Būšnieku ezers atrodas Kurzemes pussalas ziemeļrietumu piekrastē, Piejūras zemienē, Ventavas līdzenuma dabas apvidū, 11 m virs jūras līmeņa un aizņem pazeminājumu bijušo Baltijas jūras stadiju lagūnu teritorijā uz ziemeļaustrumiem no Ventas senās lejteces ielejas. Dienvidaustrumos no Būšnieku ezera atrodas Ancilus ezera abrāzijas kāple, kas arī mazliet tālāk uz austrumiem robežojas ar morēnas līdzenumu. Pēc administratīvā iedalījuma ezers atrodas Ventspils pilsētas ziemeļaustrumu daļā un robežojas ar Ventspils novada Tārgales pagastu. Ezers aizņem seklas ovālas formas, ziemeļu–dienvidu virzienā ir izstiepta ezerdobe, kuru no jūras atdala 10–15 m augsts kāpu valnis. Būšnieku ezera platība ir 3,3 km² (330 ha), garums dienvidu–ziemeļu virzienā ir 3 km, bet lielākais platums sasniedz 1,4 km. Ezera vidējais dziļums ir 1,2 m, bet dziļākā ezera vieta sasniedz 2,8 m dziļumu. Būšnieku ezers, līdzīgi kā citi lagūnas izcelsmes ezeri Latvijas teritorijā, ir sekls, tā krasti ir lēzeni un zemi, pārsvarā smilšaini, bet ezera galos purvaini. Krastos pārsvarā ir priežu meži, vietām gar pašu ezeru – melnalkšņi.

Būšnieku ezera ezerdobe veidojusies pēdējā apledojuma darbības rezultātā, par ko nosacīti liecina ezerdobes garenstieptais raksturs, kā arī morēnas nogulumi, virs kuriem uzkrājušies un ezerdobi aizpildījuši ledāja kušanas ūdeņu nogulumi – smiltis, aleirīti un māli. Virs tiem uzkrājušies Baltijas ledus ezera un citu Baltijas jūras attīstības baseinu nogulumi – smiltis, aleirīti un gitija. Veicot ezera nogulumu paleobotāniskos mikrobioloģiskos pētījumus, tajā skaitā diatomeju analīzi, konstatēts ka ezera ieplakā nav bijuši Litorīnas jūrai raksturīgi iesāļi jūras ūdeņi, kas liecina par to, ka ezerdobē nav ieplūduši Litorīnas ūdeņi un tādejādi tā ir Ancilus ezera lagūna. Nogulumu vecums, kas noteikts ar radioaktīvā oglekļa ¹⁴C datēšanas metodi, liecina, ka virs minerālajiem nogulumiem ezera gultnē pirms gandrīz 9000 gadiem bagātīgi sākuši uzkrāties organogēni – smilšains sapropelis (gitija) ar diatomejām. Šī slāņa biezums mainās no 0,5 m līdz apmēram 6 m. Ezera rietumu, ziemeļrietumu, ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā, intensificējoties ezera aizaugšanas procesiem, sākusi uzkrāties zemā jeb zāļu purva tipa kūdra, kuras sastāvā dominē grīšļi un kosas, kā arī sfagni augšējā slānī. Būšnieku ezera dienvidu un dienvidrietumu daļā piekraste ir smilšaina.

Būšnieku ezera austrumu krastā atrodas senās kāpas, kuras veido pārpūstie eolie (vēja) nogulumi, savukārt ezera rietumu un ziemeļrietumu krastā ir jaunāki eolie nogulumi. Šīs kāpas un kāpu grēdas veidojušās, vējam pārpūšot Baltijas ledus ezera, Ancilus ezera un Litorīnas jūras smilšainos nogulumus, kas atklājās pēc šo baseinu ūdens līmeņa pazemināšanās.

Būšnieku ezers ir vājas caurteces ezers, kas atrodas 1,3 km no Baltijas jūras krasta. Ezera sateces baseins ir 77,5 km². Ezera dienvidaustrumu krastā izveidojusies neliela pussala, cauri kurai ezerā ieplūst ūdeņi pa Būšnieku–Klāņu kanālu (Būšnieku upi). Tajā ūdeņi satek no Klāņu purva meliorācijas sistēmām un Klāņu ezera. No ezera iztek 1,5 km garā Lošupe, kas pirms ietekas jūrā šķērso stāvkrastu pa līdz pat 3 m dziļu gravu. Pie Lošupes iztekas no ezera ir izbūvēta caurtece, kas regulē ezera ūdens līmeni.

Ezera gultne pārsvarā ir dūņaina, krasti zemi, lēzeni. Ņemot vērā to, ka nelielas sāļūdens vai iesāļūdens ieplūdes saldūdens ūdenstilpē veicina bioloģisko produktivitāti un karbonātu izgulsnēšanos, secināts, ka, iespējams, Būšnieku ezerā pa Lošupi (ūdens līmeņu svārstību rezultātā vai lielu vētru laikā) no Litorīnas jūras ir bijušas regulāras sāļūdens ieplūdes, kā rezultātā ūdenstilpē paaugstinājās skābekļa koncentrācija, kas, savukārt, vecināja bioloģisko produktivitāti un karbonātu izgulsnēšanos ezera nogulumos. Būšnieku–Klāņu kanāls, kas savieno Būšnieku ezeru ar Klāņu ezeru, nenodrošina pietiekamu ūdens pieplūdi Būšnieku ezerā, tādēļ ezera līmenis ievērojami pazeminājies un ezers, it īpaši tā ziemeļdaļa, aizaug.

Būšnieku ezers ir morfometriski eitrofs vāji caurtekošs lagūnas tipa mieturaļģu (Charophyta) ezers dzidrūdens stāvoklī, jo tas ir sekls un tā centrālā daļā lielā platībā sastopamas mieturaļģu (hāru) audzes. Ūdens caurredzamība ir lielāka par 2 m (līdz gruntij), ūdens krāsa – dzeltenzaļa, kas liecina par humusvielu mazo daudzumu ūdenī. Būšnieku ezera dienvidu un dienvidrietumu daļā, kur ir smilšaina un sekla piekraste, sastopamas skrajas grīšļu un niedru audzes, bet austrumu krasts aizaug ar niedrēm.

Ezeram aizaugot un pārpurvojoties, veidojas liela augu sabiedrība un biotopu daudzveidība. Būšnieku ezera teritorijā konstatētas 72 augstāko augu sugas (14 virsūdens augu, 6 peldošo un iesakņojušos ūdensaugu ar peldošām lapām un 14 iegrimušo ūdens augu sugas). Atrastas piecas aizsargājamo augu sugas, piemēram, dižā aslape (Cladium mariscus), parastā vairoglape (Hydrocotile vulgaris), Lēzeļa lipare (Liparis loeselii), purvmirte (Myrica gale) un pamīšziedu daudzlape (Myriophyllum altemiflorum). Bez aizsargājamiem augiem ir sastopami meldri, kosas, pameldri, niedres, grīšļi, hāres, daudzlapes, peldošās un skaujošās glīvenes, ežgalvītes.

Lai aizsargātu Eiropas nozīmes biotopus (kaļķainus zāļu purvus ar rūsgano melnceri, pārejas purvus un slīkšņas, kuros konstatētas retas un īpaši aizsargājamas augu sugas ezera rietumu daļā 49 ha platībā), 2004. gadā izveidots dabas liegums “Būšnieku ezera krasts”, kas iekļauts Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju NATURA 2000 tīklā.

Būšnieku ezers ir iecienīts makšķernieku vidū, jo tur ir sastopamas dažādas zivju sugas, piemēram, līdaka, karpa, līnis, asaris, rauda, karūsa, rudulis, vēdzele un zutis. Ezerā mīt ūdensputni (pīles un gulbju pāris).

Būšnieku ezera krastos atrodas vasarnīcu kolonijas: ziemeļos – Pīpiķi, dienvidaustrumos – Būšnieki, kā arī Ventspils pilsētas daļa Staldzene starp ezeru un jūru. Ezera krastā ir vairākas atpūtas vietas, laivu piestātnes.

Ezera krastā 2 km uz rietumiem atrasta Staldzenes bronzas laikmeta depozīta atradumu vieta, kuras atradumi datējami ar 8. līdz 7. gs. pirms mūsu ēras, kā arī Lošupes kādreizējās apbūves veco dzirnavu pamati, kas atrodas Lošupes labajā krastā pie ūdens.

Būšnieku ezers ir publiskais ezers, un tā teritorijas apkārtnes meži, kā arī pats ezers tiek izmantoti kā atpūtas zona. Apkārt visam ezeram ir izveidota 9 km gara dabas taka. Būšnieku ezera pludmalē tiek nodrošināta autostāvvieta, atkritumu savākšana, labierīcību izvietošana, lai samazinātu atpūtnieku radīto slodzi uz vidi. Ezeru izmanto arī burāšanas cienītāji. Tas ir dabas aizsardzības un zinātniskās izpētes objekts. Būšnieku ezera austrumu malā plānots veidot mežu, parku un skvēru teritorijas, kas pozitīvi ietekmēs ne tikai dabas lieguma “Būšnieku ezera krasts”, bet arī atpūtas zonas saglabāšanu, izveidojot funkcionējošu infrastruktūru cilvēku plūsmas organizēšanai, kā arī attīstot sabiedrības izpratni par dabas vērtību saglabāšanu un dabai labvēlīgas attieksmes nozīmi.

Būšnieku ezera un tā apkārtnes ģeoloģisko uzbūvi un attīstību 20. gs. pētīja ģeoloģi – Eduards Grīnbergs, Valdis Juškevičs un Ints Veinbergs. Lietišķu pētījumu 2006. gadā veica SIA “ELLE” eksperti. Zinātniskus ezera aizaugušās daļas nogulumu pētījumus 2010. gadā veica Ieva Grudzinska un konstatēja, ka Būšnieku ezers ir Ancilus, nevis Litorīnas jūras lagūnas izcelsmes ezers, kā tas tika uzskatīts un publicēts daudzos izdevumos.

Floras un faunas pētnieku darbības rezultātā izveidots dabas liegums “Būšnieku ezera krasts”, lai aizsargātu Eiropas nozīmes biotopus, kā arī pēc Dabas aizsardzības pārvaldes un Ventspils pilsētas domes pasūtījuma 2008. gadā izstrādāts Dabas aizsardzības plāns dabas liegumam “Būšnieku ezera krasts”, lai nodrošinātu dabisko ekosistēmu aizsardzību un teritorijas bioloģiskās daudzveidības, tajā skaitā slīkšņaino ezera krastu (pārejas purvu un slīkšņu), retu augu dzīvotņu (Teodora pīlādža) aizsardzību un saglabāšanu.