Prestižu attiecina uz indivīdu, grupu vai sociālu vienību. Prestižu var iegūt personīgu pūliņu rezultātā, vai arī sabiedrība kādam to piedēvē, balstoties uz indivīda īpašībām. Nelielā sociālā lokā vai plašākā sabiedrībā gūtais novērtējums parasti ir materiāla vai simboliska atzinība, kas variējas skalā no zema līdz augstam. Prestižs kā simbolisks resurss vienmēr ir ierobežotā daudzumā un sabiedrībā izkliedēts nevienmērīgi. Katrā sabiedrībā, atspoguļojot kultūras vērtības, dažas grupas tiek definētas kā prestiža cienīgas, savukārt citas uztvertas kā prestiža necienīgas. Sabiedrība izvērtē, vai prestižs ir pelnīts. Tiem, kuri novērtē un izrāda cieņu, ir svarīga kopīga saikne un vērtības ar prestiža objektu (indivīdu vai grupu), kuram savukārt ir būtiska atgriezeniskā saite no tiem, kas viņu vērtē. Abas puses gūst labumu: vieni saņem tiešu atzinību, bet otri var identificēties ar ietekmīgajiem, skaistajiem vai talantīgajiem. Dažādas hierarhiskas struktūras sabiedrībā var būt prestiža avots, piemēram, piederība sociālai šķirai, statusa vai varas struktūras. Čārlzs Raits Millss (Charles Wright Mills) uzskatīja, ka sabiedrībā vienlaikus var pastāvēt daudzas prestiža hierarhijas ar katrai unikālu pamatu un pārmantošanas mehānismu.

Vārdam “prestižs” pamatā ir latīņu valodas vārds prestigiae, kas viduslaikos nozīmēja burvju trikus vai maldināšanu. Arī mūsdienās prestiža jēdzienam piemīt zināma daļa ilūzijas. To lieto dažādās nozīmēs: prestiža jēdzienu saista ar sociālajām pozīcijām stratifikācijas sistēmā; prestižs ir relatīvs, balstīts uz sociālās grupas vai sabiedrības novērtējumu un atzinību. Retākos gadījumos uzskata, ka prestižs ir veiksmes vai pievilcības un šarma (glamour) oreols, ko radījis pats indivīds.

Lielākoties prestižs tiek saistīts ar profesionālo darbību, jo liela daļa sociologu uzskata, ka sociālā klase balstās uz līdzīgiem sociāliem faktoriem, kā bagātība, ienākumi, izglītība un nodarbošanās. Šie faktori ietekmē, cik daudz varas un prestiža indivīdam ir. Sociālā stratifikācija atspoguļo ienākumu sadales nevienlīdzību. Vairumā gadījumu vairāk naudas nozīmē arī vairāk varas un iespēju, turklāt piederība konkrētai profesijai ietekmē arī sociālo stāvokli, kam piemīt noteikts prestižs. Sociologi Kingslijs Deiviss (Kingsley Davis) un Vilberts Mūrs (Wilbert Moore) uzskatīja: jo lielāka ir sociālās lomas funkcionālā nozīme, jo lielākai jābūt atlīdzībai par tās pildīšanu, tādēļ kvalificētiem darbiniekiem jāsaņem lielāks atalgojums nekā citiem. Tādējādi sociālā noslāņošanās atspoguļo dažādiem darbiem raksturīgo nevienlīdzīgo vērtību. K. Deiviss un V. Mūrs uzskatīja: ja sabiedrībai nozīmīgāka darba veicēji saņem augstāku atalgojumu, prestižu un varu, tas viņus mudina strādāt vairāk un ilgāk. Džordžs Mērdoks (George Peter Murdock) atklāja, ka visās sabiedrībās darbs ticis klasificēts pēc dzimuma principa, turklāt, analizējot 324 sabiedrības visā pasaulē, viņš atklāja, ka gandrīz visos gadījumos vīriešu veiktajiem darbiem tika piešķirts lielāks prestižs. Pat ja darba veidi bija ļoti līdzīgi, vīriešu darbs tika uzskatīts par svarīgāku.

Pētījumi liecina, ka sabiedrībā augstu tiek vērtētas profesijas tādās jomās kā medicīna, jurisprudence un inženierzinātnes, kurās nodarbinātajiem parasti ir augsti ienākumi. Skolotāji un policisti kopumā tiek cienīti, tomēr netiek uzskatīti par ļoti prestižiem. Skalā zemākās pozīcijas ieņem dažādi kalpotāji un vienkāršākās profesijas. Tomēr prestižs nav saistāms tikai ar atalgojumu, jo iekārojamākās profesijas ir saistītas arī ar noteiktu spēju un prasmju kopumu, kuru iegūšanai nepieciešama plaša izglītība un praktizēšanās. Mazāk prestižu darbu darītājiem, piemēram, apkopējiem, parasti nav nepieciešamas īpašas spējas un ilgstoša skološanās. Rezultātā viņi saņem mazāku atalgojumu. Tomēr augsts profesijas prestižs vienmēr negarantē augstus ienākumus un otrādi. Piemēram, valdības ierēdnis var administrēt miljoniem vērtu budžetu, tomēr pelnīt vidējus ienākumus, garīdzniekam var būt augsts prestižs, bet vidēja ietekme un zemi ienākumi, savukārt veiksmīgam profesionālam spēlmanim ar uzkrātu lielu bagātību var būt visai niecīgs sociālais prestižs. Gandrīz visās sabiedrībās augstāk vērtētais darbs saistās ar garīgām aktivitātēm, mazāku uzraudzību un ar augstāku prestižu salīdzinājumā ar zemāko sabiedrības slāņu profesijām, priviliģētāko kategoriju cilvēki ir nodarbināti augstāka prestiža profesijās.

Priekšstatam, ka dažādu sabiedrības grupu statuss jeb gods ir nozīmīga sociālās stratifikācijas dimensija, ir gadsimtu senas tradīcijas amerikāņu sociālajā domā, analizējot nevienlīdzību saistībā ar profesijām. Nozīmīgs ir Viljama Loida Vornera (William Lloyd Warner) darbs “Sociālā klase Amerikā” (Social Class in America, 1949). Saskaņā ar to profesijas prestižu nosaka sabiedrības vērtību sistēma un dažādām profesijām sabiedrībā piešķirtais funkcionālais nozīmīgums. Eiropas socioloģiskajā tradīcijā Makss Vēbers (Max Weber) konceptualizēja statusu kā sociālo godu un uzskatīja to par sociālās stratifikācijas dimensiju, to skaidri nošķirot no klases. Viņaprāt, klašu nevienlīdzības pamatā ir atšķirīga materiālā atlīdzība un dažādas dzīves iespējas. M. Vēbers izšķīra trīs nevienlīdzības dimensijas: ekonomisko klasi, statusu vai prestižu un varu. Amerikāņu socioloģiskajā tradīcijā savijušās dažādas profesiju nevienlīdzības dimensijas: ienākumi, vara, izglītības līmenis un sociālais gods jeb prestižs. ASV sabiedrībā turīgo cilvēku vidū vēsturiski pastāv dalījums tādos, kuri bagātību manto no vienas paaudzes nākamajā, un tādos, kuri savu turību ir nopelnījuši ar savu darbu. Lai arī labklājības ziņā abas grupas ir līdzvērtīgas, sociālās pozīcijas ir atšķirīgas. Ģimenes, kuras ir turīgas vairākās paaudzēs, pieder augstākajai šķirai un bauda augstu prestižu ilgākā laika periodā, socializēšanās ceļā iemācoties tradīcijas, normas un gaidas, kas saistās ar bagātību.

Profesijas prestižu mēra, izmantojot prestiža skalas, respondentiem liekot ranžēt profesijas atbilstoši to sociālajai pozīcijai vai vēlamībai. Pirmo reizi to darīja Čikāgas Universitātē (University of Chicago) 1946. gadā veiktajā pētījumā. Tā tika radīta profesiju prestiža skala, ko vēlākajos gados daudzos citos pētījumos tiecās pārbaudīt un paplašināt, parādot, ka nacionālā un starptautiskā griezumā vērojami līdzīgi sabiedrības vērtējumi par profesiju prestižu.

Prestiža skalu derīgums ir ticis uzskatīts par diskutablu vairāku apsvērumu dēļ: 1) ne vienmēr ir skaidrs, vai attieksmju aptaujās respondenti norāda uz aktuālo vai vēlamo profesijas reitingu; 2) respondentiem ir atšķirīgas zināšanas par profesiju struktūru; 3) ievērojamas atšķirības attieksmē netiek ņemtas vērā, ja atbildes tiek konsolidētas, radot vienu vidējo prestiža ranžējumu.

Vērtības, kuras prestižie indivīdi vai grupas reprezentē, atšķiras dažādās sociālās vidēs, un to skaits pieaug, sabiedrības struktūrai kļūstot sarežģītākai. Prestiža jēdziens tiek saistīts arī ar citām sfērām, piemēram, dzīvesveidu, kultūru un mākslu, sabiedrisko darbību, tehnoloģiju un sociālo mediju ietekmi. Sociologi augstajai kultūrai raksturīgās pieredzes un attieksmes saista ar sabiedrības augstākajiem slāņiem un pretstatā masu un populārajai kultūrai tās asociē ar intelektuālismu, politisko varu un prestižu. Augstā kultūra nereti tiek saistīta ar bagātību, jo augstās kultūras pasākumi mēdz būt dārgi un formāli. Pētnieki uzskata, ka sabiedrības pārmaiņas pēdējo simts gadu laikā, kā arī industrializācija un modernizācija ir ievērojami veicinājušas dažādu sociālo grupu, bet īpaši vecāka gadagājuma cilvēku, varas, ietekmes un prestiža pazemināšanos un sociālā stāvokļa pasliktināšanos. Mūsdienās sociālie mediji un informācijas tehnoloģijas maina klasiskos sociālās noslāņošanās un prestiža modeļus. Jaunajos apstākļos ir vajadzīgas jaunas prasmes, kuras vecāka gadagājuma darbiniekiem parasti ir grūtāk apgūt. Daļa darbaspēka jūtas šo tendenču apdraudēti un arvien vairāk uztraucas, ka jaunāki darbinieki augstāka līmeņa amatos viņus izstums no darba tirgus.