Visplašāko rezonansi izraisīja pārdrošā vilciena Jelgava–Krustpils aplaupīšana pie Daudzevas stacijas, kas tika izmantota, piemēram, par argumentu diskutējot Saeimā par pastiprinātas apsardzības pagarināšanu.

Bandas vadonis bija iepriekš krimināli nesodītais Ansis Alberts Kaupēns; dzimis Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagastā 1895. gadā. Beidzis Svētes pagasta skolu. Pēc profesijas amatnieks – seglinieks, mēbeļu tapsētājs. 17.12.1919. A. Kaupēns tika iesaukts kara dienestā. 01.1920. seržants A. Kaupēns no Latvijas armijas 11. Dobeles kājnieku pulka dezertēja.

A. Kaupēns izcēlās ar nežēlību pret saviem upuriem. Jau tiesas laikā prese, plaši aprakstot tiesas procesu, no viņa sāka veidot romantizētu kriminālnoziedznieka tēlu, kas vēlāk folklorizējās. Neraugoties uz A. Kaupēna nodarījumiem, sabiedrībā A. Kaupēna personība un viņa privātās dzīves detaļas kļuva populāras.

A. Kaupēns laupīšanas veica maskējies un bruņojies šaujamieročiem, galvenokārt uz ceļiem nedēļas nogalēs, parasti vienatnē, bet dažreiz tika piesaistīti arī līdzdalībnieki (Jānis Staņķis, notiesāts ar nāves sodu par vairākām slepkavībām, tostarp kā līdzdalībnieks piecu Bruknas pagasta Klabiņu māju iedzīvotāju aplaupīšanā un slepkavībā, Voldemārs Piebalgs un, iespējams, citas izmeklēšanā nenoskaidrotas personas). Vairums upuru bija tirgus apmeklētāji, kuru pajūgi tika apturēti uz ceļa.

Pirmā Kaupēna bandas laupīšana tika izdarīta 29.11.1920. uz Jelgavas–Tukuma ceļa, pēdējā – uz Jelgavas–Rīgas ceļa 29.05.1926. Līnijas Jelgava–Krustpils vilciena pasažieri tika aplaupīti 27.09.1923. starp Daudzevas un Eķengrāves stacijām. 12.05.1926. A. Kaupēns neveiksmīgi mēģināja aplaupīt vilciena Berlīne–Rīga pasažierus pie Jelgavas.

14.05.1921. laupīšanā uz Jelgavas–Jonišķu ceļa Lapu mežā pret paša gribu A. Kaupēns, atņemot ieroci, iesaistīja Jelgavas kriminālpolicijas darbinieku Jēkabu Franku, kurš ar Jelgavas apgabaltiesas spriedumu tika attaisnots 11.12.1923.

Pēc laupīšanām A. Kaupēns, paslēpis maskēšanās apģērbu un ieročus, atgriezās savā dzīves vietā Pētera ielā Jelgavā, kur bija strādnieks mēbeļu darbnīcā. 

A. Kaupēnu personas noskaidrošanai aizturēja Jelgavas apriņķa policijas 1. iecirkņa jaunākais policijas kārtībnieks Jānis Stirna. Aizturēšanas laikā A. Kaupēns nepretojās. 08.06.1926. aizturēto A. Kaupēnu apcietināja Kriminālās pārvaldes Jelgavas nodaļas priekšnieks Kārlis Liepiņš, balstoties uz Kriminālās pārvaldes Jelgavas nodaļā mēneša sākumā ienākušo aģentūras ziņu pamata. Policijas izmeklēšanu pabeidza viņa pēctecis Kriminālās pārvaldes Jelgavas nodaļas priekšnieks Vilis Virziņš.

Kaupēna bandu tiesāja Kara tiesa atklātā tiesas sēdē Jelgavā Virsnieku klubā 21.03.–03.04.1927. Banda tika apsūdzēta 40 smagos noziegumos. Par A. Kaupēna 25.05.1922. izdarītu slepkavību ar nāves sodu, ko aizstāja ar spaidu darbiem uz nenoteiktu laiku, tika notiesāts Pēteris Saulītis, kuru Kara tiesa attaisnoja 30.08.1927.

Bandas sastāvā bija arī nolaupītā slēpēji, ieroču piegādātāji u. tml. Līdz ar A. Kaupēnu tika tiesāti V. Piebalgs no Bauskas apriņķa Budbergas pagasta, Jānis Vālodze no Rīgas apriņķa Katlakalna, Jānis Antons Rubenis no Rīgas, Kaupēna māsa Anete Emīlija Bubelte no Jelgavas apriņķa Bukaišu pagasta un Jēkabs Bute no Rīgas apriņķa Mangaļu pagasta.

Tiesā A. Kaupēns atzinās 19 slepkavībās laupīšanas nolūkos, tostarp piecu Bruknas pagasta Klabiņu māju iedzīvotāju aplaupīšanā un slepkavībā naktī no 05. uz 06.06.1922. (piedalījās arī J. Staņķis) un trīs cilvēku slepkavībā Taurkalnes pagasta Sveķu mājās 09.05.1925., kā arī vairākos slepkavības mēģinājumos.

Spriedums Kaupēna bandai tika pasludināts 03.04.1927. Ar nāves sodu pakarot tika notiesāti A. Kaupēns un V. Piebalgs. Sods tika izpildīts 06.05.1927. Ar nāves sodu tika notiesāts arī J. Staņķis. Ar mūža spaidu darbiem notiesāja J. Vālodzi – 1936. gadā Valsts prezidents Alberts Kviesis viņu apžēloja. A. Rubenis tika notiesāts ar ieslodzījumu cietumā uz astoņiem mēnešiem (pirmstiesas ieslodzījuma laiku), A. E. Bubelte – ar ieslodzījumu pārmācības namā uz trim gadiem, J. Buti attaisnoja.

Salīdzinot ar citām bandām, kuras pastāvēja Latvijā 20. gadu pirmajā pusē, Kaupēna banda darbojās visilgāk. A. Kaupēns prata sekmīgi legalizēties, uzdodoties par bēgli no Padomju Krievijas, un ilgākā laika periodā maskēt savu noziedzīgo darbību. Bandas darbība sekmēja nedrošību Latvijas–Lietuvas pierobežas apriņķos ilgākā laika periodā.

A. Kaupēna prāvu, viņa izdarītos noziegumus un privāto dzīvi, plaši atspoguļoja prese. 1926. gadā 40 burtnīcās tika izdots anonīms kriminālromāns “Bandīta Kaupēna noziegumi”. 1927. gadā iznāca prozas darbi: Paulas Ābeles “Laupītājs Kaupēns un grafs Kudenhove-Kalergi” un Jāņa Baloža “Zemgales bandīts ceļā uz tiesu”. Darbi tika iekļauti Izglītības ministrijas sarakstos, kas tika veidoti saskaņā ar noteikumiem par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, un to izplatīšana bija ierobežota. Romantiskā laupītāja tēla veidošanos sekmēja tas, ka tiesā kā liecinieces uzstājās arī vairākas A. Kaupēna mīļākās.

Apvienojot ukraiņu tautasdziesmas “Dņepra. Dņepra” (Дніпрo, Дніпрo) melodijas motīvu un nezināma autora vārdus, tapa tautas ziņģe, saukta par “Kaupēna dziesmu” – “Meži, meži, tumšie meži”.

Interesi par A. Kaupēnu sekmēja 1999. gada Liepājas teātrī iestudētā Māras Zālītes (librets) un Jāņa Lūsēna (mūzika) rokopera “Kaupēn, mans mīļais!” (1999. gadā ieguva Spēlmaņu nakts Lielo balvu).

A. Kaupēna gaitas aprakstītas Ingrīdas Karstās romānā “Kaupēna līgava” (2007). Advokāta Andra Grūtupa grāmatu sērijas “Tiesāšanās kā māksla” 2. sējumā atspoguļota Kaupēna bandas prāva. Pēc šī darba uzņemta dokumentālā filma “Kaupēns” (režisors un producents Māris Ozoliņš, 2011).