Krājums koncentrēti rezumē dzejnieces radošā mūža būtiskākās un pašas personībai svarīgākās dzejas tēmas un motīvus: mīlestības, dzīvības un nāves, mirkļa un mūžības, mākslas un mākslinieka savstarpējo attieksmju filozofiskas apceres un, pāri visam, dvēseles dzīves dialektiskās attīstības aspektus. Arvien skaudrāk jūtams personības vientulības un sāpju motīvs, kas iezīmē daudzo dzīves zaudējumu, arī dvēseles pāridarījumu atstātās pēdas. Dzejniece rezumē jau iepriekšējos krājumos – “Gaisma akmenī” (1967) un “Cilvēka ceļš” (1969) – pieteikto cilvēka rakstura un attieksmju kapacitātes izvērtējumu, akcentējot cilvēka lieluma un mazuma vienlaicīgumu. Meditatīvajā pārdomu lirikā dzejniece arvien biežāk kavējas pie mūžības sliekšņa, apcerot dzīvības un nāves trauslās robežas (dzejolis “Sastapšanās” u. c.), izvērtējot mākslas kā nezūdošas vērtības nozīmi cilvēka dzīvē. Taču arī mūža norietā dzejnieces mērķis ir arvien iedziļināties savas dvēseles vēl neizgaismotajos slāņos un apzināties sava ceļa turpinājuma aprises, nepārstājot meklēt un sev raksturīgajā manierē esot nemitīgā dialogā ar sevi un pasauli. M. Ķempes dzejā dvēsele joprojām ir viens no biežāk piesauktajiem jēdzieniem un reizē tēliem, kas kļūst par motīvu, iezīmējot to ceļu, ko gatavs iet spēcīgs intelekts un gars, kas alkst sevi iepazīt. Krājumā, neraugoties uz jūtamo rezignēta apcerīguma, grūtsirdības, sarūgtinājuma, sāpju, netaisnības un nepelnīta pāridarījuma klātbūtni, dzejniece joprojām mēģina uzturēt dzīvu dvēseles prieka dzirksti, kā to darījusi visu mūžu. Līdzīgi kā agrīnajā M. Ķempes dzejā, arī šo krājumu caurstrāvo spilgti izteikts jūtu duālisms – reizē laime un izmisums, ticība un apsīkums, spēks un vājums, bailes un milzīga griba. Šāds galēju stāvokļu pretstatījums ļauj pietuvoties dvēseles noslēpumam, kas izkristalizē visas daiļrades pamatnoskaņu, kas iekļauta oksimoronā balstītā poētiskā formulā “smagā laime”. Krājumā skan pateicība par katru piešķirto dienu, uzsvaru liekot uz nodzīvotās dienas saturu un jēgu, kas dzejā asociē visa mūža gājumu, tādējādi mūžības jēdzienam tiek piešķirts jēgpilns saturs. Krājumā lasāmas rindas, kuras atklāj to rāmo paļāvību un mieru, kas iestājies dvēselē pēc visām pārciestajām mīlestības mokām, jūtu uzbangojumiem, arī prieka, sāpēm un ciešanām, kad iestājusies austrumnieciska apskaidrība un miers. Taču vienlaikus tiek ieskicēts mūžīgais turpinājums (“Nenogrimsti, ozoliņi”, “Laiks”, “Virs līmeņa” u. c.). Krājumā atklājas izkristalizējusies pārliecība par mīlestību kā visaptverošu, bet pretrunīgu spēku, kā straumi, kas nekad neizsīkst, bet pārtop dzīvā, nāvi pārvarošā enerģijā (“Sastapšanās”, “Karmena”, “Tristans un Izolde”, “Kur un kas” u. c.). Mīlestība kļūst par filozofiski visaptverošu esamības simbolu (“Mīlas vārdi”, “Vēsts” u. c.).

Dzejas liriskais es, apcerot dzīves dialektiku, mūža guvumus un zaudējumus, joprojām ir spogulis dzejnieces savādajai dvēselei, kas vienmēr alkst pēc jauniem apvāršņiem un ir nemiera pilna. Krājuma poētisko laiktelpu formē dažādu kultūrvēsturisko laikmetu fons, sabalsojoties ar konkrētiem 20. gs. vēstures notikumiem: 1905. gadu, Otro pasaules karu un citiem. M. Ķempes dzejā atklājas dzejnieces plašās dažāda spektra zināšanas, izkoptā literārā un muzikālā gaume. Kā alūziju, tā elementu veidā dzejā ieplūdusi pasaules kultūras un mākslas pieredze literāros tēlos, motīvos, stilistikā. Vienu no spilgtākajiem krājuma tematiskajiem lokiem iezīmē mīlestības un cieņas apliecinājums pasaules, arī latviešu, mākslas un kultūras vērtībām, dzejniecei turpinot intensīvu dialogu ar dižgariem. Daudzos dzejoļos jūtams dzejniecei nozīmīgu kultūras autoritāšu radošā devuma novērtējums (“Pie Pumpura kapa”, “Ludvigs van Bēthovens”, “Raiņa saule”, “Čaka dzīves vieta”, “Poruka motīvs”, “Balsis” u. c.). Taču turpat līdzās ir arī sarunas ar politiskām figūrām, kas raksturo vēsturisko laikmetu, piemēram, Vladimiru Ļeņinu (Владuмир Ильuч Лeнин), Imantu Sudmali, Andreju Balodi, Parīzes komunāriem (“Viņš uguni baroja”, “Es pasildīšos”, “Kāpes” u. c.). Veltījuma dzeja atspoguļo dzejnieces plašo interešu, arī pazīšanās loku, taču arī visuzskatāmāk dzejnieci raksturo kā pretrunīgu galējību cilvēku. Krājumā līdzās dzejoļiem, kas veltīti redzamām personībām, ir arī veltījuma dzejolis mīļajai kucītei Klamzijai (“Klamzijai”). Mūža nogalē M. Ķempe dzejoļos kļuvusi daudz iekšupvērstāka un personiskāka, turpinot sarunu ar sev nozīmīgajiem cilvēkiem, dzīvajiem un mirušajiem (“Mākoņu sejas”). Šādu mūžības perspektīvu iezīmē atmiņu motīvs, kas caurvij krājumu, nepārtrauktajā poētiskajā pārdzīvojumā turpinot dzejnieces mūža spilgtāko mīlas stāstu – sen mirušais dzejnieks Eriks Ādamsons joprojām ir klātesošs (“Erika Ādamsona puķe”, “Rudens lapas”, “Pie vakara vārtiem”).

Izteikti femīnā pārdzīvojuma tēla izveidē dominē M. Ķempes poētikai tradicionāli raksturīgais spēcīgu emociju un pretrunīgu jūtu kontrastpaņēmiens, filozofisku jēdzienu izmantojums, veidojot meditatīvi poētisku struktūru, kā arī spēcīgs dabas tēlu izmantojums, veidojot lakoniskus, bet spilgtos epitetos un salīdzinājumos balstītus priekšstatus. Sievišķās identitātes mītiskais apliecinājums atbalsojas dabas tēlos, īpaši ziedu un to krāsu mākslinieciskajā daudzveidībā. Līdzās košajiem pavasara un vasaras ziediem savu eksistenci piesaka ziemcietes un ledus puķes. Krājumā dominējošais sievietes dvēseles pamatizjūtu pretrunīgums identificējams jau krājuma nosaukumā un arī dzejolī “Ērkšķuroze” pieteiktās mežrozes/ērkšķurozes tēla ambivalencē – dvēsele ir neaizsargāta vienaldzības pasaulē un reizē dzelkšņu ieskauta, pasargāta no meliem, viltus un divkosības.

Krājuma 89 dzejoļi veido tematiski un intonatīvi vienotu kompozīciju, uz ko norāda krājuma pirmais (“Visuma draudzība”) un pēdējais dzejolis (“Cilvēks cilvēkam”). Poētiskā doma tiek attīstīta holistiskās pārejās cauri krājuma galvenajiem tematiskajiem lokiem, kas rezumējams secinājumā, ka viss pārdzīvotais bagātīgi rezonē liriskā subjekta dvēseles dzīvē, norādot uz attīstību un spēju mainīties, un ka viss šajā dzīvē ir savstarpējā mijiedarbē. Šāda spirālveida attīstības perspektīva raksturīga arī atsevišķo dzejoļu kompozicionālajā veidojumā – ievadrindās pieteiktā doma tiek attīstīta bieži vien līdz sentenčveida vispārinājumam dzejoļa noslēgumā. Arī šajā krājumā dzejas metriskā sistēma balstīta klasiskajos pantmēros un dzejas formās, stingrā un noteiktā vārsmas metrikā. Krājumā ir gan soneti, gan tankas, gan ritorneles un citas dzejas formas.

“Ērkšķuroze” ir M. Ķempes pēdējais dzīves laikā izdotais krājums un vērtējams kā dzejnieces pašas radošā mūža filozofisks izvērtējums. Daļa krājuma dzejoļu pirmpublikāciju bijušas dažādos periodikas izdevumos: laikrakstos “Literatūra un Māksla”, “Padomju Jaunatne”, “Cīņa”, žurnālos “Karogs”, “Zvaigzne”. Daļa no krājuma dzejoļiem publicēti dzejas izlasē “Mīlestības krāšņais koks” (1977).