Teorijas attīstība Teorijas attīstības sākotnējā periodā televīzijas skatīšanās tika vērtēta kā neselektīva darbība, uzskatot, ka televīzijas saturā sastopami kopīgi vēstījumu modeļi, kam ilgstoši tiek pakļautas lielas sabiedrības grupas. Kultivācijas pētījumu dati apstiprināja, ka televīzijas skatīšanās īpatsvars pozitīvi korelē ar realitātes uztveri, kas ir tuva televīzijas realitātei, kurā nozīmīga vieta ir vardarbībai, pasaules kā nedrošas un bīstamas vietas uztverei, negatīvam skatījuma uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, materiālisma vērtību idealizācijai.
Lai arī televīzija piedāvā daudzveidīgus vēstījumus, to sistemātiska analīze parāda televīzijas noteicošo lomu skatītāju vērtību sistēmas veidošanā. Kā liecina televīzijas satura kontentanalīze, pastāv sistēmiska atšķirība starp reālo pasauli un televīzijas atspoguļoto pasauli. Televīzijas saturā vardarbība sastopama daudz lielākā apjomā nekā realitātē, tā neproporcionāli vērsta pret konkrētām sabiedrības grupām (bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, minoritāšu pārstāvjiem). Dž. Gerbners uzsver, ka mediji neatspoguļo realitāti, bet sniedz sagrozītu realitātes ainu. Ja indivīdam nav iespēju salīdzināt sniegto informāciju ar citiem informācijas avotiem, viņa realitātes uztvere kļūst sagrozīta, stereotipizēta un aizspriedumaina.
20. gs. 80. gados, meklējot iespēju precīzi atspoguļot mediju lietojuma un uztveres statistikas datus, teorijai tika pievienoti divi jauni jēdzieni: iekļaušana un rezonanse. Iekļaušana raksturo atšķirību starp skatītājiem, kuru televīzijas skatīšanās ir īpaši intensīva, un citām auditorijas grupām. Šis jēdziens skaidro situāciju, kad konkrētu grupu pārstāvjiem, kurus vieno kopīgas pazīmes (izglītība, ienākumi), mēdz būt atšķirīgi uzskati. Rezonanse raksturo salīdzinoši augstāku televīzijas satura ietekmes pakāpi, ja skatītāju reālā pieredze lielākā vai mazākā mērā sakrīt ar televīzijas vēstījumiem. Piemēram, cilvēki, kas realitātē piedzīvojuši vardarbību un noziedzību, daudz augstākā pakāpē tiks ietekmēti jeb “rezonēs” attiecībā uz saturu, kas stāsta par noziedzības riskiem vai atspoguļo pasauli kā bīstamu vietu.
Agrīnie kultivācijas pētījumi analizēja mediju satura ietekmi uz sabiedrību, tie vērtēja pārsvarā kopsakarības starp mediju informāciju un cilvēku attieksmi, uzskatiem un uzvedību. Netika pievērsta uzmanība kognitīvajiem faktoriem, kuri varētu būt nozīmīgi, izvērtējot satura ietekmi uz indivīdu. 20. gs. 90. gadu beigās tika pārskatīti uzskati par kultivāciju kā sociālo vidi un kultūru ietekmējošu procesu, cenšoties izpētīt ietekmes psiholoģiskos cēloņus un koncentrējoties uz televīzijas satura (kultivācijas cēloņi) individuālām reakcijām (efektiem). Psiholoģijas pētījumi, kuros tika atrasta saikne starp stimulu (piemēram, mediju saturu) un reakciju (piemēram, uzskatiem un uzvedību), palīdzēja pārskatīt un novērst iepriekšējo pētījumu pretrunas. Psiholoģijas pētījumos kultivācija skaidrota ar mācīšanās teorijas palīdzību, akcentējot trīs secīgus procesus: pirmkārt, skatītāji ar televīzijas palīdzību apgūst faktus (mācīšanās), otrkārt, tie tiek izmantoti izpratnes par pasauli veidošanai (konstrukcija), treškārt, no šiem faktiem veidojas vispārīgs, kopējs uzskats par realitāti (vispārināšana). Mācīšanās modelis nesniedz pietiekamas atbildes uz jautājumiem par to, kā tieši notiek televīzijas ietekmēts uzskatu veidošanās process, tomēr tas ļauj secināt, ka kultivācijas efekta pamatā ir artefakti, kultivācija neveido tiešas cēloņsakarības starp televīzijas skatīšanos un uzskatu veidošanos.
Kultivācijas psiholoģisko pētījumu gaitā vairāki pētnieki analizēja saikni starp sociālajiem uzskatiem un kognitīvajiem procesiem. Šo pētījumu uzmanības centrā bija centieni sasaistīt kultivācijas efektus ar atmiņas kļūdām. Kultivācijas efektu novērtēšanas un balansēšanas modelī tika iekļauts process, kurā televīzijas saturs tiek kodēts atmiņā kā notikums, tam tiek pievienota konteksta informācija (televīzija kopumā) un emocionālas reakcijas uz televīzijas satura stimuliem. Nākamais modeļa solis attiecas uz sprieduma pieņemšanas posmu, piemēram, ja indivīdam ir jānovērtē vardarbīgos noziegumos iesaistītu ASV pilsoņu daudzums. Lai izveidotu šādu vērtējumu, indivīds atsauc atmiņā informāciju un to novērtē (sabalansē) atkarībā no atbilstības nepieciešamajam spriedumam. Ja vērtējuma procesā tiek identificēta konteksta informācija, kas nav noderīga sprieduma veidošanai, tā netiek izmantota, spriedumu veidojot no atlikušās informācijas. Šajā modelī nav iekļauti apstākļi, kas ietekmē cilvēka spējas atcerēties savu atmiņu avotu.
L. Dž. Šrams (L. J. Shrum) ar līdzautoriem izstrādāja kultivācijas pieejamības modeli, kurā ietvēra visu kultivācijas procesu: no informācijas kodēšanas līdz kultivācijas spriedumu konstruēšanai. Tā piedāvāto kultivācijas efektu pamatā ir divi vispārīgi apgalvojumi. Pirmais pieļauj, ka televīzijas skatīšanās palielina bieži izmantojamu konstrukciju un paraugu pieejamību (vieglāku atsaukšanu atmiņā). Otrā apgalvojuma pamatā ir uzskats, ka spriedumi par sociālo realitāti, kas nereti ir neprecīzi, veidojas heiristiskā informācijas apstrādes procesā. Tas nozīmē, ka sprieduma izdarīšanai netiek izmantota visa atmiņā esošā informācija un netiek veikta sistēmiska analīze, bet indivīdi sprieduma veidošanai izmanto vieglāk pieejamo informāciju.
Kultivācijas pieejamības modelis nespēj izskaidrot, kāda ir vispārēju uzskatu loma spriedumu par realitāti veidošanas procesā. Šo problēmu risina tiešsaistes modelis, kas analizē, kā informācija tiek apstrādāta tās saņemšanas brīdī, spontāni veidojot jaunus spriedumus. Modelis parāda, ka cilvēki, skatoties televīzijas programmas un sastopoties ar specifisku informāciju, šo informāciju izmanto, lai spontāni atjauninātu esošos vai veidotu jaunus spriedumus.
Jau drīz pēc teorijas izveidošanas 20. gs. 80. gados tās efekti tika attiecināti uz jauno mediju tehnoloģiju ietekmi (kabeļu televīzija, video atskaņošanas iekārtas), vērtējot, kā interaktivitāte un satura izvēle izmaina televīzijas skatīšanās ietekmi. Pētījumi parādīja, ka jaunās tehnoloģiskās iespējas drīzāk palielināja nekā vājināja kultivācijas efektu. Katrā jaunā desmitgadē tiek uzdoti jautājumi, vai teorija, kas radusies laikā, kad bija pieejami daži televīzijas kanāli, ir izmantojama laikmetā, kurā pastāv dažādas mediju satura tehnoloģijas un platformas, auditorija ir fragmentēta, nepastāv visai auditorijai kopīgs mediju lietojuma rituāls. Tomēr kultivācijas teorija ir veiksmīgi izturējusi laika pārbaudi, jo tās pamatā ir uzskats, ka publiski pieejamie vēstījumi atspoguļo sabiedrības pasaules uzskatu.