Iedzīvotāju skaitā jau no 1939. gada sākās lielas pārmaiņas. Notika vācu tautības iedzīvotāju repatriācija uz Vāciju (1939. un 1941. gadā kopā apmēram 63 000). Padomju okupācijas laikā represētie un, Vācijas iebrukumam sākoties, aizbraukušie uz Krieviju bija apmēram 50 000. Notika arī citas izmaiņas. Bija neiespējami noteikt iedzīvotāju skaitu atsevišķās pašvaldībās, bet jo īpaši to vecumu, nodarbošanos un tautību. 1941. gada augustā, sākoties vācu okupācijai, tika veikta Tirdzniecības departamenta iedzīvotāju reģistrācija pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču sadales vajadzībām, bet to nevarēja izmantot, lai šādi raksturotu iedzīvotāju sadalījumu.

Ģenerālkomisārs Rīgā pēc Austrumu reihsministra 1942. gada 24. aprīļa rīkojuma par tiesību noteikšanu Austrumzemes reihskomisariātā un pēc Austrumzemes reihskomisāra 1941. gada 24. novembra rīkojuma par statistikas darbu uzbūvi un organizāciju 1943. gada 8. janvārī izdeva rīkojumu par tautas skaitīšanu 1943. gada 24. februārī.

Galvenais iedzīvotāju uzskaites mērķis bija iegūt informāciju par iedzīvotāju skaitu pašvaldībās, to dzimumu un vecumu.

1943. gada iedzīvotāju uzskaites kritiskais moments bija plkst. 24.00 naktī no 23. uz 24. februāri. Tā neaptvēra visus iedzīvotājus. Saskaņā ar nacistiskās varas rīkojumu, iedzīvotāju uzskaitē neietvēra bruņoto spēku, policijas un darba dienestā esošos, karagūstekņus, ebreju tautības iedzīvotājus un citas personas.

Iedzīvotāji tika skaitīti tajā vietā, kur viņi atradās iedzīvotāju uzskaites dienā. Personas tika sadalītas divās grupās. Pirmajā grupā bija tie iedzīvotāji, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bija skaitīšanas vietā, bet otrajā tie, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir citur (tikai attiecībā uz Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošajiem). Tomēr, ja persona neatradās dzīvesvietā, jo veica 24 stundu laikā paredzētos dienesta pienākumus vai arī citu iemeslu dēļ uz īsu laiku atradās ārpus mājokļa, to uzskatīja par pastāvīgajā dzīvesvietā klātesošu.

Daļēji pie iedzīvotājiem tika pieskaitīti arī tādi Latvijas iedzīvotāji, kuri atradās ārpus Latvijas (frontē, darba nometnēs Vācijā un Austrumos, un citur), bet, visticamāk, atgriezīsies Latvijā.

Tika uzskaitīts iedzīvotāju dzimums, vecums, pastāvīgā dzīvesvieta, tautība, mājās lietotā valoda un citi rādītāji. Tika noskaidroti arī pēc 1939. gada 1. septembra Latvijā iebraukušie iedzīvotāji. Par katru namīpašumu tika aizpildīta namīpašuma uzskaites tabula (veidlapa).

Iedzīvotāju uzskaiti organizēja Latvijas statistikas pārvalde ar pašvaldību ‒ pilsētu un pagastu ‒ vadītāju piedalīšanos.

Priekšdarbi iedzīvotāju uzskaitei un tās veikšanai kara apstākļos bija ievērojami apgrūtināti. Tomēr visus organizatoriskos priekšdarbus, kā arī veidlapu iespiešanu veica laikā. Uzskaites kalendārā noteiktie termiņi tika ievēroti. Lai arī kara apstākļu dēļ pasta satiksme un transports bija stipri ierobežoti, tomēr uzskaites materiālu nosūtīšanu pagastiem un atpakaļsūtīšanu pārvaldei izdevās noorganizēt laikus. Tikai dažos Latgales dienvidaustrumu pagastos skaitīšanas darbā radās traucējumi. Visos pārējos apgabalos uzskaite noritēja bez traucējumiem saskaņā ar programmu.

Iedzīvotāju 1943. gada uzskaites dati tika publicēti “Statistikas biļetenā Latvijas ģenerālapgabalam” (1943) un publikācijā “Tautas skaitīšana 1943. gada 24. februārī” (1944).

Iedzīvotāju uzskaitē konstatēja, ka Latvijā ir 1 803 104 iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka laikā no 1941. gada vidus līdz 1943. gada sākumam Latvijā iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 157 000 cilvēku. No kopējā iedzīvotāju skaita 826 041 jeb 45,8 % bija vīrieši, bet 977 063 jeb 54,2 % bija sievietes.

Lai gan kara apstākļos bija apgrūtināta satiksme, tomēr ārpus pastāvīgās dzīvesvietas tika saskaitītas 35 398 personas, t. i., uz 1000 iedzīvotājiem 19.

Pilsētās dzīvoja 579 700 cilvēku jeb 32,2 % no kopējā iedzīvotāju skaita, bet laukos ‒ 1 223 400 jeb 67,8 %. Rīgā dzīvoja 308 300, Liepājā 43 300, Jelgavā 30 800, bet Daugavpilī 28 600 iedzīvotāju.

Lai arī kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā bija samazinājies, latviešu īpatsvars bija pat palielinājies līdz 80,1 % (to kopskaits sasniedza 1 445 000 cilvēku).

Pēc 1939. gada 1. septembra Latvijā bija iebraukušas 29 234 personas, no kurām 20 354 vīrieši un 8800 sievietes. No iebraukušajiem laukos dzīvoja 17 951 persona jeb 61,4 %.

Par bēgļu pieplūdumu liecināja, piemēram, baltkrievu un ukraiņu tautības iedzīvotāju pieaugums. Latvijas ģenerālapgabalā kopumā tika saskaitīts 48 601 baltkrievu tautības iedzīvotājs (2,76 % iedzīvotāju; no tiem 6669 Rīgā). Tādējādi baltkrievu skaits Latvijā bija ievērojami lielāks, nekā tika konstatēts tautas skaitīšanā 1935. gadā (salīdzinājumam: 26 803 cilvēki un 1,41 %). To izteikti apliecināja arī ukraiņu skaita pieaugums no 1844 cilvēkiem 1935. gadā līdz 11 339 cilvēkiem 1943. gadā.