Aizsardzība pret masu iznīcināšanas ieročiem (AMII) sastāv no preventīvajiem, aizsardzības un seku likvidācijas pasākumiem:

• MII lietošanas novēršana (preventīvie pasākumi): izlūkošanas informācijas vākšana par personām, grupām vai valstīm, kas izgatavo un gatavojas lietot MII; minēto personu, grupu vai atsevišķos gadījumos arī valstu neitralizācija; informācijas par MII uzbūvi un izgatavošanu pieejamības ierobežošana; MII izgatavošanai un lietošanai pieejamo izejvielu apzināšana un kontrole, nepieļaujot to nekontrolētu izplatīšanu (non-proliferation).

• Bruņoto spēku personāla un materiālo vērtību potenciālo zaudējumu samazināšana (preventīvie pasākumi): bruņoto spēku vienību izkliedēšana, apvidus reljefa, inženiertehnisko būvju aizsardzībai paredzēta bruņojuma un ekipējuma izmantošana iespējamā MII lietošanas gadījumā.

• Brīdināšana un ziņošana (preventīvie un aizsardzības pasākumi): bruņoto spēku un civiliedzīvotāju brīdināšana par iespējamo un notikušo MII lietošanu, apdraudēto zonu prognozēšana MII lietošanas gadījumā, izmantojot manuālās procedūras un speciālas datorprogrammas.

• Izlūkošana (aizsardzības pasākumi): radioaktīvā, bioloģiskā un ķīmiskā piesārņojuma atklāšana, piesārņojuma veida noteikšana un izplatības novērošana, izmantojot radioaktīvās, bioloģiskās un ķīmiskās izlūkošanas mērierīces.

• Fiziskā aizsardzība (aizsardzības pasākumi): bruņoto spēku personāla aizsardzība, kad tas atrodas radioaktīvā, bioloģiskā un ķīmiskā saindējuma zonās, izmantojot individuālās un kolektīvās aizsardzības līdzekļus, organizējot dozimetrisko kontroli.

• MII lietošanas seku samazināšana (seku likvidācijas pasākumi): personāla, bruņojuma un daļēja apvidus dezaktivācija, dezinfekcija un degazācija, izmantojot individuālos un kolektīvos degazācijas, dezinfekcijas līdzekļus, nozīmīgas infrastruktūras (tiltu, ceļu u. tml.) atjaunošana, izmantojot inženiertehniku.

• Medicīniskie pasākumi (preventīvie, aizsardzības, seku likvidācijas pasākumi): personāla vakcinēšana pret slimībām; speciālu medicīnisko preparātu izmantošana, lai samazinātu ķīmisko kaujas vielu (ĶKV) ietekmi uz cilvēka organismu; cietušo evakuācija; ievainoto ārstēšana; karantīna.

Pret gaisa triecienvilni vislabāk aizsargā slēgtas fortifikācijas būves (patvertnes, blindāžas u. tml.) un bruņutehnika. Nepārsegti ierakumi u. tml. aizsegi nodrošina mazāku aizsardzību; tas ir saistīts ar pārspiediena spēju ielauzties telpās, kas nav hermētiski noslēgtas. Pret gaismas starojuma sākotnējo tiešo iedarbību (cilvēka apžilbināšanu, materiālu virsmas sakaršanu un uzliesmošanu) aizsargā priekšmeti, kas met ēnu: apvidus reljefs, infrastruktūra un tamlīdzīgi. Arī migla var sākotnēji samazināt šo iedarbību. Taču gaisa triecienvilnis sastāv no pārkarsēta gaisa, kas spēj izdedzināt. Tehniku un būves pretgaismas starojumu var aizsargāt speciāli ugunsizturīgi materiāli vai krāsojums.

Pret caurspiedīgo radiāciju atkarībā no starojuma un materiāla veida aizsargā dažādi materiāli. Pret gamma un neitronu starojumu aizsargā tādi materiāli kā svins, betons un tamlīdzīgi. Pret alfa un beta starojumu labāk aizsargā polietilēns, papīrs un tamlīdzīgi. Materiāla spēju aizsargāt pret caurspiedīgo radiāciju mēra ar pusabsorbcijas slāni. Pusabsorbcijas slānis ir tāds materiāla biezums, caur kuru izejot caurspiedīgās radiācijas jauda samazinās divas reizes. Pret radioaktīvo saindējumu aizsargā individuālie un kolektīvie aizsardzības līdzekļi. Tie galvenokārt novērš cilvēka saskari ar radioaktīvām vielām, taču mazāk vai minimāli aizsargā pret radioaktīvo starojumu. Pret elektromagnētisko impulsu radiotehniku un elektroniku aizsargā speciāli aizsardzības mehānismi, kas tehnikā iebūvēti jau ražošanas laikā.

Pret bioloģiskajiem ieročiem un ķīmiskajiem ieročiem aizsargā individuālie un kolektīvie aizsardzības līdzekļi. Kvalitatīvai aizsardzībai pret bioloģiskajiem ieročiem nepieciešami ļoti specifiski individuālie aizsardzības līdzekļi. Kara tehniku pret bioloģisko un ķīmisko piesārņojumu var aizsargāt arī speciāls krāsojums, kas samazina bioloģisko un ķīmisko vielu spēju iesūkties materiālos.

AMII līdzekļi tiek dalīti šādās kategorijās: aizsardzības līdzekļi; izlūkošanas līdzekļi; dezaktivācijas, dezinfekcijas un degazācijas līdzekļi; medicīniskie līdzekļi. AMII līdzekļi tiek dalīti individuālajos un kolektīvajos aizsardzības līdzekļos. Individuālie aizsardzības līdzekļi ir paredzēti atsevišķas personas aizsardzībai un tiek dalīti elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļos un ķermeņa aizsardzības līdzekļos. Elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļi tiek dalīti filtrējošā un izolējošā tipa līdzekļos. Filtrējošā tipa līdzekļi (filtrējošās gāzmaskas) ir visizplatītākais elpošanas ceļu aizsardzības līdzeklis. To darbības princips balstās uz ārējā gaisa attīrīšanu no radioaktīvām, bioloģiskām un ķīmiskām vielām. Izolējošā tipa elpošanas aizsardzības līdzekļi nepieļauj saskari ne ar ārējo gaisu, ne ar radioaktīvām, bioloģiskām un ķīmiskām vielām. Šiem līdzekļiem ir divi dažādi darbības principi. Pirmais ir reģenerācijas princips, tas ir, cilvēka izelpotā gaisa attīrīšana, papildināšana ar skābekli un atkārtota izmantošana; šo principu izmanto reģenerējošās gāzmaskās. Otrais ir saspiesta gaisa izmantošana, ko izmanto saspiestā gaisa aparātos.

Ķermeņa aizsardzības līdzekļi tiek dalīti izolējošos un filtrējošos aizsargtērpos. Izolējošo aizsargtērpu darbības princips balstās uz cilvēka pilnīgu izolāciju no ārējās vides, nepieļaujot saskari ne ar gaisu, ne ar radioaktīvām, bioloģiskām un ķīmiskām vielām. Filtrējošo aizsargtērpu darbības princips balstās uz ārējā gaisa filtrēšanu, attīrot to no radioaktīvām, bioloģiskām un ķīmiskām vielām.

Kolektīvie aizsardzības līdzekļi tiek dalīti stacionārajos, pārvietojamos un mobilajos aizsardzības līdzekļos. Kolektīvo aizsardzības līdzekļu apgādei ar gaisu tiek izmantotas filtru ventilācijas iekārtas.

Par stacionārajiem aizsardzības līdzekļiem sauc patvertnes bruņoto spēku karavīru un civiliedzīvotāju aizsardzībai. Stacionārās patvertnes ir paredzētas aizsardzībai gan pret kodolsprādziena postošajiem faktoriem, gan pret ķīmisko un bioloģisko piesārņojumu; tās tiek veidotas, kombinējot dzelzsbetonu, zemi u. c. materiālus.

Par pārvietojamiem aizsardzības līdzekļiem sauc speciālu ekipējumu, kas paredzēts aizsardzībai pret radioaktīvo, bioloģisko un ķīmisko piesārņojumu, bet principā neaizsargā pret gaisa triecienvilni, gaismas starojumu un caurspiedīgo radiāciju. Ir divi galvenie šāda ekipējuma tipi: konteineri un teltis. Šo ekipējumu izmanto galvenokārt bruņoto spēku vadības, sakaru, medicīniskā atbalsta, apgādes, personāla atpūtas u. tml. funkciju nodrošināšanai.

Par mobilajiem aizsardzības līdzekļiem sauc bruņu tehniku, kas ir apgādāta ar filtru ventilācijas iekārtu. Atšķirībā no pārvietojamiem aizsardzības līdzekļiem, mobilie spēj pastāvīgi pārvietoties, nodrošinot personāla aizsardzību jebkurā laikā un vietā. Atkarībā no bruņu biezuma un materiāla, kā arī citām konstrukcijas īpatnībām bruņu mašīnas sniedz arī paaugstinātu aizsardzību pret gaisa triecienvilni, gaismas starojumu un caurspiedīgo radiāciju.

Izlūkošanas līdzekļi tiek dalīti radioaktīvās, bioloģiskās un ķīmiskās izlūkošanas līdzekļos. Radioaktīvās izlūkošanas līdzekļi pilda divus galvenos uzdevumus: a) nosaka radioaktīvo fonu un tā izmaiņas, radioaktīvā piesārņojuma tipu (piemēram, gamma vai beta starojums), radioaktīvā elementa tipu u. tml.; b) nosaka cilvēka saņemtās radiācijas dozas lielumu (individuālie dozimetri).

Bioloģiskās izlūkošanas līdzekļi nosaka bioloģisko līdzekļu klātbūtni, tipu u. c. parametrus. Bioloģisko izlūkošanas līdzekļu attīstība ir problemātiskāka salīdzinājumā ar radioaktivitātes un ĶKV izlūkošanas līdzekļiem.

Ķīmiskās izlūkošanas līdzekļi nosaka ĶKV klātbūtni, tipu, koncentrāciju u. c. parametrus. Atkarībā no detektoru uzbūves var noteikt ĶKV punktā, kurā tie atrodas, vai arī no attāluma.

Dezaktivācijas, dezinfekcijas un degazācijas līdzekļi tiek iedalīti individuālajos un kolektīvajos līdzekļos. Individuālie līdzekļi ir paredzēti galvenokārt degazācijai. Tās ir individuālās degazācijas paketes (iespējamie tehniskie risinājumi: lietošanai gatavs šķīdums vai želeja; šķīdums, kuram pirms lietošanas jāpievieno ūdens, pulveris), ar kuru palīdzību var veikt tūlītēju daļēju atklātu ķermeņa daļu, kā arī tūlītējai lietošanai nepieciešama ekipējuma un individuālo ieroču degazāciju. Šāds degazācijas līdzeklis nenodrošina pilnīgu saindēšanās riska izslēgšanu, un pēc tā lietošanas jāturpina lietot individuālie aizsardzības līdzekļi un nepieciešama pilnīgā degazācija.

Kolektīvie līdzekļi ir speciāli dezaktivācijas, dezinfekcijas un degazācijas kompleksi. Tie var būt mobili un stacionāri. Mobilie ir izveidoti uz autotransporta bāzes un paredzēti sauszemes bruņoto spēku personāla, ekipējuma un transporta līdzekļu, kā arī apvidus posmu dezaktivācijai, dezinfekcijai un degazācijai. Stacionārie ir izveidoti uz militārajiem kuģiem un stacionārajās patvertnēs uz sauszemes un nodrošina kuģa vai patvertnes personāla dezaktivāciju, dezinfekciju un degazāciju, ieejot no piesārņotas vides tīrā vidē. Pēc kolektīvo līdzekļu lietošanas individuālie aizsardzības līdzekļi netiek izmantoti, jo tie paliek piesārņotā vidē. 

Aizsardzībai pret radiāciju pastāv līdzekļi, ko izmanto, lai paaugstinātu cilvēka noturību pret jonizējošo starojumu un samazinātu radiācijas radītos bojājumus uz cilvēka ādas un citur. Aizsardzībai pret bioloģisko ieroču iedarbību tiek izmantotas vakcīnas. Aizsardzībai pret ĶKV pastāv līdzekļi, ko izmanto preventīvi pirms iespējamās saskares ar ĶKV, un aizsardzības/seku likvidēšanas medikamenti, kurus lieto saindēšanās gadījumā.

AMII militārā jomā ir saistīta ar kara tehnikas un aizsardzībai paredzētas infrastruktūras attīstību un ražošanu. Izstrādājot jaunus kara tehnikas paraugus un infrastruktūras objektus, tajos tiek iekļauti kolektīvās aizsardzības pasākumi, radioaktīvā, bioloģiskā un ķīmiskā piesārņojuma atklāšanas un noteikšanas iekārtas un attīrīšanas elementi.

AMII zinātnes jomā ir saistīta ar medicīnu, ķīmiju, fiziku, bioloģiju, meteoroloģiju, lai pētītu radioaktīvo, bioloģisko un ķīmisko vielu, kā arī caurspiedīgās radiācijas ietekmi uz cilvēku, dzīvo dabu, tehniku, infrastruktūru, un attīstītu aizsardzības pasākumus un iekārtas.

AMII līdzekļu un pasākumu attīstība vienmēr sākas pēc kāda jauna MII paveida vai lietošanas procedūras parādīšanās. Pretķīmiskās aizsardzības ekipējuma un procedūru attīstība sākās Pirmā pasaules kara laikā. Pēc pirmā ķīmiskā uzbrukuma 22.04.1915. Beļģijā pie Ipras karojošās valstis sāka pievērst nopietnu uzmanību gāzmasku izgatavošanai, jo bija gadījumi, kad no ĶKV cieta paši lietotāji. Pēc nepilniem diviem gadiem, kad sākās kodīgo kaujas vielu lietošana, tika izstrādāti ķīmiskās aizsardzības tērpi.

Otrais pasaules karš, kas beidzās ar kodolieroču lietošanu un kura laikā notika pirmie eksperimenti ar bioloģiskajiem ieročiem, radīja divas jaunas jomas papildu pretķīmiskajai aizsardzībai - aizsardzību pret kodolieročiem un aizsardzību pret bioloģiskajiem ieročiem.

Augstāko punktu savā attīstībā AMII piedzīvoja 20. gs. 70. un 80. gados. Pēc Aukstā kara laika doktrīnām tika uzskatīts, ka karadarbības gadījumā MII lietošana būs neizbēgama. MII tika nepārtraukti pilnveidoti, izstrādāti jauni MII paveidi (piemēram, neitronu bumba) un MII lietošanas procedūras (piemēram, masveidīga ķīmisko ieroču lietošana ar reaktīvās zalvjuguns sistēmām, munīcijā kombinējot dažādas ĶKV, izvērtējot optimālākos meteoroloģiskos apstākļus gan uzbrukuma, gan aizsardzības operācijām). Līdz ar to AMII izveidojās par atsevišķu militārās zinātnes jomu. Daudzu valstu bruņotajos spēkos tika izveidotas speciālas AMII vienības un skolas: Aizsardzības pret masu iznīcināšanas ieročiem un pašaizsardzības skola (Schule für ABC-Abwehr und Gesetzliche Schutzaufgaben, 1956) Vācijā; Amerikas Savienoto Valstu armijas MII skola (United States Army CBRN School, 1918); S. K. Timošenko Ķīmiskās aizsardzības militārā akadēmija (Военная академия химической защиты им. С. К. Тимошенко, 1932), Krievijā; Ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodolenerģijas aizsardzības centrs (The Defence Chemical, Biological, Radiological and Nuclear Centre, 1917) Lielbritānijā. AMII līdzekļus izstrādāja gan valstu dibināti zinātniskie institūti, piemēram, Nacionālais ķīmiskās, bioloģiskās un kodolieroču aizsardzības institūts (National Institute for Nuclear, Chemical and Biological Protection, 2000) Čehijā, gan privātie uzņēmumi, piemēram, Bruker Corporation Amerikas Savienotajās Valstīs (1960), Blücher GmbH Vācijā (1998).

Beidzoties Aukstajam karam, AMII ekipējuma un pasākumu pilnveidošana vairumā pasaules valstu tika samazināta vai pilnībā apturēta, jo MII lietošana militārajā jomā tika uzskatīta par maz iespējamu.

Pēc Aukstā kara beigām turpinājās centieni samazināt MII attīstību un izplatību. 1997. gadā tika nodibināta starptautiska Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija (Organisation for the Prohibition of Chemical Weapons), kurā iestājušās 192 valstis. Jauns pavērsiens AMII attīstībā sākās 2001. gadā, kad pēc 11.09.2001. notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs uz vairāku laikrakstu izdevniecībām (piemēram, New York Post Ņujorkā, National Enquirer Floridā) un citur tika nosūtītas vēstules ar Sibīrijas mēra sporām. 20.03.1995. reliģiskā sekta Aum Shinrikyo lietoja zarīnu Japānā, Tokijas metro.

Faktori, kas AMII mūsdienās padara problemātisku, ir globalizācija; MII pārveidošanās (sākumā ar ķīmiskajiem ieročiem bija plānots nogalināt lielas cilvēku masas, taču mūsdienās pietiek nogalināt 5 cilvēkus, lai iebiedētu sabiedrību) no bruņoto spēku ieroča par terorisma ieroci; bioloģisko un radioloģisko ieroču attīstības problemātika; rūpnieciski bīstamo vielu noplūde avārijas rezultātā jeb ROTA (release other then attack). Globalizācija padarījusi vienkāršāku informācijas apmaiņu, līdz ar to personām, kas vēlas izgatavot un lietot MII, iespējams vieglāk piekļūt nepieciešamajai informācijai, ieskaitot MII uzbūvi. Globalizācija nozīmē lielāku cilvēku un materiālu kustību, līdz ar to MII un to sastāvdaļu nogādāšana potenciālajā uzbrukuma vietā kļūst vienkāršāka un grūtāk kontrolējama. Mainās cilvēku vērtību sistēma un attieksme pret valsti, līdz ar to veidojas pretestība valsts centieniem apmācīt civiliedzīvotājus AMII pasākumu veikšanai.

Par galveno MII lietošanas mērķi bruņoto spēku vietā kļūst civiliedzīvotāji. Atšķirībā no bruņoto spēku karavīriem, civiliedzīvotāji vairumā gadījumu nav apgādāti ar AMII līdzekļiem (ņemot vērā izmaksas) un apmācīti to lietošanā, kā arī ir grūti vadāmi MII lietošanas gadījumā. 

Bioloģisko un radioloģisko ieroču attīstības problemātika saistīta ar to, ka tos var izgatavot arī tad, ja cilvēkam nav ļoti specifiku zināšanu un aprīkojuma. Vienlaikus ir ļoti maz bioloģisko vielu atklāšanas un noteikšanas līdzekļu, kas spētu precīzi un īsā laikā noteikt bioloģisko līdzekļu klātbūtni. Otrs jauns ieroča veids ir t. s. netīrā bumba (dirty bomb), kas izpaužas kā radioaktīva piesārņojuma radīšana, izmantojot radioaktīvus materiālus. ROTA incidents nozīmē radioaktīvu, bioloģisku un ķīmisku vielu noplūdi avārijas vai terora akta gadījumā. Šo vielu iedarbība rada MII iedarbībai līdzīgu efektu. Lai šo efektu izraisītu, nepieciešamas ļoti minimālas zināšanas un vienkārši līdzekļi. Minētās vielas tiek izmantotas rūpniecībā, lauksaimniecībā, tās tiek uzglabātas un transportētas lielos apjomos. ROTA objekti (atomreaktori, ķīmisko vielu ražotnes, noliktavas u. tml.) vairumā gadījumu atrodas apdzīvotu vietu tuvumā.

Civilā sabiedrība var samazināt MII iedarbību ar šādiem pasākumiem: iedzīvotāju izglītošana par MII un ROTA draudiem, iepazīstināšana ar aizsardzības līdzekļiem un pasākumiem; iedzīvotāju informēšana par iespējamo un notikušo MII lietošanu vai ROTA incidentu; individuālo aizsardzības līdzekļu iegāde un lietošana; kolektīvo aizsardzības līdzekļu izveide un lietošana.