaitīšanas dati par iedzīvotāju skaitu un izvietojumu, sastāvu sadalījumā pēc dzimuma un vecuma, ģimenes stāvokli un sastāvu, izglītības līmeni, nacionālo sastāvu un dzimto valodu, iedzīvotāju sadalījumu pa sabiedriskajām grupām, pēc iztikas līdzekļu avotiem, pēc nodarbošanās un par iedzīvotāju pastāvīgajā dzīves vietā nodzīvoto laiku. Dažu tabulu dati tika salīdzināti ar 1959., 1970. un 1979. gada datiem. Tika publicēti arī dati par iedzīvotāju dzīvokļu apstākļiem.

Laikā starp 1979. un 1989. gada tautas skaitīšanu klātesošo iedzīvotāju skaits Latvijā palielinājās par 6 % un sasniedza 2 680 029 cilvēkus. No tiem 915 106 (34 %) dzīvoja Rīgā. Pilsētu iedzīvotāju skaits šajā laikā pieauga par 180 278 cilvēkiem jeb 10,4 %, bet lauku iedzīvotāju skaits samazinājās par 20 763 cilvēkiem jeb par 2,6 %. Kopumā pilsētās dzīvoja 71,1 %, bet laukos ‒ 28,9 % Latvijas iedzīvotāju. No kopējā iedzīvotāju skaita 46,5 % bija vīrieši (1979. gadā ‒ 46,0 %), bet 53,5 % ‒ sievietes (1979. gadā ‒ 54,0 %).

No 15 gadus vecajiem un vecākajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem augstākā izglītība bija 11,5 % (1979. gadā ‒ 8,0 %), nepabeigta augstākā izglītība bija 2,3 % (1979. gadā ‒ 2,2 %).

No pastāvīgajiem iedzīvotājiem 52,0 % bija latvieši, 34,0 % ‒ krievi, 4,5 % ‒ baltkrievi, 3,5 % ‒ ukraiņi un 2,3 % ‒ poļi. Savas tautības valoda dzimtā bija 89,9 % pastāvīgo iedzīvotāju. Latviešu valoda dzimtā bija 52,0 % pastāvīgo iedzīvotāju (98,8 % latviešu un 2,7 % citu tautību iedzīvotāju).

Divu personu ģimenes veidoja 37,8 %, trīs personu ģimenes ‒ 28,7 %, bet četru personu ģimenes ‒ 22,5 % no kopējā ģimeņu skaita. Vidējais ģimenes lielums bija 3,1 persona. Ārpus ģimenēm (vieni) dzīvoja 9,4 % pastāvīgo iedzīvotāju.