Socializēšanās laikā indivīdi sāk apzināties savu vietu un statusus sociālajā sistēmā, mācās statusiem atbilstošās sociālās lomas, apgūst kultūru, kā arī no šīm atziņām veido savu pasaules redzējumu. Parasti tas notiek dažādās sociālās grupās, tādā veidā tiek nodrošināta sabiedrības pastāvēšana ilgtermiņā un kultūras pārmantošana no paaudzes paaudzē. Socializēšanos kā procesu var konceptualizēt divos veidos. Pirmkārt, tā ir sociālo normu internalizēšana, kas nozīmē, ka indivīds iemācās un akceptē sabiedrības vai savas sociālās grupas vērtības un uzvedības noteikumus kā savas iekšējās normas. Rezultātā indivīds jūt iekšēju nepieciešamību pakļauties sabiedrībā valdošajiem noteikumiem. Otrkārt, socializēšanos var uztvert kā sociālās mijiedarbības galveno elementu: cilvēki pieņem sabiedrībā valdošos uzvedības standartus, jo vēlas gūt citu cilvēku atzinību un cenšas rīkoties atbilstoši citu cilvēku gaidām.

Socializēšanās jēdziens ir viens no pamatjēdzieniem mikrosocioloģiskajās teorijās un sociālajā psiholoģijā, kas skaidro, kā indivīds kļūst par sociālu būtni un kā notiek viņa personības un identitātes veidošanās, mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, sociālām grupām un iesaistoties ikdienas dzīves aktivitātēs.

Ikvienam cilvēkam jau kopš dzimšanas ir ļoti svarīga saskarsme ar apkārtējiem cilvēkiem. Primārā socializēšanās sākas ar bērna un pieaugušo pirmo saskarsmi un noslēdzas ar pašapziņas veidošanos. Šis posms parasti norit ģimenē, bērni sāk saprast, ko nozīmē rūpes, sods, disciplīna un tā tālāk. Bērni internalizē vecāku vērtības un uzvedības modeļus, sāk sevi apzināties. Sekundārā socializēšanās sākotnēji ir saistīta ar formālo bērnu audzināšanu un kognitīvo attīstību. Šajā laikā bērni paplašina sociālo kontaktu loku, piemēram, izglītības iestādēs, paši sāk veidot jaunas attiecības ar līdz šim nepazīstamiem cilvēkiem, dažādās situācijās attīsta sociālās prasmes. Vēlākajos vecumposmos socializēšanās saistās ar daudzu jaunu sociālu lomu apgūšanu (studenta, vecāka, darbinieka lomas un tā tālāk). Formālās socializācijas nozīme mūsdienu sabiedrībā būtiski pieaugusi, jo daudzas dzīvē nepieciešamas zināšanas un prasmes indivīds nevar apgūt ģimenē. Socializēšanās norisi nodrošina socializēšanās aģenti: primārie (ģimene, tuvākie radinieki), sekundārie (draugi, dažādas institūcijas, plašsaziņas līdzekļi, kolēģi darbā), kā arī formālie un neformālie socializētāji.

Iepriekšējās socializācijas laikā indivīds savlaicīgi sagatavojas sociālo lomu izpildei, piemēram, zinot, ka būs jāpilda vecāku lomas, topošie vecāki apgūst bērna kopšanas iemaņas. Dzimumu socializācija sākas ģimenē, kad bērni sāk apgūt sava dzimuma lomas, vērojot un atdarinot vecākus, radiniekus un citu cilvēku attiecības. Šis process turpinās izglītības iestādēs un mijiedarbojoties ar daudziem citiem socializētajiem atbilstoši konkrētas sabiedrības kultūras īpatnībām un priekšstatiem par to, kādas gaidas tiek izvirzītas katram dzimumam saistībā ar atbilstošu uzvedību (dzimtes konteksts), pienākumu un tiesību sadali, vajadzībām, iespējām. Atgriezeniskā socializācija ir process, kura ietvaros tie, kuri parasti ir socializētāji, noteiktās situācijās kļūst par socializējamiem, piemēram, jaunākās paaudzes pārstāvji palīdz gados vecākajiem cilvēkiem apgūt modernās tehnoloģijas. Profesionālā socializācija nepieciešama, lai indivīds varētu pildīt profesionālās lomas un iekļautos darba tirgū. Parasti indivīds apgūst kādu profesiju vispirms teorētiski, pēc tam praktiski, strādājot savā darba vietā, taču var notikt arī citādi. Resocializācija saistīta ar jaunu vērtību, normu un uzvedības modeļu apguvi, kas ļoti bieži notiek īpašās institūcijās, piemēram, likuma pārkāpuma gadījumā cilvēks var nonākt cietumā vai pāraudzināšanas iestādē. Dzīvesveidu un uzvedību nākas mainīt arī tad, ja indivīds nonāk vidē, kur no viņa sagaida atšķirīgu rīcību un pielāgošanos citām normām vai vērtībām.

Psiholoģijā un socioloģijā ir dažādi skaidrojumi par to, kā norit socializēšanās. 20. gs. sākumā Čārlzs Hortons Kūlijs (Charles Horton Cooley) savā “atspoguļotā Es” teorijā skaidroja, ka indivīda pašapziņa veidojas no paša indivīda priekšstatiem par to, 1) kāds viņš izskatās citu cilvēku acīs, 2) kā apkārtējie viņu vērtē un 3) šo priekšstatu rezultātā izveidotā indivīda vērtējuma par sevi (lepnums vai kauns). Šajā procesā liela nozīme ir sociālajai videi, novērojumu un iztēles subjektīvai interpretācijai. Savukārt Džordža Herberta Mīda (George Herbert Mead) teorijā izdalītas trīs pakāpes socializēšanās procesā. Pirmkārt, rotaļu laikā bērni vienatnē atdarina “nozīmīgo citu” (parasti vecāku un citu ģimenes locekļu) uzvedību. Otrkārt, paplašinoties sociālo kontaktu lokam, rodas priekšstati par dažādām sociālām lomām, kuras tiek izspēlētas. Treškārt, bērni apjauš, ka aiz “nozīmīgajiem citiem” pastāv plašāka sabiedrība jeb “vispārinātie citi” ar savām uzvedības normām. Šajā posmā bērniem rodas paškontrole. Psihoanalīzes autors Zigmunds Freids (Sigmund Freud) akcentējis zemapziņas un iedzimtības lomu pašapziņas veidošanā. 20. gs. vidū Ērvings Gofmens (Erving Goffman) pētīja sociālās patības veidošanos un iekļaušanos sociālajā pieredzē, uzskatot, ka indivīdi ir aktīvi aģenti sociālās identitātes konstruēšanā un socializēšanās procesā. Balstoties uz dramaturģisko pieeju, viņš izmantoja “priekšplāna” un “aizkulišu” metaforas, lai labāk raksturotu socializēšanās norisi.

Socializēšanās gaitā indivīds apzinās sevi un savu vietu sociālajā sistēmā, izjūt piederību konkrētām sociālām grupām un ar tām identificējas, bet šajā procesā vērojamas arī pretrunas starp socializēšanos un personības individualizāciju, kultūras normām un to brīvību, ko kultūra dod indivīdam, tradicionālo kultūru un visu jauno, kas tajā veidojas. Identitātes jēdzienu socioloģijā lieto vairākos saistītos kontekstos, piemēram, tiek pētīts, kā identitātes tiek iegūtas, kā tās mainās dzīves laikā. Vēsturiski cilvēks sevi ir identificējis pēc dažādām pazīmēm (dzimuma, cilts, radniecības, etniskās grupas, teritorijas, reliģijas, profesijas, piederības sociālajam slānim u. tml.), taču mūsdienu rietumu kultūrā identitātes kļūst fragmentāras. Globalizācijas un postmodernisma apstākļos tādi tradicionālie identitātes avoti kā ģimene, vietējā kopiena, sociālā klase vai nācija kļūst mazāk svarīgi un to vietu sāk ieņemt dažādie dzīvesveidi. Cilvēki var mainīt identitātes savas dzīves laikā, brīvi izvēloties, kas viņi vēlas būt. Vērtību plurālisma un postmodernisma ietekmē, kad aizvien straujāk tiek nojauktas tradicionālās robežas starp normu un devianci, sabiedrībai kļūst aizvien grūtāk rast kopīgu iekļaujošu pamatu un vienotu vērtību sistēmu, kas kalpotu par referenci socializēšanās procesā. Tas daudzās sabiedrības grupās rada neviennozīmīgu attieksmi, radot pat sabiedrības polarizēšanos un radikālu reakciju.

Socializēšanās ir cieši saistīta ar cilvēka dzīves gājumu jeb cilvēka dzīves ciklu, kurš raksturo indivīda attīstību dažādos vecumposmos, sākot ar bērnību un beidzot ar vecumdienām un nāvi. Socioloģiskā dzīves cikla izpratne saistāma ar indivīda pārejām no vienas sociāli konstruētas vecuma kategorijas uz citu, analizējot novecošanās sociālo pieredzi. Dzīves ciklu iedala dažādos posmos, turklāt to garums un nozīme dažādās kultūrās mēdz atšķirties. Ar katru no posmiem saistās īpašas sabiedrības gaidas un priekšstati par indivīda tiesībām un pienākumiem, turklāt pāreja no viena posma uz citu saistās ar jaunu zināšanu un sociālu lomu apgūšanu. Galvenie dzīves cikla pamatposmi ir bērnība, pusaudžu vecumposms, jaunība un pieaugušā vecumposms. Dažādās kultūrās un sabiedrībās atšķiras izpratne par to, kad indivīds tiek uzskatīts par pieaugušu. Pastāv formālas un neformālas normas (piemēram, pilngadības iestāšanās laiks, īpaši iniciācijas rituāli u. tml.), kuru izpildes gadījumā indivīds iegūst pieauguša cilvēka statusu. Indivīda dzīves ciklu paaudžu un kohortu griezumā ietekmē arī politiskā, ekonomiskā un sociālā situācija valstī.