Lu Sjuņs bija izcils Ķīnas 20. gs. sākuma reālisma literatūras pārstāvis, aktīvs “Kreisā spārna rakstnieku apvienības” (左翼作家联盟, Zuǒyì zuòjiā liánméng) un “Ceturtā maija” (五四运动, Wǔsì yùndòng) literārās kustības biedrs. Viņš bija pirmais rakstnieks, kurš savos darbos sāka lietot baihuaveņ (白话文, báihuàwén) jeb sarunvalodas rakstveida formu, nevis vispārpieņemto veņjeņ (文言文, wényánwén) jeb klasisko literāro valodu.

Lu Sjuņs bija viens no izcilākajiem Ķīnas modernās literatūras rakstniekiem, kura darbos skarbi kritizēta tā laika sabiedrības tradicionālā domāšana un pausts atbalsts Ķīnas modernizācijai, pārņemot Rietumu pasaules politiskās, literārās un medicīnas teorijas. Rakstniecībai Lu Sjuņs pievērsās pēc tam, kad 1909. gadā bija pametis medicīnas studijas Sendai Universitātē (仙台大学, Xiāntái dàxu) Japānā. Viņa baihuaveņ stilā rakstītie darbi pirmo reizi tika publicēti 1918. gadā un padarīja rakstnieku slavenu ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā mērogā.

Ķīnā 20. gs. sākumā proza guva aizvien lielāku popularitāti. Lu Sjuņa daiļradi spēcīgi ietekmēja krievu rakstnieki, piemēram, Leonīds Andrejevs (Леонид Николаевич Андреев), Vsevolods Garšins (Всеволод Михайлович Гаршин), Nikolajs Gogolis (Николай Васильевич Гоголь), Mihails Ļermontovs (Михаил Юрьевич Лермонтов) u. c., tāpēc viņš izvēlējās prozu par galveno literārās izpausmes veidu.

Līdz 20. gs. 20. gadu beigām Lu Sjuņs tika uzskatīts par Ķīnas visievērojamāko modernās literatūras pārstāvi.

Lu Sjuņa ģimene vairākās paaudzēs bija sjiucai (秀才, Xiùcái) – Cjinu (清朝, Qīngcháo) dinastijas laika (1644–1911) Ķīnas Impērijas pirmās pakāpes zinātniskā grāda ieguvēji, tādējādi rakstnieks jau kopš agras bērnības guva labu izglītību. 1888. gadā viņš sāka apmeklēt privātskolu savā dzimtajā pilsētā  jeb "Trīs garšu studiju" (三味書房/三味书房, Sānwèi shūfáng, trīs garšas – vēsture, dzeja un filozofija), kurā apguva klasiskos tekstus: “13 kanonus” jeb "Šjisandzjin" (十三經/十三经, Shísānjīng, 2. (?) gs. p. m. ē.), “Tanu dinastijas trīssimt dzejas” jeb "Taņši Sanbaišou" (唐詩三百首/唐诗三百首, Tángshī sānbǎi shǒu, 1763. (?) gads) un "Dziesmu kanonu” jeb "Šjidzjiņ" (詩經/诗经, Shījīng, pirms 6. gs. p. m. ē.). 1902. gadā pēc Naņdzjiņas Kalnrūpniecības un dzelzceļnieku koledžas (礦路學堂, Kuàng lù xuétáng) absolvēšanas viņš ieguva valsts stipendiju un devās uz Japānu, kur studēja līdz 1909. gadam.

Proza un esejas bija Lu Sjuņa galvenie daiļrades žanri. 1912. gadā, kad tika nodibināta Ķīnas Republika, Lu Sjuņs pārcēlās uz Pekinu un strādāja Izglītības ministrijā, kā arī bija pasniedzējs Pekinas Universitātē (北京大学, Běijīng dàxué) u. c. mācību iestādēs.

Strādājot Izglītības ministrijā, Lu Sjuņs ieguldīja lielu darbu Ķīnas literatūras popularizēšanā:

1. uzlaboja un paplašināja Galvaspilsētas bibliotēku (首都图书馆, Shǒudū túshū guǎn),
2. palīdzēja nodibināt Nacionālo Vēstures muzeju (国立历史博物馆, Guólì lìshǐ bówùguǎn),
3. izveidoja žanru literatūras bibliotēku.

1917. gadā viņa laikabiedrs, valodas pētnieks un rakstnieks Cjeņs Sjuaņtuns (錢玄同, Qián xuántóng) uzaicināja Lu Sjuņu piedalīties žurnāla “Jaunā Jaunatne” jeb "Sjiņ Cjiņnjeņ" (新青年, Xīn qīngnián) veidošanā. Tas bija visietekmīgākais tā laika izdevums, kurš popularizēja “Ceturtā maija” kustības idejas un kurā 1918. gadā tika publicēts Lu Sjuņa pirmais darbs “Vājprātīgā dienasgrāmata” (狂人日记, Kuángrén rìjì, 1918).

Būdams “Ceturtā maija” kustības biedrs, Lu Sjuņs piedalījās protesta kustībā un aizstāvēja ķīniešu studentu progresīvos uzskatus. Kopš 1927. gada, kad Lu Sjuņs pārcēlās uz Šanhaju, viņš atlikušo mūžu veltīja rakstniecībai. Šanhajā tika nodibināta “Kreisā spārna rakstnieku apvienība”.

Lu Sjuņs bija arī vairāku literatūras un mākslas žurnālu redaktors un ar to starpniecību iepazīstināja ķīniešu lasītājus ar moderno mākslu, kā arī tulkoja daudzus Eiropas daiļliteratūras, mākslas un literatūras teorijas darbus.

Lu Sjuņa daiļradē dominē situācijas atmosfēra, kas ir piepildīta ar spēcīgām emocijām un tiek izvirzīta priekšplānā, lai pievērstu lasītāja uzmanību autora vēstījumam.

Lu Sjuņa visnozīmīgākie īsprozas darbi – “Vājprātīgā dienasgrāmata”, “Kun Ji-dzji” (孔乙己, Kǒng yǐjǐ, 1919), “Zāles” (药,  Yào, 1919), “A-Q patiesā biogrāfija” (阿Q正传, Ā-Q zhèng zhuàn, 1921) u. c. – vispirms tika publicēti literatūras žurnālos, vēlāk krājumā “Sauciens” (呐喊, Nàhǎn, 1923).

Darbā “Vājprātīgā dienasgrāmata” lasītājs redz pasauli no garīgi slima cilvēka skatupunkta, kurš uzskata, ka pasaulē valda kanibāli. Šajā gadījumā kanibālisms ir vecās Ķīnas sabiedrības un cilvēku savstarpējo attiecību metafora. Šis darbs ir uzskatāms par modernās ķīniešu literatūras virziena – jaunās literatūras (新文学, Xīn wénxué) – aizsākumu.

“Kun Ji-dzji” apraksta konfūciānisma norietu un tā novecojušo raksturu, kā arī sabiedrības nežēlību. Galvenais varonis Kun Ji-dzji ir izglītots, taču nav spējis nokārtot eksāmenus, kas deva tiesības ieņemt ierēdņa amatu, tādēļ viņš slīgst aizvien lielākā nabadzībā un apkārtējo cilvēku nežēlastībā, līdz mirst.

Darbs "Zāles" parāda nabadzīgas un neizglītotas zemnieku ģimenes pūliņus izglābt savu ar tuberkulozi slimo dēlu, nopērkot tvaicētu maizi, kas izmērcēta revolucionāra asinīs, kuram tikko izpildīts nāvessods, cerot, ka šīs zāles ir glābiņš, taču tas aizvien vairāk saasina dēla slimību, un viņš mirst. Šeit tiek parādīta vienkāršo cilvēku tumsonība un pārspīlētā māņticība.

“A-Q patiesā biogrāfija” ataino zemnieku vārdā A-Q bez izglītības un noteiktas nodarbošanās. A-Q vienmēr sevi uzskata labāku par citiem un ir slavens ar "morālajām uzvarām". Arī tad, kad viņš tiek vests uz nāvessoda izpildes vietu, A-Q joprojām uzsver, ka taisnība ir viņa pusē. Šis stāsts ir kā metafora ķīniešu nacionālā rakstura negatīvajām iezīmēm.

Laiks no 1924. gada līdz 1926. gadam Lu Sjuņa daiļradē bija nomāktības pilns periods, kurā dzejiskās prozas stilā tika izveidots krājums “Mežonīgā zāle” (野草, Yěcǎo, 1926), kā arī stāstu krājums “Klaiņošana” (彷徨,  Pǎnghuáng, 1926).

Lu Sjuņa daiļrade joprojām saglabā aktualitāti gan Ķīnā, gan Eiropā. Ķīnā pastāv īpaša Lu Sjuņa pētniecības nozare – Lu Sjuņa studijas (鲁迅研究, Lǔxùn yánjiū) jeb Lusjunoloģija (Lu Xun-ology), kura nepārtraukti attīstās un kurā darbojas daudz pētnieku, publicistu, rakstnieku un redaktoru. Lu Sjuņa daiļradei ir pievērsušies daudzi režisori, piemēram, Ceņ Faņs (岑范, Cén fàn), kura filma “A-Q patiesais stāsts” (阿-Q正传,Ā-Q zhèng zhuàn) 1982. gadā piedalījās Kannu kinofestivālā (Festival de Cannes), un režisors San Hu (桑弧, Sang Hu), kurš uzņēmis filmu “Jaungada novēlējums” (祝福, Zhùfú, 1956), un citi. Šīs filmas ir kļuvušas par Ķīnas kinoklasiku. Lu Sjuņa darbi tulkoti daudzās valodās, piemēram, angļu, vācu, franču, japāņu, krievu, arī latviešu. 1957. gadā Latvijā izdota Lu Sjuņa "Izlase", kurā ietvertos darbus no oriģinālvalodas tulkoja Edgars Katajs un R. Ozoliņa.

1950. gadā tika atklāts Lu Sjuņa Literārais institūts (鲁迅研究院, Lǔxùn yán jiù yuàn). Kopš 1995. gada Ķīnas Rakstnieku asociācija (中国作家协会, Zhōngguó zuòjiā xiéhuì) ik pēc trim gadiem piešķir Lu Sjuņa literatūras balvu (鲁迅文学奖, Lǔxùn wénxué jiǎng) prozas un noveļu žanra autoriem, un tas ir viens no valsts augstākajiem apbalvojumiem. 2007. gadā rakstnieka vārdā tika nosaukts asteroīds (233547 Lu Xun) un krāteris uz Merkura (Lu Hsun crater). Ķīniešu mākslinieka Ši Lu (石鲁, Shí lǔ ) pseidonīma otrais hieroglifs ir aizgūts no rakstnieka pseidonīma pirmā hieroglifa.