Šaurā nozīmē demogrāfiskā politika skar tikai dzimstības un mirstības līmeņa ietekmēšanu un ar to saistīto reproduktīvo uzvedību, ģimenes politiku, tautas veselības politiku un tamlīdzīgi. Plašākā nozīmē demogrāfiskā politika bez iedzīvotāju dabiskās kustības ietekmes regulējuma ietver arī valsts iekšējās un starptautiskās migrācijas, iedzīvotāju izvietojuma un sastāva izmaiņu ietekmēšanas jautājumus.

Nodibinoties Latvijas Republikai, valsts attīstībai īpaši svarīgi bija panākt Pirmā pasaules kara laikā emigrējušo iedzīvotāju atgriešanos, tautsaimniecības atjaunošanu un attīstību. Tāpēc reemigrācijas un ar bēgļu atgriešanos saistīto jautājumu risinājumi bija aktuāli sociālajā un demogrāfiskajā politikā Latvijas valsts pirmajos gados. Demogrāfiskās politikas teorētisko nostādņu diskusijās Latvijā līdz Otrajam pasaules karam dominēja nepietiekama iedzīvotāju skaita koncepcija. Profesors Kārlis Balodis iespējamo iedzīvotāju skaitu Latvijā vērtēja ap 6 miljoniem. Darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā kompensēja viesstrādnieki no Lietuvas un Polijas. Paplašināta iedzīvotāju ataudze bija tikai Latvijas laukos. Dzimstības stimulēšanas pasākumi valstī kopumā netika veikti.

Padomju okupācijas periodā demogrāfiskās politikas pasākumus realizēja galvenokārt centralizēti. Lai nodrošinātu augstāku dzimstību, līdz 1955. gadam bija spēkā abortu aizliegums. Demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās (dzimstības un iedzīvotāju dabiskā pieauguma samazināšanās, mirstības līmeņa stagnācija un pieaugums) un nozīmīgās atšķirības starp Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikām radīja priekšnoteikumus vietējām iniciatīvām. 1980. gadā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un Ministru padome akceptēja pasākumu kopumu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai un dabiskā pieauguma stimulēšanai, kas sasaucās ar 1981. gada Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un PSRS Ministru padomes lēmumu “Par pasākumiem, kas veicami, lai pastiprinātu valsts palīdzību ģimenēm, kurām ir bērni”. Tika sagatavota un akceptēta Latvijas demogrāfiskās attīstības kompleksā mērķprogramma 1986.‒2000. gadam, kas ietvēra četras apakšprogrammas – dzimstības paaugstināšanas, mūža ilguma pagarināšanas, kultūras līmeņa palielināšanas un nodarbinātības optimizēšanas apakšprogrammu. Demogrāfiskās politikas realizētie pasākumi saistībā ar reproduktīvo vecumu sasniegušo sieviešu skaita pieaugumu, padomju režīma pārbūvi un Latvijas neatkarības atjaunošanu līdz 20. gs. 80. beigām bija pamats dzimušo skaita un paredzamā mūža ilguma pieaugumam. Lai ierobežotu migrāciju no PSRS republikām, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Ministru padome 1989. gadā pieņēma lēmumu “Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanai un migrācijas procesu regulēšanai Latvijas PSR”, kam grozījumus un papildinājumus veica 1990. gadā. Sākoties starptautiskās migrācijas negatīvai bilancei, jo īpaši ar bijušajām PSRS republikām, minēto lēmumu ar Ministru kabineta rīkojumu 1995. gadā atzina par spēku zaudējušu.

Straujās sociāli politiskās izmaiņas pēc neatkarības atjaunošanas, Krievijas armijas izvešana, pāreja uz tirgus ekonomiku, iekšzemes kopprodukta sarukums, inflācija, bezdarba un sociālās nevienlīdzības pieaugums par primāriem Latvijā izvirzīja tautsaimniecības attīstības un iedzīvotāju sociālās aizsardzības jautājumus. Straujā demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās un depopulācija Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās pārejas posma valstīs, pievērsa sabiedrības, speciālistu un politiķu uzmanību demogrāfiskās attīstības un demogrāfiskās politikas jautājumiem. 1991. gadā pēc Ministru padomes pasūtījuma tika izstrādāta kompleksa mērķprogramma “Latvijas iedzīvotāji”, kuru līdzekļu trūkuma dēļ tomēr neapstiprināja.

Demogrāfiskā politika kā prioritāru pasākumu kopums tika minēta Valda Birkava un Māra Gaiļa valdību deklarācijās 1993. un 1994. gadā. Aizsākās juridisko pamatu izstrāde maternitātes pabalstu piešķiršanai un sociālo garantiju sistēmas izveide. 1995. gadā Latvijas Republikas Ministru kabinets izdeva rīkojumu “Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu”, kas ministrijām un pašvaldībām uzdeva veikt demogrāfiskās situācijas atveseļošanas pasākumus, kaut arī bez finansiāla seguma. Visaptveroša atveseļošanas programma netika piedāvāta, tai nebija pietiekamu resursu. Demogrāfiskās politikas elementi ietverti Saeimas 1995. gadā pieņemtajos likumos “Par maternitātes un slimību pabalstiem”, “Par sociālo drošību”, “Par sociālo palīdzību”. Demogrāfiskās politikas realizāciju negatīvi ietekmēja 1995. gada banku krīze.

Septītās Saeimas darbības laika valdību deklarācijās tika uzsvērts, ka atbalsts ģimenēm ar bērniem jānodrošina atbilstoši Eiropas Savienības (ES) rekomendācijām, ievērojot sociālā taisnīguma principus. Kaut gan demogrāfiskās politikas realizācija nav saistāma tikai ar pabalstiem, palielinoties mājsaimniecību ienākumiem uz vienu cilvēku, tomēr mājsaimniecībās ar lielāku bērnu skaitu tie atpalika no mājsaimniecībām ar mazāku bērnu skaitu vai bez bērniem. Labklājības ministrija kopš 1996. gada sāka gatavot koncepciju “Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem”, kuru vairākos aspektos varēja uzskatīt par demogrāfiskās situācijas atveseļošanas programmu. Koncepcijas projekta pamatnostādnes 2000. gadā pieņēma zināšanai un uzdeva to iesniegt Ministru kabinetā. Koncepcija “Valsts ģimenes politika” 2002. gadā tika akceptēta Ministru kabinetā, vēlāk to aizstājot ar Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēm 2011.‒2017. gadam, kurās tika sniegti ģimenes politikas rezultāti un darbības virzieni.

Sabiedrības veselības, mirstības samazināšanas un dzīves ilguma pagarināšanas jomā politikas vadlīnijas nosaka ar 2014. gada Ministru kabineta rīkojumu akceptētās Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam. Sabiedrības veselība ir pārstāvēta visu nozaru politikā. Ne tikai Veselības ministrija, bet arī citu nozaru institūcijas ir iesaistītas un līdzatbildīgas sabiedrības veselības saglabāšanā un uzlabošanā, nodrošinot daudzsektoru stratēģiju attiecībā uz veselību ietekmējošiem faktoriem.

Saeima 2010. gadā akceptēja galveno valsts ilgtspējīgas attīstības plānošanas dokumentu “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam”. Tajā starp prioritāriem rīcības virzieniem bija uzrādīta depopulācijas risku mazināšana, panākot negatīvā dabiskā pieauguma projekcijas izmaiņas un pozitīvu migrācijas saldo laikā līdz 2030. gadam, t. sk. veicinot emigrējušo iedzīvotāju atgriešanos Latvijā un mērķtiecīgi regulētas, noteiktos apjomos ierobežotas imigrācijas politikas īstenošanu demogrāfiskās slodzes mazināšanai, jo īpaši, ņemot vērā darba tirgus vajadzības. Pamatota vajadzība īstenot pasākumus nedabisko nāves cēloņu un mirstības risku mazināšanai.

Saeimā 2012. gadā akceptētais Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam ietver rīcības virzienu “Stabili pamati tautas ataudzei”, kura īstenošanai indikatīvi pieejamais kopējais finansējuma apjoms uzrādīts 204 miljoni latu. Tajā teikts, ka “stipras un stabilas ģimenes ir nacionālas valsts un tautas pamats. Tās var pastāvēt, ja tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi dzimstības palielināšanai, vecāku atbalstam, otrā un trešā bērna radīšanai vai adoptēšanai un bērnu drošības sajūtas stiprināšanai”. Šāda rīcības virziena pirmais mērķis ir, ieviešot kompleksu atbalsta sistēmu ģimenēm, panākt, ka katru gadu dzimst vairāk bērnu nekā iepriekšējā gadā, pēc vēlamā scenārija prognozes 2020. gadā sasniedzot 24 000 jaundzimušo.

Svarīga loma demogrāfiskās politikas pasākumu plānošanā un realizācijā ir ieinteresēto pušu ekspertu komisijām un dažādu institūciju darbības koordinācijai. Demogrāfiskā komisija tika izveidota jau Augstākās Padomes laikā 1992. gada beigās. Tā vēlāk pārtapa par Ministru kabineta Demogrāfisko komisiju Labklājības ministrijas paspārnē un pēc tam par Demogrāfisko un ģimenes lietu padomi Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Demogrāfiskās politikas jautājumus Latvijā koordinē Labklājības ministrija. 2004.‒2009. gadā daļu demogrāfisko iniciatīvu veica Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija. 2011. gadā izveidota Demogrāfisko lietu padome ‒ konsultatīva un koordinējoša valsts institūcija, lai veicinātu vienotu valsts demogrāfisko politiku un tās īstenošanu visos valsts pārvaldes līmeņos. Šo padomi 22 cilvēku sastāvā vada ministru prezidents. Latvijas Saeimā demogrāfijas jomā ir strādājušas parlamenta apakškomisijas: no 2011. gada Nacionālās drošības komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisija, no 2014. gada Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisija.

Kopš 2011. gada savas kompetences ietvaros demogrāfiskās attīstības un demogrāfiskās politikas jautājumus Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, Nacionālā attīstības plāna un deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību kontekstā koordinē vadošā valsts attīstības plānošanas iestāde ‒ Pārresoru koordinācijas centrs. Demogrāfijas jomā centrs stiprina institūciju un ministriju sadarbību, sekmē nozaru politiku savstarpējo sasaisti vienotas valsts demogrāfiskās politikas mērķu vārdā. Tautas ataudzes atbalsta pasākumu izstrādei un pilnveidošanai 2016. gadā ar Ministru prezidenta rīkojumu izveidota ekspertu sadarbības platforma ‒ Demogrāfisko lietu centrs, kurā darbojas dažādu institūciju pārstāvji. Demogrāfijas lietu padomes, Demogrāfijas lietu centra, Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas sēdēs un to rīkotajās diskusijās ar demogrāfijas ekspertu un nevalstisko organizāciju pārstāvju piedalīšanos tiek izskatīti demogrāfiskās politikas realizācijas jautājumi, kas veicina demogrāfijas pētījumu attīstību un sniedz pamatojumu demogrāfiskās politikas pasākumu atbalstam.

Jautājumi par dzimstību sekmējošiem pasākumiem, tautas veselību, laulību un ģimeni ir katras ES dalībvalsts kompetencē. Migrācijas jomā pastāv dalīta kompetence starp dalībvalstīm un ES. Lai izvērtētu demogrāfiskās politikas pasākumu nozīmīgumu, Latvijā veikti pētījumi, notikusi pieredzes apmaiņa Eiropas un pasaules demogrāfijas konferencēs, t. sk. 1994. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konferencē par iedzīvotājiem un attīstību. Kopš 1996. gada Latvija ir sniegusi atbildes uz ANO regulāri rīkoto pasaules valstu valdību aptauju par demogrāfiskās politikas pasākumu vērtējumiem. Neskatoties uz ilgstošu depopulāciju, Latvijas atbildēs demogrāfiskā politika attiecībā uz iedzīvotāju skaita pieaugumu par vērā ņemamu un ietekmējamu problēmu uzrādīta tikai pēc 2008.‒2009. gada ekonomiskās krīzes. Demogrāfiskās politikas pasākumu nozīme Latvijā laika gaitā tiek pietiekami augstu vērtēta, kaut gan to faktiskā ietekme uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanos nav liela. Salīdzinot Latvijas nostāju ar citām ES valstīm, kurās notiek iedzīvotāju skaita samazināšanās, Latvijas vērtējumi depopulācijas, dzimstības un iedzīvotāju sastāva novecošanas jomā neatšķiras.

Demogrāfijas jomas ekspertu viedokli par dzimstības palielināšanas noteicošo lomu Latvijas iedzīvotāju ataudzes nodrošināšanā ir apstiprinājuši arī iedzīvotāji. Saskaņā ar Latvijas iedzīvotāju 2016. gada aptaujas rezultātiem 61 % respondentu par svarīgāko pasākumu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai uzskata atbalstu dzimstības veicināšanai.

Par otro nozīmīgāko pasākumu demogrāfiskās attīstības veicināšanai iedzīvotāji ir nosaukuši sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Veselības nostiprināšana un aktīvās dzīves ilguma palielināšana iedzīvotāju vērtējumā ieņem aptuveni līdzvērtīgu 3.‒4. vietu ar pasākumiem emigrācijas mazināšanai. Gandrīz trešā daļa respondentu uzskata, ka teritorijas iedzīvotāju skaitam nav nozīmes demogrāfijas veicināšanā, bet lielāka nozīme ir iedzīvotāju sastāvam un labklājības palielināšanai. Pasākumi emigrējušo iedzīvotāju atgriešanai Latvijā un citu valstu ierobežota skaita iedzīvotāju migrācijas veicināšana nosaukti retāk un ir saņēmuši attiecīgi 27 un 11 % respondentu atbilžu.