I. Gubiņa pieder tai rakstnieku paaudzei, kas Otrā pasaules kara beigās atstāja Latviju, nepabeiguši mācības, un izglītību turpināja, dzīvodami bēgļu nometnēs Vācijā un vēlāk citās zemēs. I. Gubiņa literārajai jaunradei pievērsās, dzīvodama Anglijā, vēlak Kanādā. Literāro darbu centrā – trimdas latviešu sadzīve un ikdiena Anglijā un Kanādā, svešās vides iespaidi, cilvēku savstarpējās attiecības, attiecības ģimenē un laulību dzīves problemātika, sievietes iekšējās pasaules samezglojumi, paaudžu attiecības. Darbi ieturēti psiholoģiski reālistiskās prozas tradīcijā; dzejai raksturīga romantiska, rezignēta un personiskā pārdzīvojuma noskaņa. I. Gubiņas literārais devums ir divdesmit septiņas grāmatas: romāni, īsproza, dzeja un ceļojumu apraksti (Eiropa, Meksika, Austrālija). Daiļradei kopumā izteikti spēcīgs autobiogrāfiskais vai biogrāfiskais aspekts. Vairāki darbi atkārtoti izdoti Latvijā. Rakstījusi arī apceres par mākslu un mākslas izstādēm.

I. Gubiņa piedzima Latvijas armijas kara ierēdņa Kārļa Bencona un Anetes Bencones ģimenē Līvbērzes pagastā, bērnību un agrās jaunības gadus aizvadīja Jelgavā. No 1941. līdz 1944. gadam mācījās Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā. 1947. gadā beidza Lībekas Latviešu ģimnāziju bēgļu gaitās Vācijā. 1948.–1949. gadā mācījās Bradfordas tehniskajā koledžā. Studēja Toronto Universitātes (University of Toronto) Mākslas zinātņu fakultātē, ieguva bakalaura grādu mākslas (1963) un bibliotēku (1968) zinātnēs.

I. Gubiņa 1944. gada rudenī bēgļu gaitās nonāca Vācijā, 1947. gadā pārcēlās uz dzīvi Anglijā, dzīvoja Bradfordā, strādāja par audēju tekstilfabrikā, vēlāk birojā, vakaros mācījās komerczinības, sportoja un dejoja deju kopā “Sakta”. 1950. gadā izveidoja ģimeni ar sporta žurnālistu Gunāru Gubiņu.

Kopš 1952. gada dzīvoja Toronto, Kanādā. 1959. gadā divos mēnešos apceļoja vairākas Eiropas valstis. Itālijas iepazīšana ietekmēja izvēli studēt mākslas vēsturi. Pēc studiju beigām strādāja Toronto mākslas galerijā un Toronto Universitātes bibliotēkā (līdz 1985. gadam). Līdzās ikdienas darbam pievērsās literārajām studijām, apmeklēja rakstniecības kursus un padziļināti interesējās par mākslas vēsturi.

I. Gubiņa daudz ceļoja, gūstot spilgtus kultūras, dabas un vides iespaidus, kas vēlāk atklājās literārajos darbos. Aktīvi piedalījās Kanādas latviešu literārajā un sabiedriskajā dzīvē, arī literāros sarīkojumos Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā, Zviedrijā un Vācijā. Strādāja par skolotāju Sv. Jāņa draudzes svētdienas skolā Toronto. Darbojās Toronto latviešu jauniešu pulciņā. Bija Latviešu preses biedrības Kanādas kopas, Latviešu rakstnieku apvienības un Latvijas PEN kluba biedre. Kopš 1960. gada darbojās studenšu korporācijas “Gundega” Toronto kopā.

1975. gadā pirmoreiz viesojās okupētajā Latvijā. Pēc vairākiem gadiem atgriezās atkārtoti, uzstājās ar priekšlasījumiem.

1948. gadā izdevuma “Dzirkstele” 4. numurā ar Indras Bencones vārdu publicēts pirmais I. Gubiņas īsprozas darbs “Mājās”, tomēr par īsto debiju rakstniecībā uzlūkojams 1951. gada decembrī ar Indras Gubiņas vārdu laikrakstā “Londonas Avīze” publicētais stāsts “Rudens mīlestība”.

I. Gubiņas literārie un radošie impulsi radās gan no Latvijas un dzimtās puses laika, gan no bēgļu laika pieredzes un jaunas meitenes izjūtām Vācijā, vēlāk Anglijā un Kanādā. Vide, vietas, cilvēku likteņi un to samezglojumi, cilvēku savstarpējās attiecības, ikdienas dzīve un nereti arī grūtas izvēles ir literāro darbu temati. Notikumi, vēlme ko mainīt savā dzīvē virza uz priekšu I. Gubiņas darbu sižetisko darbību; rakstnieces stāstījums saista ar valodas tēlainību, vienkāršību un skaidrību, raitiem un trāpīgiem dialogiem. Savos darbos apraksta mīlestību, laulību, vientulības smagumu, kā arī cilvēka ilgas pēc otra cilvēka un sapratnes.

Jau pirmajos darbos (“Draugam nepiemērota sieva”, 1958; “Par sapņiem nemaksā”, 1963; “Rītdienas neskaitās”, 1967; “Zelta ieleja”, 1959) atklājas I. Gubiņas prozas pamattēmas. Romānā “Gandrīz karaliene” (1965) iezīmējas jaukto laulību radītās problēmas jaunas latviešu sievietes dzīvē, bet vientulības tēma aprakstīta romānos “Raksts putekļos” (1970) un “Ziema nāk pretim” (1973); nedaudz citādi šī problemātika atklājas romānos “Iztiksim bez mēness” (1976), “Ir katram sava pasaule” (1979), “Uz vienpadsmito stāvu” (1983), “Vai slīdēja mākonis” (1994) un citos. Darbiem raksturīga mērķtiecīga kompozīcija, precīzas detaļas un skatījums uz notikumiem ar dažādu cilvēku acīm. Paaudžu skatījumā, meklējot vērtības un piederību, saistošs ir Gotlandes latviešu dziesmu dienu iedvesmotais romāns “Uz akmeņa stāvēdams” (1986). Darbs “Dzilnas dziesma” (1990) ir spēcīgs psiholoģisks romāns ar interesantu un latviešu rakstniecībā tolaik mazāk skartu tematu par atraitnes mēģinājumu samierināties ar savām sāpēm un cenšanos iekļauties normālā dzīvē.

I. Gubiņa rakstīja īsprozu (5 krājumi), romānus (16 romāni), ceļojuma piezīmes (3 grāmatas) un dzeju (5 dzejas krājumi), kuros spēcīgs ir reālistiskais tēlojums, tomēr jūtama arī romantiska smeldze un ilgas.

Tieši ģimene, cilvēku attiecības un sievietes ikdienas gaitas darbā, rūpēs par ģimeni jo spilgti atklājas viņas romānos. Iezīmējas jauktas ģimenes problēmas, attiecības, arī apkārtējo bieži nosodošā attieksme. Taču visbiežāk tās ir ilgas dzīvot, piepildīt sevi, ne tikai veikt mājas soli rūpēs par ģimeni. Arī sievietei var būt savi sapņi, savi īstenojamie talanti un iespējas, taču tos ne vienmēr saprot ģimene. Rakstnieci interesē arī paaudžu attiecības, īpaši tās saasina atšķirīgās vērtības, piederības meklējumi, latviešu valodas nozīme un tamlīdzīgi.

Vistiešāk I. Gubiņa savu iekšējo pasauli, dvēseles smeldzi, pārdzīvojumus, vērojumus, dabas impulsus, arī ceļojumu iespaidus atklājusi dzejas krājumos: “Paskaties kļavā” (1974, kopā ar Gunaru Janovski), “Dziesma, esmu tevī” (1979), “Pār plašu jūru” (1982), “Vai ilgi vēl?” (1989, kopā ar G. Janovski) un “Dīvaina spēle” (1999). Spēku viņa smeļ tautasdziesmu skaidrībā, latviskajās vērtībās un Latvijas dabas skaistumā. Gadu gaitā dzejas kopskanējums kļuva rezignētāks, smeldzīgāks, pārdomu pilnāks, filozofiskāks, tomēr dzejniece saglabāja savu augsto emocionalitāti, smalko latvisko skanējumu un vārdu burvību.

I. Gubiņa darbos risināja latviešu trimdas prozā būtiskas tēmas un atklāja trimdinieku sajūtas. Romānos “Zelta ieleja” un “Gandrīz karaliene” stāstīts par dzīvi Anglijā, savukārt romānā “Kā es tevi mīlēju” (1997) – par dzīvi Lībekā. Kritikā īpaši uzteikta tīrā un labskanīgā latviešu valoda, veiklais stāstījums.

Braucienu iespaidā tapa saistošas ceļojumu piezīmes – “Kaza kāpa debesīs” (1984), “Ar gliemežvāku” (1988), “Ar ēzeli uz Akropoli” (1993). Viņas ceļojumu grāmatas nav ceļojumi apraksti ierastā formā, tajās atklājas plaša kultūrvēsturiskā telpa, pašas autore iekšējā mākslinieciskā pasaule, precīzie vērojumi un citzemju dabas apraksti nereti pat robežojas ar dzeju prozā. Tos var uztver kā sava veida ceļojumu romānus.

I. Gubiņa daudz un neatlaidīgi strādāja un mācījās, lai izkoptu savu literāro stilu. Nemitīgi garīgi meklējumi, studijas, ceļojumi un kontakti ar sabiedrību paplašināja viņas redzes loku, novērojumu un atziņu krājumu. Tas viss savukārt atspoguļojās viņas literāro darbu tematikā, motīvu daudzveidībā, formas un izteiksmes izveidē.

1976. gadā saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par romānu “Iztiksim bez mēness” un Latviešu preses biedrības Kanādas kopas balvu par stāstu krājumu “Ar diviem punktiem teikums nebeidzas” (1974). 1986. gadā saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju par romānu “Uz akmeņa stāvēdams”. 1994. gadā saņēma PBLA Kultūras fonda balvu par romānu “Vai slīdēja mākonis” un Kārļa Goppera fonda balvu par ceļojumu grāmatu “Ar ēzeli uz Akropoli”. 1999. gadā saņēma PBLA Kultūras fonda goda balvu par dzejas krājumu “Dīvainā spēle”.