Novele “Salna pavasarī” ir viens no viskoncentrētākajiem R. Blaumaņa prozas darbiem. Tajā skarta 19. gs. literatūrā raksturīgā tēma par laulībām mīlestības vai mantas dēļ. Situācijas risinājumam rakstnieks piešķīris poētisku un vienlaikus skarbu izteiksmi, atklājot gan sociālo apstākļu ietekmi, gan cilvēka izvēles dramatisko skaudrumu.

Novelē tēlots viens rīts Vanagu mājās un laukos. Ir pavasaris, rit dienas ierastās gaitas, arājam tiek aiznestas brokastis, un puiša Andra un meitas Lienes starpā iezīmējas romantiskas attiecības. Kad Liene ir atgriezusies mājās, situācija strauji mainās. Lieni bildināt ir ieradies vecais un bagātais kaimiņu saimnieks Mālnieks. Pēc sākotnējā apjukuma un abu sarunas Liene piekrīt kļūt par Mālnieka sievu.

Noveles centrā ir četras personas – Liene, Andrs, Vanagu māju saimnieks un Mālnieks. Vīriešu tēli ir viengabalaini, savukārt Lienes raksturojumā iezīmētas daudzveidīgas noskaņu pārejas. Andrs tēlots kā jauns un enerģisks puisis, kurš patiesi mīl Lieni. Viņš gan apzinās, ka nav materiāli nodrošināts, jo, kad Liene svārstās un uzreiz neatsaucas puiša rotaļīgi izteiktajam bildinājumam, Andrs par savu iespējamo sāncensi uzskata saimnieku Vanagu. Tomēr mantiskās vērtības Andram neliekas būtiskas; lai būtu kopā ar Lieni, viņš ir gatavs par guldināmo segu ņemt kaut vai zirgu deķi. Lienes viedoklis šajā ziņā ir atšķirīgs, abu dialogā iezīmējas, ka viņa vairāk domā par nākotnes praktisko pusi. Liene ir pārliecināta par savu pievilcību un to, ka precinieku viņai netrūktu. Arī Vanags viņu ir uzrunājis, taču māju pārticība nav tik liela, turklāt Lienei neliekas pievilcīgs pats bakurētainais saimnieks. Situācija mainās, kad bildinājumu izsaka Mālnieks, kurš ir septiņdesmit divus gadus vecs atraitnis un daudz bagātāku māju īpašnieks. Mālnieks novelē tēlots kā pašapzinīgs un daudz pieredzējis cilvēks, labs psihologs, kurš spēj Lieni pārliecināt par to, kādas priekšrocības būs viņas izvēlei. Lienes attieksme pret trim novelē attēlotajiem vīriešiem, kuri tiecas pēc viņas rokas, precīzi atklāta konkrētās situācijās, apstākļu ietekmē mainoties jaunās sievietes izjūtām. Satiekoties ar Andru noveles pirmajā daļā, Liene apmainās ar puisi straujām un enerģiskām replikām, un vēstījumu virza viņu saruna. Savukārt otrajā daļā dominē Mālnieka monologs, un Liene bez aktīvas ārējas līdzdalības noklausās viņa teiktajā. Epizodiski novelē tēloti arī Vanagu saimes ļaudis, kuri pēc saderināšanās Lieni uzlūko ar slepenu skaudību.

Noveles uzbūvi veido divas savstarpēji saistītas daļas, kam autors devis apakšvirsrakstus “Ziedi” un “Salna”. Kompozīcija ir balstīta šo daļu pretstatījumā, kas īstenots vairākos līmeņos. Būtiskas ir noveles sākumā tēlotās pavasara noskaņas, ko raksturo saule, zilas debesis, gaiši mākoņi, zaļas pļavas un balti ziedi. Noveles pirmās daļas iesākums ir konkrēts un juteklisks, tas saista dabas ziedēšanu ar jūtu atmodu. Andrs strādā tīrumā, pa kuru soļo sviedros kūpošs zirgs, un puisim ir darbā sakarsusi un pietvīkusi seja. Atpūtai viņš atlaižas krūma pavēnī, un uzvēdī saldenrūgta ievu smarža. Kad Liene ir atnesusi brokastis, puisis cenšas meiteni satvert, bet viņa veikli izvairās un rotaļīgi uzmet Andram galvā viņa paša ziediem rotāto cepuri. Savukārt noveles otrā daļa galvenokārt norisinās iekštelpās, un tajā vairs nav nekā no pavasara romantikas. Atgriezusies no lauka, Liene dodas uz virtuvi, taču jau uzreiz sastop Mālnieku, kurš raksturots kā garš, sauss vecis, tādējādi krasi iezīmējot atšķirību no jaunības plaukumā esošā Andra un Lienes. Vecā vīra izmaņa atklājas viņa precīzi apsvērtajā, racionālajā argumentācijā. Tieši ar savu mantisko apstākļu lietišķo raksturojumu un Lienes nākotnes izredžu aprakstu Mālnieks rada Lienē gan pārliecību par izvēles izdevīgumu, gan ceļ viņas pašapziņu ar viedokli, ka viņa daudz labāk nekā citas meitas piemērota saimnieces godam. Lienes sajūtu pārmaiņas novelē saistītas ar konkrētām telpām, vēstījumā atklāts, kā viņa vispirms no virtuves nonāk saimes istabā, kur nedroši gaida sarunu ar Mālnieku, un pēc tam saimnieka galā. Te viņa nepārliecināti paliek stāvam pie durvīm līdz brīdim, kad Mālnieks ir izteicis savus argumentus un Liene pa pusei neapzināti saņēmusi viņa roku par piekrišanas zīmi. Lienes nekustīgums sarunā ar Mālnieku ir krasā pretstatā viņas dzīvības pilnajai rosībai saskarsmē ar Andru. Taču Mālnieka uzburtā nodrošinātās nākotnes aina izrādās neatvairāmi vilinoša. Kad Liene pēc brīža cienā saimes ļaudis ar Mālnieka sarūpēto saderināšanās vīnu, viņa pārējo acīs redz slēptu skaudību, kas veicina viņā pārliecību par savas rīcības pareizību. Vienīgi Andram, kurš līdz ar citiem saimes ļaudīm ataicināts uz istabu, notikusī saderināšanās liekas neiespējama un neticama. Strauji izdzēris piedāvāto vīna glāzi, Andrs atstāj istabu un rūgto vilšanos izraud stallī, pieglaudies savam zirgam.

Būtiska vēstījuma izveidē ir vizualitāte, kas novelē “Salna pavasarī” iegūst glezniecisku raksturu. Andrs noveles sākumā ir uz lauka un pa gabaliņu noraugās uz kalna galā kūpošo Vanagu māju skursteni. Kad Liene nāk no mājas ar brokastīm, puiša skatienam viņa ir redzama jau pa labu gabalu, gaišrozā lakatā, tumšrozā jaciņā, baltā priekšautā un pelēkos brunčos nākot lejup no kalna. Savukārt pirmās daļas noslēgumā viņa pamazām attālinās un izzūd skatam, līdz beidzot aiz kalna ir redzams tikai lakatiņš. Otrajā daļā pa Vanagu mājas logu Lienei no kalna lejup atklājas skats uz Mālniekiem. Sevi jau iztēlodamās saimnieces kārtā, viņa “mieloja acis ar jauko bildi”, raugoties uz bagāto māju dakstiņu jumtiem, kuplo koku zaļumu un līkumoto, šauro upīti. Tēlojuma precizitāte ļauj autoram konkretizēt gan noveles psiholoģisko, gan sociālo slāni. Mālnieku saimnieces goda pieņemšana Lienei nozīmē ne tikai strauju sociālu kāpumu un pārtikušas dzīves nodrošinājumu, bet arī pilnīgi atšķirīgu apkārtējo attieksmi.

Novele “Salna pavasarī” pirmoreiz publicēta žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1898. gada 4. numurā. Kopā ar noveli “Purva bridējs” (1898) tā 1902. gadā iespiesta Rīgas Latviešu biedrības Derīgu Grāmatu nodaļas izdotajā grāmatā “Rūdolfa Blaumaņa stāsti”. Darbs publicēts arī Luda Neimaņa izdoto R. Blaumaņa “Kopoto rakstu” 4. sējumā 1912. gadā, Kārļa Egles sakārtoto R. Blaumaņa “Kopotu rakstu” 2. sējumā 1958. gadā, Ievas Kalniņas sastādīto “Kopoto rakstu” 2. sējumā 1994. gadā u. c. atkārtotos izdevumos. Vācu valodā novele publicēta autora tulkojumā laikrakstā Rigasche Rundschau (“Rīgas Apskats”) 1898. gada jūnijā. Atkārtota publikācija 2017. gadā Vācijā, Bīlefeldē, R. Blaumaņa noveļu apkopojumā “Salna pavasarī” (Frost im Frűhling). Igauņu valodā noveli ar nosaukumu Kevadine Hall 1906. gadā tulkojis Marts Pukitss (Mart Pukits), tā publicēta periodikā. Anonīms tulkojums krievu valodā 1912. gadā publicēts laikrakstā Рижский Вестник (“Rīgas Vēstnesis”), atkārtotas publikācijas 1916. gadā Pēterburgā Valērija Brjusova (Валерий Яковлевич Брюсов) un Maksima Gorkija (Максим Горький) sakārtotajā Latvijas rakstniecības antoloģijā “Latviešu literatūras kolekcija” (Сборник латышской литературы), kā arī 1928., 1951., 1952., 1958. gadā. Lietuviešu valodā noveli tulkojis Justs Paļeckis (Justas Paleckis), ar nosaukumu Šalna pavasarį tā publicēta 1924. gadā, atkārtoti 1931., 1938., 1957. gadā.

R. Blaumaņa literāro darbu centrā ir niansēts cilvēku attiecību tēlojums, kas sekmējis to ilglaicīgu popularitāti. Novelē “Salna pavasarī” koncentrēti aplūkots jūtu un prāta kontrasts, kas ir viena no svarīgākajām rakstnieka daiļrades un 19. un 20. gs. mijas rakstniecības tēmām. Vairākos aspektos “Salna pavasarī” sasaucas ar noveli “Purva bridējs”. Nosacīts noveles “Salna pavasarī” sižeta līnijas tālākais veidojums, kas gan nav uzskatāms par tiešu turpinājumu, atklājas R. Blaumaņa novelē “Ievas laime” (1898), vēlākā pārstrādājumā ar nosaukumu “Laimes klēpī” (1903).

R. Blaumaņa noveles motīvi izmantoti Rīgas kinostudijas aktierfilmā “Salna pavasarī” (1955. gads, režisori Pāvels Armands un Leonīds Leimanis). Novele dramatizēta arī skatuvei, saistot tās sižetu ar citu R. Blaumaņa literāro darbu tēliem un situācijām. Ar nosaukumu “Salna pavasarī” izrādīti iestudējumi Ceļojošajā teātrī 1945. gadā (režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis), Liepājas teātrī 1963. gadā (režisore Irmgarde Mitrēvice) un 2002. gadā (režisors Juris Bartkevičs).