Vietu, ko vietējie iedzīvotāji saukuši par Pilskalnu, 03.08.1867. māksliniekam, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības (KLMB) rakstvedim un vienam no pirmajiem pilskalnu apzinātājiem Jūliusam Johanam Dēringam (Juliuss Jochan Döring) parādīja Slokas tirgotājs Rihards Polmans (Richard Pohlmann). J. J. Dērings par šo Pilskalnu sniedza ziņojumu KLMB 1867. gada 5. septembra sēdē, izvirzot versiju, ka šī varētu būt bijusi jūras laupītāju patvēruma vieta, jo vairākās vietās līdz trīs pēdu dziļumam veiktajos pārbaudes rakumos pārsvarā fiksēta tikai kāpu smilts, izņemot līdzenajā daļā konstatēto “melno dārza zemi” (schwarze Gartenerde). Iespējams, ka to var traktēt arī kā kultūrslāni. J. J. Dēringa aprakstu 1869. gadā pārpublicēja arī ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pats to laikam gan nav apmeklējis. 1870. gada 2. septembra KLMB sēdei par šo Pilskalnu materiālu iesūtīja mācītājs un arī pilskalnu apzinātājs Augusts fon Raizons (August von Raison), kurš vietu apmeklēja 11.07.1870. Viņš pauda pārliecību, ka akmeņu vaļņi šeit veidojušies dabīgi un cilvēka darbības pēdas šīs vietas izveidē nav vērojamas. Pretējos uzskatos bija skolotājs Emīls Šmits (Emil Scmidt), kurš Kaņiera ezera rietumu krastā sastopamos akmens vaļņus uzskatīja par veselu, senatnē cilvēku veidotu aizsardzības sistēmu. Viņa KLMB adresēto rakstu biedrības 1892. gada 4. novembra sēdē nolasīja un komentēja J. J. Dērings. Uz to, ka Kaņiera ezera rietumu krastā esošās dažviet vairāku kilometru garās akmeņu rindas nav cilvēku veidotas, norādījis vācu petrogrāfs un ģeologs, kopš 1889. gada Rīgas Politehniskā Institūta docents Karls Bruno Doss (Karl Bruno Doss), kurš šo apkārtni apmeklēja no 1896. gada. K. B. Doss gan atzina, ka Kaņiera pilskalns savā tagadējā veidolā nav pilnībā dabīgs veidojums un ir apzināti veidota patvēruma vieta (Zufluchtsort). Vācbaltiešu bibliotekārs, kartogrāfs un vēsturnieks Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar) 1908. gadā atzīmēja, ka K. B. Doss viņam stāstījis par to, ka ap 1904. gadu daudzi akmeņi no Kaņiera pilskalna aizvesti uz Ķemeriem, jaunbūvēm, un starp tiem bijuši arī ķieģeļi un sarūsējuši dzelzs gabali. 09.09.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmēja, ka “pēc sava tipa šis pilskalns ir neparasts” un ir vienīgais, “kas atrodas tik tuvu jūrmalai, purvainā un neapdzīvotā vietā.” E. Brastiņš arī pieminējis, ka pilskalnā konstatējams 0,5 m biezs, kaulus un ogles saturošs kultūrslānis.

E. Brastiņš minējis teikas, ka šai pilskalnā esot mitinājušies jūras laupītāji, kuri no jūras braukuši ezerā un glābušies no vētrām. Pilskalna ziemeļu pusē esošie uzbedumi esot atliekas no kādreiz ierīkotās ostas. Jāpiezīmē, ka pirmie vietas apsekotāji 19. gs. otrajā pusē gan nekādas teikas par to nav pierakstījuši, pieminot tikai, ka vietējie šo vietu saucot par Pilskalnu.

Par Pilskalnu sauktais nocietinājums izvietots Kaņiera ezera dienvidrietumu krastā, ap 400 m garas ezerā pret austrumiem izvirzītas pussalas galā. Vieta kājām sasniedzama no autoceļa Lapmežciems–Antiņciems puses. Ceļa malā izveidots neliels stāvlaukums un Dabas aizsardzības pārvaldes informatīvs stends “Kaņiera pilskalna taka”. Uz pilskalnu ved uzbērta blietēta dolomīta šķembu taka un uz koka šķēršiem balstītas koka planku laipas, kas izveidotas pāri pārpurvotam apvidum. Ar jauktu koku mežu apaugušo tikai nedaudz vairāk par 3 m virs ezera līmeņa augsto pacēlumu no trim pusēm apņem ezers, bet rietumos to norobežo purvs. Ap 3 m augstais un 25 m garais zemes valnis pacēlumu ierobežo tieši no ezera nevis no dabas mākslīgi neaizsargātākās purva puses. Ziemeļu pusē valnis pāriet divkārtīgā akmeņu valnī un stiepjas rietumu virzienā gandrīz 120 m. Gar ezera krastu arī citviet iet divkāršs akmeņu valnis – senais jūras krasts. Nosacītais pilskalna plakums ir ap 65 x 35 m, kur arī atsevišķās vietās novērojami neskaidras izcelsmes akmeņu sakopojumi. 2013. gadā plakumā netālu no vaļņa uzcelts samērā masīvs trīs līmeņu skatu tornis, kura konstrukcija veidota no ar bultskrūvēm sastiprinātiem baļķiem. Plakumā izvietots arī informatīvs stends “Kaņiera pilskalns” un novietots koka galds ar diviem soliem.

Kaņiera ezeram neapšaubāmi ir bijusi nozīmīga loma Rietumlatvijas kultūrģeogrāfiskajā telpā, jo šis ezers ir tikai viens no trim (arī Engures un Usmas ezeri), kas minēti jau 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos kā t. s. Miera Kursas (Vredecuronia) daļa, ko drīkst izmantot gan Kursas bīskaps, gan Vācu ordenis. Dokumenta latīņu versijā ezera nosaukums minēts Canygerwe, viduslejasvācu valodā Kanigerwe. Vārda izcelsme nepārprotami ir Baltijas somu izcelsmes, jo lībiešu valodā “Kan jarve” latviski nozīmē “Zosu ezers”. Arheoloģiskie izrakumi šeit nekad nav notikuši, ja neskaita J. Dēringa 1867. gadā veiktos 4–5 pārbaudes šurfus, kuros pārsvarā konstatēta kāpu smilts un akmeņi un iespējamais kultūrslānis – schwarze Gartenerde. Diemžēl nav zināms precīzi, kur E. Brastiņš fiksējis pusmetru dziļo “mītņu slāni”. 1983. gadā zintnieka Tālivalža Alberta ideja par “velna laivu” šeit nav guvusi apstiprinājumu, par ko liecina arheologa Jura Urtāna 01.11.1983. ziņojums par vietas apsekojumu.

Šajā gadījumā varam secināt, ka bez arheoloģiskajiem izrakumiem vai ģeofizikālās apsekošanas darbiem ar radiolokācijas metodi šīs vietas vēsturisko kontekstu un datējumu izskaidrot ir gandrīz neiespējami. Pieļaujams, ka tā varētu būt izmantota gan kā apkārtnes iedzīvotāju paslēptuves vieta briesmu gadījumā līdz 13. gs. vai vēlāk, gan kā kuģotāju (zvejnieku, tirgotāju, ne tikai laupītāju) patvēruma vieta vētru gadījumos. Izteikts arī minējums, ka šeit bijusi uzstādīta viltus bāka un jūras laupītāji no šī slēpņa uzbrukuši avarējošo kuģu komandām.

Sakarā ar Dabas aizsardzības pārvaldes un Ķemeru Nacionālā parka administrācijas aktivitātēm – izveidotajai takai un uzceltajam skatu tornim, no kura paveras plašs skats uz Kaņiera ezeru, agrāk salīdzinoši nepieejamā vieta pēdējo gadu laikā kļuvusi par tūristiem un ezera putnu vērotājiem samērā populāru apmeklējuma vietu. Pagaidām gan, šķiet, nav pamata bažām, ka antropogēnās slodzes palielināšanās varētu nodarīt kādu kaitējumu objektam.