Modeļu arhitektūra ir Kristofera Aleksandera (Christopher Wolfgang Alexander) modeļu valodas (Pattern Language) pieejā balstīta arhitektūras izpratne; plašākā nozīmē – arhitektūras visdažādāko parametru, no detaļām līdz pilsētplānojumiem, tipoloģijas un no tās izrietošu atkārtojamu paraugu meklējumi, īpaši – modernisma arhitektūras idejās pamatotajā tipveida projektēšanā; arhitektūras un ornamentu paraugu grāmatu (Pattern Books) apzīmējums, kas izplatījās Eiropā un vēlāk Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) sākot no 16. gs.

K. Aleksanders kļuva pazīstams 20. gs. 70. gadu otrajā pusē, sarakstot grāmatu triloģiju (pirmās divas sarakstītas sadarbībā ar citiem autoriem), kurā viņš pievērsās nevis ēku kompozīcijai un formai vai simboliskajai nozīmei, bet tam kā arhitekturas lietotāji uztver un pieredz arhitektūru. Tādējādi tika izaicināta ne tikai modernisma tehnoloģiskā domāšana, bet arī semiotikā pamatotā postmodernisma arhitektūras valodas izpratne. Pirmā grāmata – “Oregonas eksperiments” (The Oregon Experiment, 1975). Otrajā, pazīstamākajā darbā “Modeļu valoda. Pilsētas, ēkas, celtniecība” (A Pattern Language: Towns, Buildings, Construction, 1977), ko K. Aleksanders sarakstīja sadarbībā ar Saru Išikavu (Sara Ishikawa) un Mareju Silverstainu (Murray Silverstein), tika apkopti 253 modeļi. Tas bija mēģinājums radīt visaptverošu – no pilsētplānošanas kategorijām līdz dzīvojamās telpas detaļām – projektēšanas rokasgrāmatu. Modeli šajā grāmatā K. Aleksanders definēja kā to, kas apraksta problēmu, kura atkal un atkal no jauna parādās mūsu apkārtējā vidē, un tad apraksta problēmas risinājuma būtību veidā, kas ļauj šo risinājumu lietot miljoniem reižu, ne reizi neatkārtojot to vienā un tajā pašā veidā. Atsevišķus K. Aleksandera modeļus var kritizēt, piemēram, “četrstāvu robežu” (four-story limit), kas vēršas pret augstceltnēm, apgalvojot, ka tās “sagrauj cilvēku prātus un jūtas”, taču kopumā grāmatā veiktie novērojumi par ēku izvietojumu, telpām, dabīgo apgaismojumu, pagalmiem, dārziem, pilsētu antropoloģisko sarežģītību u. c. ir aktuāli “visos laikos” (timeless), kā tas uzsvērts triloģijas pēdējās grāmatas nosaukumā – “Būvmākslas mūžīgā gaita” (The Timeless Way of Building, 1979). Šī grāmata ir K. Aleksandera arhitektūras teorijas filozofiskais pamats, kas uzsver visaptverošus jēdzienus – dzīvīgums, veselums, skaistums (aliveness, wholeness, beauty). Minētie jēdzieni raksturo nevis mūsdienu arhitektūru, bet gan piemīt vēsturiskām ēkām un pilsētām. Tomēr tā nav nostalģiska ilgošanās pēc pagātnes – K. Aleksandera darbs ietver empīrisku analīzi un ir pamats, lai atrastu “dzīvīgus modeļus” sekmīgai arhitektūras videi.

K. Aleksanders ietekmējis ne tikai arhitektūras teoriju, it īpaši Jauno urbānismu, bet arī datorzinātnes. Hārvarda Universitātē (Harvard University) aizstāvētajā disertācijā, publicētā kā “Piezīmes par formas sintēzi” (Notes on a Synthesis of Form, 1964), K. Aleksanders arhitektūras teorijā ieviesa analītiskas un matemātiskas metodes. Viņa pieejā jauns bija tas, ka projektētā objekta funkcijas varēja aplūkot kā ar datoru apstrādājamus mainīgos lielumus, kas pārvēršami arhitektoniskā formā. Šāda pieeja arhitektūras formas veidošanai ietekmēja programmēšanas valodu attīstību 20. gs. 60. un 70. gados. K. Aleksanders aizstāvēja tēzi, ka labs projekts ir formas atbilstība specifiskam kontekstam, un, lai arī šī tēze nav pretrunā funkcionālismam, psiholoģisko un antropoloģisko aspektu uzsvēršana ir viņa pieejas raksturīgā atšķirība. K. Aleksandera ambiciozais četru sējumu darbs “Kārtības daba. Apcere par būvmākslu un Visuma dabu” (The Nature of Order: An Essay on the Art of Building and the Nature of the Universe, 2002–2005) parāda, ka modeļus pamato cilvēka saistība ar dzīvo dabu un ka arhitektūra ir iesaistīta plašākā kosmoloģiskā shēmā.

K. Aleksandera 20. gs. 70. gadu teorijai līdzīgas ir Nīderlandes arhitekta Hermana Hercbergera (Herman Hertzberger) idejas. Sekojot sava tautieša Aldo van Eika (Aldo van Eyck) aizsāktajai modernisma kritikai, H. Hertzbergers 1973. gadā veidoja žurnāla Forum numuru, kas bija veltīts tematam “Mājasdarbs viesmīlīgākai formai” (Huiswerk voor meer herberzame vorm/Homework for More Hospitable Form). Tajā, atšķirībā no modernisma pilsētplānošanas principiem, viņš ieteica respektēt esošo pilsētas struktūru un meklēt autentiskākas arhetipiskas formas, kas būtu nozīmīgas lietotājiem un iesaistītu viņu iztēli. Lielākus būvapjomus viņš ieteica sadalīt mazākos, kā arī veidot atvērtus projektus, ko lietotāji varētu mainīt laika gaitā. Līdzīgi K. Aleksanderam savu izklāstu H. Hertzbergers veidoja numurētu priekšlikumu formā.

20. gs. pirmajā pusē modeļu un arhetipisku formu meklējumos nozīmīga bija modernisma arhitektūras un ar to saistītās teorijas attīstība. Viens no galvenajiem tematiem tajā bija modeļa kā atkārtojama tipa jēdziens. Diskusijas par tipiskumu arhitektūrā (Typisierung) aizsākās saistībā ar vācu Verkbunda (Werkbund – 1907. gadā dibināta mākslinieku, arhitektu un rūpnieku apvienība, kas bija nozīmīga modernisma arhitektūras turpmākajā attīstībā) pirmo izstādi Ķelnē (1914). “Tipizēšana” Verkbunda gadījumā vēl nav jāsaprot kā standartizācija, bet gan kā stilizācija un racionalizācija. Standartizācijas jēdziens kļuva svarīgs, kad Eiropas kultūrā 20. gs. 20. gados ienāca teilorisma ideoloģija, kas izrietēja no amerikāņu inženiera Frederika Vinslova Teilora (Frederick Winslow Taylor) grāmatas “Zinātniskā menedžmenta principi” (The Principles of Scientific Managment, 1911) idejām. Vislielākos panākumus F. V. Teilora metodes guva automobiļu industrijā, īpaši Henrija Forda (Henry Ford) uzņēmumā. Eiropas situācijā pēc Pirmā pasaules kara industrializācija, bezdarbs un mājokļu celtniecība bija galvenie ekonomikas izaicinājumi. Mājokļu celtniecībā sāka noteikt minimālo optimālo dzīvokļa platību, kas ļautu to izmantot kā tipveida plānojuma risinājumu. Līdzīgi tika meklētas arī dzīvojamo rajonu plānojumu shēmas, kuras veidotu tipveida vienības. Tipveida risinājumi sastopami jau 19. gs. arhitektūrā, taču funkcionālisma teorija bija vispiemērotākā šādiem eksperimentiem. Vācijā, sākot no 1927. gada, tika veikti pētījumi par masveida mājokļu celtniecības ekonomiskajām un konstruktīvajām problēmām. Eksperimentālo dzīvojamo rajonu celtniecības slavenākais piemērs ir Veizenhofas ciemats (Weißenhofsiedlung, 1927), Štutgartē, kurā Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) vadībā vienģimenes dzīvojamo tipu paraugēkas projektēja pazīstamākie funkcionālisma pārstāvji, piemēram, Lekorbizjē (Le Corbusier), Valters Gropiuss (Walter Gropius) u. c. Odesā dzimušais vācu, vēlāk izrēliešu arhitekts Aleksandrs Kleins (Alexander Klein) 1928. gadā izstrādāja eksistences mininimumu vienību tipus, kā arī dzīvojamā rajona plānojuma shēmu. Arī otrajā Starptautiskajā modernās arhitektūras kongresā (Congrès international d’architecture moderne), kas notika 1929. gadā Frankfurtē un kurā galvenais temats bija dzīvokļu celtniecība, tika izstrādāti Eksistences minimuma standarti. V. Gropiuss kongresam bija sagatavojis pretrunīgi vērtēto priekšlasījumu “Minimālā mājokļa socioloģiskie pamati” (Die soziologischen Grundlagen der Minimalwohnung). Tomēr masveidā tipveida būvniecība varēja realizēties tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumeiropas arhitektūrā, saskaroties ar sagrauto mājokļu ātras atjaunošanas problēmām, tika ieviests dzelzbetons un būvelementus ražoja standartizēti.

Padomju Krievijā pirmās tipveida dzīvojamās ēkas tika būvētas 20. gs. 20. gados. 1928. gadā Moiseja Ginzburga (Моисей Яковлевич Гинзбург) vadībā sāka izstrādāt dzīvojamās apbūves tipa projektus un konstrukcijas. Arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) plašāka tipveida projektu realizācija sākās pēc Otrā pasaules kara, bet padomju dzīvojamo rajonu pazīstamais veidols izveidojās pēc “Staļina neoklasicisma”, kad, sākot no 1954. gada, būvniecībā tika pakāpeniski ieviestas saliekamās dzelzbetona konstrukcijas. Tipveida projekti tika izstrādāti ne tikai dzīvojamajām, bet arī sabiedriskajām ēkām, un vienveidīgs veidols arhitektūrai tika uzspiests visā PSRS teritorijā. Arhitektūras teorija nenodarbojās tik daudz ar pētniecību, kā izpildīja netiešu ideoloģisku “pasūtījumu”, veidojot tipizētu vidi sistēmai pakļautam un paklausīgam cilvēkam. To sekmēja arī projektēšanu regulējošās, 1958. gadā ieviestās Būvniecības normas un noteikumi, tā sauktie SNiP (saīsinājums no krievu valodas nosaukuma Строительные нормы и правила), kas bija spēkā arī Latvijas PSR teritorijā. Izklaidei un atpūtai domātās celtnes iekļāvās vispārīgajā ideoloģiskajā tendencē – kontrolēt pat cilvēka brīvo laiku. Arhitektūras modeļi PSRS (un tai pakļautajās tā sauktajās “Varšavas pakta” valstīs) ir salīdzināmi ar universālu un standartizētu arhitektūras formu meklējumiem Rietumu funkcionālismā. Atšķirībā no PSRS un Rietumu funkcionālisma K. Aleksandera modeļu valodas pamatā bija cilvēka kā individuālas, ar noteiktu vietu un kultūru saistītas būtnes izpratne. Tā bija viena no iespējām, kā rast izeju no 20. gs. 60. gadu Rietumeiropas un ASV modernisma arhitektūras un pilsētplānošanas koncepciju krīzes, kuru pastiprināja politiskie notikumi un to kulminācija 1968. gadā – studentu nemieri Parīzē, Vjetnamas kara eskalācija.

Periodā pirms modernisma modeļi tika izmantoti arhitektūras un ornamentu paraugu grāmatās. To pirmsākums atrodams Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) desmit sējumu darbā “Par arhitektūru” (De architectura, 1. gs.), piemēram, tajā aprakstītajā tempļu un to elementu tipoloģijā. Rietumu arhitektūras teorijas apritē Vitrūvija darbs parādījās 15. gs. sākumā, kad itāļu renesanses autori sāka pieminēt līdz tam aizmirstos sējumus “Par arhitektūru” (pirmais drukātais izdevums – 1486. gadā). Īpaši plaši “modeļu grāmatas” tika izmantotas ASV 19. gs., kad tika publicēti vairāki darbi par arhitektūras paraugiem, kas atsaucās uz Eiropas vēsturisko stilu formu valodu.