Tribunāls notika 25.–26.07.1985. Kopenhāgenā. Tā laikā starptautiski prominenta tiesnešu komanda uzklausīja lieciniekus un izvērtēja pret PSRS vērstu apsūdzību Baltijas valstu okupācijā, rusifikācijā, cilvēktiesību pārkāpšanā un citu apsūdzību pamatotību. Savus secinājumus tiesnešu kolēģija noformulēja t. s. Kopenhāgenas manifestā (Copenhagen Manifesto).

Tribunāls ir daļa no baltiešu trimdas politiskajām aktivitātēm ar mērķi veicināt Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un konkrētāk – daļa no trimdas 1985. gadā rīkotajiem politiskajiem pasākumiem Helsinku Nobeiguma akta (Helsinki Final Act) parakstīšanas desmitgades atzīmēšanai.

Latviešu trimda jau kopš tās izveidošanās pēc Otrā pasaules kara, izmantojot sabiedrības informēšanu, savu mītnes zemju pārvaldes politisku lobēšanu, demonstrāciju un citu publisku pasākumu rīkošanu un citus paņēmienus, centās pievērst Rietumu valstu uzmanību Baltijas valstu okupācijai un veicināt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas republiku valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Politiskās aktivitātes Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) kontekstā bija viens no trimdas politisko aktivitāšu galvenajiem virzieniem kopš šī procesa aizsākšanās. Tādēļ likumsakarīga bija arī Helsinku Nobeiguma akta desmitgades atzīmēšana ar politiskām akcijām, viena no kurām bija Baltiešu tribunāls.

Tribunālu rīkoja Pasaules Baltiešu apvienība (PBA), kas arī uzstājās šajā tribunāla tiesas procesā kā apsūdzētājs.

Tribunāla tiesnešu sastāvu vadīja austriešu tiesību zinātnieks, Insbrukas Universitātes (Universität Innsbruck) profesors un Starptautiskās Cilvēktiesību līgas (International League of Human Rights) konsultatīvās padomes loceklis Teodors Feiters (Theodor Veiter). Pārējie tiesneši bija Zviedrijas parlamenta deputāts Pērs Ālmarks (Per Ahlmark), Kestona koledžas Anglijā direktors, mācītājs Maikls Bordo (Michael Bourdeaux), Francijas parlamenta Nacionālās aizsardzības komitejas vicepriekšsēdētājs Žans-Marī Dajē (Jean-Marie Daillet) un Eiropas Cilvēktiesību komisijas Eiropas Padomē Strasbūrā prezidents Džeimss Fosets (James Fawcett). Sākotnēji tika plānots, ka tiesnešu kolēģiju vadīs Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) cilvēktiesību komitejas loceklis, Austrijas parlamenta loceklis un Vīnes Universitātes (Universität Wien) profesors Fēlikss Ermakora (Felix Ermacora), taču dienu pirms tribunāla sākuma F. Ermakora paziņoja organizatoriem, ka tiešie pienākumi ANO cilvēktiesību komitejā neļaus viņam piedalīties tribunālā un viņa vietā par vadītāju tika izvēlēts T. Veiters.

Tribunāla sagatavošanas gaitā PBA nosūtīja vēstuli arī Mihailam Gorbačovam (Михаил Сергеевич Горбачёв), uzaicinot padomju valdību piedalīties tribunālā ar saviem lieciniekiem.

Tribunālam bija trīs galvenie mērķi: piesaistīt pasaules uzmanību kādreiz brīvo un neatkarīgo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas republiku prettiesiskajai padomju okupācijai; dokumentēt pret baltiešu tautām veiktās zvērības un genocīdu; nosodīt Padomju Savienību par šādu rīkošanos pret cilvēcību.

Tribunāls norisinājās Kopenhāgenā, viesnīcā SAS Scandinavia. No 140 pieejamajām klausītāju vietām 80 bija rezervētas akreditētiem žurnālistiem. Drošības apsvērumu dēļ klausītājiem bija jāreģistrējas pie tribunāla organizatoriem un jāsaņem apmeklētāja apliecība. Tribunāls notika angļu valodā, nepieciešamības gadījumā nodrošinot sniegtajām liecībām tulkojumu uz angļu valodu.

Tribunāls uzklausīja 16 liecinieku liecības. Pirmajā dienā sniegtās liecības attiecās uz Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā un rusifikācijas politiku visās trijās Baltijas valstīs. Liecību (iesniegtu rakstiski) par notikumiem Rīgā 1940. gada jūnijā sniedza Kenets Bentons (Kenneth Benton), kurš 1940. gadā bija Lielbritānijas vicekonsuls Rīgā un atradās Rīgā 1940. gada jūnijā. Viņš uzsvēra, ka padomju spēki jau no paša sākuma demonstrējuši naidīgu attieksmi un plānoti ticis izmainīts Latvijā tobrīd tradicionāli ierastais dzīves veids, piemēram, aizliedzot tautas tērpus un ziedu nolikšanu pie pieminekļiem. Jurists un tiesību zinātnieks, lietuvietis Aleksandrs Štroms (Aleksandras Štromas) savukārt savā liecībā uzsvēra un argumentēja Padomju Savienības veiktās Baltijas valstu inkorporācijas prettiesisko raksturu. Pārējie liecinieki runāja par dažādiem rusifikācijas aspektiem.

Otrajā dienā tiesneši uzklausīja liecības attiecībā uz pārējām izvirzītajām apsūdzībām par plašu tēmu loku, tai skaitā mākslas cenzūru, cilvēktiesību pārkāpumiem un reliģiskajām vajāšanām Baltijas valstīs. Vairākums otrā dienā noklausīto liecību detalizēja tieši cilvēktiesību pārkāpumus. Liecinieku starpā bija krievu disidents Boriss Veils (Борис Борисович Вайль), latviešu bijušais politieslodzītais Gunārs Rode, lietuviešu dzejnieks Toms Venclova (Tomas Venclova), latviešu rakstniece un bijusī politieslodzītā Helēna Celmiņa un citi.

26. jūlijā tribunāls noslēdza savu darbību, un tiesnešu kolēģija savus atzinumus formulēja tajā pašā dienā publiskotajā Kopenhāgenas manifestā.

Tribunāla noslēguma dokumentā – Kopenhāgenas manifestā – tika secināts, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu okupācija un aneksija ir starptautisko publisko tiesību un Padomju Savienības ratificēto līgumu pārkāpums un, ka jāatjauno baltiešu tautu tiesības uz pašnoteikšanos un dzīvi bez diskriminācijas un iejaukšanās viņu tēvzemē. Tiesneši arī atzīmēja, ka masveida krievu imigrācija Baltijas valstīs nodarījusi nopietnu kaitējumu baltiešu valodām, kultūrai, reliģijai, identitātei un politiskajai struktūrai.

Kopenhāgenas tribunāls, kā arī tam sekojošā Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciena akcija, piesaistīja ļoti plašu mediju uzmanību ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.

Kopenhāgenas tribunālam kā tiesneši bija piesaistīti ļoti augsta līmeņa starptautiski atpazīstami eksperti, kuru izteiktais viedoklis bija publiski autoritatīvs. Tādēļ arī Kopenhāgenas manifestā ietvertajiem secinājumiem bija daudz augstāka ietekme uz politiķu un sabiedrības viedokli, nekā baltiešu trimdas organizāciju radītiem dokumentiem. Kopenhāgenas manifestu trimda plaši izmantoja savā turpmākajā politiskajā darbībā.

Ar tribunālu saistītos materiālus – apsūdzību, sniegtās liecības, manifestu, īsu informāciju par tiesnešiem – PBA nedaudz vēlāk publicēja atsevišķā, gandrīz 200 lapaspušu biezā, materiālu krājumā, kas plaši tika izplatīts presē un citur.