Džihāds noformējās pirmo 200 gadu laikā pēc islāma rašanās. Militārā un politiskā realitāte, kas pastāvēja kopš Abāsīdu kalifāta sašķelšanās noveda pie tā, ka 9.–13. gs. džihāda pamatdoktrīnu papildināja juristu viedoklis par vienošanos, kuru musulmaņi drīkst slēgt ar nemusulmaņiem.

Jēdziens “džihāds” bieži tiek tulkots kā “svētais karš” vai “karš par ticību” islāma kontekstā ar islāma pretiniekiem, lai gan pats vārds “karš” arābu valodā skan kā ḥarb (َرْبٌ) un sinonīmu jēdzieni “cīņa” ṣirā‘ (صِرَاعٌ), kifāḥ (كِفَاحٌ), niḍāl (نِضَالٌ).

Vēl līdzīgi pēc konotācijas jēdzieni “cīņai” un “karam” ir termini ma‘arakah (معركة) un qitāl (قتال), kas nozīmē “(atsevišķas) kaujas kara laikā”. Savukārt jēdziens “svētais” skan muqaddas (ﺲﺪﻘﻤ). Tādējādi terminam “svētais karš” arābu valodā vajadzētu skanēt āl-ḥarb āl-muqaddas, lai gan šis jēdziens (āl-ḥarb āl-muqaddas) nekur un nekādā formā musulmaņu tradīcijā neeksistē.

Ir iesakņojies izteiciens – cenšanās “ticības ceļā” vai “Dieva ceļā” – džihādu fī sabīli ād-Dīni (ﻥﻴﺪﻟﺍ ﻞﻴﺒﺴ ﻰﻔ ﺩﺎﻬﺠ).

Bieži musulmaņu un eiropiešu literatūrā sastopami divi jēdzieni – “lielais džihāds” un “mazais džihāds”. Šie termini radušies no notikuma, kad musulmaņu pravietis Muhammeds (arābu محمد, Muhammad) atgriezies no kara, sacīdams saviem karavīriem, ka viņi atgriezušies no mazā džihāda jeb no kara, lai uzsāktu lielo džihādu jeb garīgu pašpilnveidošanos. Viena pētnieku grupa uzskata, ka šis gadījums atbilst vēsturiskiem faktiem. Tomēr citi pētnieki uzskata, ka šis notikums ir izdomāts, pamatojot ar to, ka hadīss jeb nostāsts par šo notikumu, ir vājš un tādēļ ticēt tam nedrīkst.

Hadīss skaitījās drošs jeb ticams, ja tajā nebija nekādu problēmu (nebija dažādu lasīšanas variantu, kādu trūkumu pašā tekstā utt.), kā arī hadīsu turētājiem/glabātājiem bija laba atmiņa, viņi bija akurāti, ticīgi un tikumīgi. Bija arī labu hadīsu kategorija, proti, ja hadīsu turētājiem nebija kādas no iepriekš minētām īpašībām. Hadīsi, kuros bija kļūdas (sliktas atmiņas vai nevērības dēļ) ir vājie hadīsi. Visi pārēji hadīsi, kas nepieder nedz ticamajiem, nedz labajiem, nedz vājiem – ir viltotie hadīsi.

Ar jēdzienu “lielais džihāds” (lielā cenšanās) domāta islāmticīgā garīgā pilnveidošanās un cīņa ar savām sliktajām nosliecēm, domām un rīcību, kas mīt cilvēka dvēselē. Īpaši šo džihāda izpratni (bet dažreiz ne tikai šo džihāda veidu) piekopj sūfiji jeb musulmaņu mistiķi, lai gan nevar noliegt, ka garīgais džihāds ir obligāts arī pārējiem musulmaņiem, kuri nepraktizē sūfismu jeb musulmaņu misticismu. Garīgais džihāds parasti skaitās daudz svarīgāks nekā džihāds, kas tiek saistīts ar karadarbību īstenošanu. Garīgais džihāds prasa lielu piepūli no musulmaņa puses, piemēram, neēst un nedzert gavēņa laikā (atļauts ēst un dzert ar tumsas iestāšanos), piecelties ļoti agri no rīta uz lūgšanu utt. Pie garīgā džihāda var pieskaitīt varoņdarbu, kas tika veikts mazajā džihādā jeb kara laikā, kad cilvēks upurē savu dzīvi citu labā vai kāda cēla mērķa vārdā, līdz ar to cerot, ka Dievs, redzot taisnīgu nolūku viņa sirdī, atļaus viņam kā šahīdam jeb lieciniekam ieiet paradīzē (Dārzā).

Savukārt mazais džihāds tiek saistīts ar karadarbību, un svarīgi ir ģeopolitiskie apstākļi, kādos dažādos dzīves posmos dzīvo musulmaņu kopiena. Praktiski ir diezgan grūti īstenot garīgo džihādu, ja runa ir piemēram par gavēņa ievērošanu, ja musulmaņiem uzbrūk un musulmaņu zemju robežas tiek pakļautas draudiem. Musulmaņu pretinieku uzbrukuma laikā islāmticīgajiem vispirms būs jāatvaira agresija, vienlaikus veicot garīgo džihādu, jo agresijas atvairīšanas laikā musulmaņi var aiziet bojā. Savukārt, kad briesmas jau garām, būs iespēja pilnībā pievērsties garīgajam džihādam, kurā ietilpst lūgšanu skaitīšana, gavēņa ievērošana, cīņa ar savām sliktajām nosliecēm utt.

Saistībā gan ar lielo jeb garīgo džihādu, gan ar mazo jeb militāro džihādu, nozīmīgi ir viduslaiku sūfiji, kuri apmetās pierobežas teritorijā un brīvprātīgi dienēja karaspēkā. Brīvprātīgas sardzes veikšana jeb dienēšana pierobežas teritorijā tika pielīdzināta gavēnim un lūgšanai, kas ir garīgā džihāda izpausmes. Runājot par sūfijiem – robežu sargiem, ir būtiski, ka cīņa un askētiska prakse bija cieši saistītas, jeb mazais un lielais džihāds robežu apsardzes gadījumā veidoja vienu nedalāmo veselumu.

dvēseles džihāds (džihād ān-nafs) – kad “cilvēks karo ar savām sliktajām domām un rīcībām” un sirds džihāds (džihād bil-qalb) – kad “cilvēks cīnās ar saviem trūkumiem” (šos jēdzienus drīkst uzskatīt par sinonīmiem)

īpašuma džihāds (džihādu bil-māl) – kad “cilvēks ar savu bagātību palīdz nabagiem”

mēles džihāds (džihāds bi-lisān) – kad “cilvēks atbalsta labus darbus, kas tīk Dievam un nosoda sliktus, kurus aizliedz Korāns”

rokas džihāds (džihād bil-jad) – kad “cilvēks nosoda likuma un morāles normas pārkāpējus”

zobena džihāds (džihād bi-sajf) – bruņota cīņa pret neticīgajiem, tirāniju un jūgu

Ievērojamais islāma filozofijas pētnieks Artūrs Sagadejevs (Артур Владимирович Сагадеев) atzīmē džihāda svarīgāko īpatnību: “Korāna (K.; un hadīsu) teksts attiecībā pret džihādu ir daudzveidīgs, dažreiz pat pretrunīgs, un tas ir loģiski, jo katru džihāda izpratni izraisīja konkrēti musulmaņu kopienas nosacījumi, kā arī Muhammeda darbība dažādos viņa dzīves posmos. Tieši tas nosaka gandrīz neierobežotu džihāda interpretāciju iespēju, kā arī ietekmē turpmāko islāma pausto attieksmi pret karu un mieru.” No tā var secināt, ka džihāda fenomens islāmā var būt elastīgs, kā arī saprotams atkarīgi no musulmaņu kopienas dzīves apstākļiem un prasībām katrā konkrētā laikā.

Mekas periodā džihādu uztvēra vairāk kā pūliņus dvēseles glābšanai nevis kā cīņu jeb karu starp musulmaņiem un nemusulmaņiem, vai cīņu, kuras mērķis būtu pievērst nemusulmaņus islāmam. Garīgā džihāda Mekas perioda kontekstā K.29:6: teikts “Kurš nopūlas, tas pūlējies sev pašam, paties, Dievam pietiek i bez tiem, kuri te pasaulē.”

Savukārt Medīnas sūru periodā (piemēram, K.2:190–193, 9:5 utt.) parādījās zobena jeb militārais džihāds; jau pašā tekstā ir kara noteikumi attiecībā pret nemusulmaņiem. Šī džihāda parādīšanos var izskaidrot ar Mekas iedzīvotāju attieksmi pret Muhammedu un pirmajiem musulmaņiem – no ne visai labvēlīgas līdz naidīgai. Iemesli šim naidam bija dažādi gan no reliģiskiem – kura no reliģijām vai reliģiskām sistēmām ir spēcīgāka un tai būs vairāk sekotāju –, gan sabiedriskiem un politiskiem iemesliem – sabiedrības šķelšanās reliģisku uzskatu dažādības dēļ, kā arī agrāko nostāju un domu noraidīšana.

Apkopojot informāciju par džihāda tematiku, var secināt, ka islāma pirmsākumos Mekas periodā džihāds funkcionēja galvenokārt kā cilvēka pilnveidošanās instruments un nepieciešamības gadījumā kā ummas (musulmaņu kopiena) pašaizsardzības līdzeklis. Savukārt Medīnas periodā tas funkcionēja vairāk kā cīņas mehānisms islāma izplatīšanai gan Arābijas pussalā, gan ārpus tās, līdz ar to ieņemot svarīgu lomu jaunās reliģijas pirmajos tapšanas posmos.

Arī mūsdienās ir dažādi džihāda traktējumi. Ekstrēmistu vai teroristu grupējumi uzskata, ka džihāds ir obligāts sestais islāma pīlārs tāpat kā pieci pārējie obligātie – viena Dieva apliecinājums, gavēnis, svētceļojums, naudas ziedošana un piecas obligātās lūgšanas. Nekorekti džihādu interpretē teroristi, piemēram, DAEŠ grupējums (الدولة الاسلامية في العراق والشام, no dažkārt lietota Islāma valsts nosaukuma “Dāiš”, داعش), kas aizmirst, ka džihāds primāri radies islāmā kā reliģisks jēdziens, kura mērķis bija nodrošināt musulmaņiem gan garīgu izaugsmi, gan aizstāvēt savas zemes un dzīvību no uzbrukumiem. Šāda džihāda interpretācija, ko sludina pseidomusulmaņu grupējumi, ir bīstama, jo apdraud gan pašus islāmticīgos, kompromitējot viņus, gan pakļaujot nemusulmaņus dzīvības draudiem, kā arī nāvei. Džihāds “Dāiš” izpratnē pārvēršas par varas, bagātināšanās, kā arī nevēlamu personu likvidēšanas instrumentu.