Saskaņā ar Plīniju Vecāko (Plinius Maior), ģints nosaukums Carum cēlies no Kārijas reģiona (mūsdienu dienvidrietumu Turcijas), kur audzētas kvalitatīvas ķimenes. Latīņu valodā carum nozīmē ‘dārgs’, ‘ir tā vērts’. Savukārt sugas nosaukums carvi cēlies no franču un itāļu valodā lietotā ķimenes nosaukuma. Latviešu valodā vārds ‘ķimene’ aizgūts no auga nosaukuma vācu valodā Kümmel.

Filoģenētiskie pētījumi liecina, ka čemurziežu dzimta atdalījās no čemurziežu rindas pirms aptuveni 66 miljoniem gadu kainozoja ēras pašā sākumā paleogēna perioda Dānijas laikmetā, kas salīdzinoši ar pārējiem segsēkļiem bija relatīvi nesen. Čemurziežu dzimta ir viena no sugām bagātākajām augu dzimtām – mūsdienās zināmas 3540–3780 sugas, kas izplatītas visā pasaulē, galvenokārt mērenā klimata apvidos. Ķimeņu ģintī ietilpst vairāk nekā 25 sugas.

Parastās ķimenes izcelsmes reģions ir Eiropa un Vidusāzija, taču tās plašu izplatību veicinājusi mērķtiecīga kultivēšana. Mūsdienās parastā ķimene sastopama visā Eiropas un Āzijas teritorijā, tā ir introducēta un plaši sastopama arī Ziemeļāfrikā un Ziemeļamerikā. 

Parastā ķimene ir divgadīgs vai daudzgadīgs, neliels vai vidējs (garums 20–80 cm) lakstaugs. Pirmajā gadā izaug lapu rozete un veidojas vairākas paresninātas saknes. Otrajā gadā veidojas stāvs, zarots stublājs. Stublājs kails, rievains, bagātīgi zaro, blīvāk aplapots apakšdaļā. Lapas daudzkārt (divkārt vai trīskārt) plūksnainas. Apakšējās lapas kātainas, ar maksti, augšējās gandrīz sēdošas. Plūksnas sīkas, lineāras vai lancetiskas. Ziedu čemuri zaru galos, čemurā 8–15 stari. Vīkala un vīkaliņa nav. Vainaglapas baltas vai iesārtas (garums 0,15–0,2 cm). 

Ziedus apputeksnē kukaiņi. Kopumā ar ķimeņu nektāru barojas līdz pat 100 dažādu kukaiņu sugu. Īpaši ķimeņu nektāru iecienījušas medus bites un savvaļas bites. Zied no maija līdz jūlijam. Auglis ir eliptisks skaldauglis (garums 0,2–0,4 cm) ar pavedienveidīgām ribām; tas viegli atdalāms no augļneša. Ķimeņu augļus sarunvalodā dēvē par sēklām. Saberzējot augļus, jūtama raksturīgā ķimeņu smarža. Ķimenēm nav īpaša mehānisma sēklu izplatīšanai – nogatavojušās tās nobirst pie mātes auga. Sēklām pielīpot pie dubļiem un tālāk – pie dzīvnieku nagiem, tās var izplatīties lielos attālumos. Sēklas saglabā dīgstpēju divus gadus. Pēc Raunkiēra augu dzīvības formas (Raunkiær plant life form) parastā ķimene ir hemikriptofīts – augs, kura pārziemošanas pumpuri atrodas zemsegā. Pēc Graima augu stratēģijas tipa (plant strategy type according to Grime) ķimenei ir jaukta konkurences–ruderālā (CR) stratēģija.

Suga sastopama ļoti dažādos zemieņu, augstieņu un kalnu biotopos: ceļmalās, atmatās, zālājos, piejūras kāpās, ganībās. Ķimenes aug gan atsevišķiem eksemplāriem, gan veido blīvākas grupas. Dabiskās ekosistēmās ķimene nav dominējošā suga. Tā kā suga izplatās ar sēklām un ir divgadīga, būtisks nosacījums ir atklātas augsnes laukumiņu klātbūtne biotopā.

Parastās ķimenes kopējo populācijas stāvokli būtiski ietekmē tās augļu pieprasījums pasaules tirgū. Jo lielāks pieprasījums un lielākās platībās tā tiek audzēta, jo lielākas iespēja sugai izplatīties arī dabiskās un sinantropās ekosistēmās. Ķimeņu laukus nereti posta mežacūkas, jo augam ir sulīga sakne. Būtiskus zemsedzes bojājumus mežacūkas var nodarīt arī dabiskajos zālājos, jo īpaši – ilgstoši neapsaimniekotos zālājos. Parastā ķimene plaši pārstāvēta Molinio-Arrhenatheretea augu sabiedrībās, kas atbilst dabiskajiem zālājiem. Dabisko zālāju platības dramatiski sarūk un vienkāršojas visā Eiropā, līdz ar to samazinās arī parastās ķimenes sastopamība. 

Ķimene ir sens kultūraugs, kura izplatību pasaulē veicinājusi mērķtiecīga, kā arī nejauša izsēja. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) atsevišķās pavalstīs un Kanādā parastā ķimene iekļauta invazīvo sugu sarakstos. 

Ķimenes plaši izmanto tautas medicīnā, kulinārijā, lauksaimniecībā. Visām auga daļām piemīt spēcīga smarža un nedaudz dedzinoša garša, tomēr visspēcīgākā tā ir augļiem. Ķimenes augļi ir bagāti ar ēterisko eļļu, kuras galvenie komponenti ir karvons un limonēns. Ēterisko eļļu saturs sēklās ap 7 %. Tālāk uz ziemeļiem augošiem augiem ēterisko eļļu saturs augļos augstāks un ķimenes kvalitatīvākas. Augļi satur arī olbaltumvielas, flavonoīdus, polisaharīdus, triterpēnu savienojumus, sveķveida vielas, miecvielas un minerālvielas. Ķimenes ir vienas no vissenāk izmantotajām garšvielām. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki tās izmantojuši jau 5000 gadus atpakaļ. Ķimeņu patīkamā garša labi sader ar dārzeņu, gaļas un piena produktiem. Jaunās ķimeņu lapiņas satur daudz vitamīnu, tāpēc tās izmanto salātos, zupās un mērcēs. Ķimenes plaši izmanto arī maizes izstrādājumos konditorejā un liķieru pagatavošanā.

Tautas medicīnā ķimenes lieto kā ēstgribu rosinošu līdzekli. Tās veicina gremošanas sulu izdali, aknu darbību, zarnu peristaltiku, piena sekrēciju, atkrēpošanu, novērš gāzu uzkrāšanos, spazmas, rūgšanas un pūšanas procesus zarnu traktā. Ķimenēm ir savelkoša, antibakteriāla un pretiekaisuma iedarbība. 

Lauksaimniecībā ķimenes izmanto augsekā, lai uzlabotu augsnes auglību. To saknes dziļi iestiepjas augsnē un palīdz “uznest” barības vielas no dziļākiem augsnes slāņiem. Ķimenēs esošais karvons kavē kartupeļu dzinumu attīstīšanos, kā arī pasargā no inficēšanās ar patogēnajām sēnēm, nodrošinot labāku kartupeļu ražas saglabāšanos. Ķimenes tiek sētas arī ganībās, jo to ārstnieciskās īpašības labvēlīgi iedarbojas uz mājlopiem.

Mūsdienās lielākās ķimeņu audzētājvalstis ir Somija un Kanāda, bet lielākās importētājas ir Indija, Vācija un ASV. 

Sen uzsāktas selekcijas rezultātā radītas vairākas parastās ķimenes šķirnes. 2020. gadā Eiropā reģistrētas 15 parastās ķimenes šķirnes. Kultivētās un savvaļas ķimenes atšķiras gan pēc augšanas formas, attīstības gaitas un augļu izmēriem, gan arī pēc eļļas un bioloģiski aktīvo vielu koncentrācijas augļos. Morfoloģiski (ārēji) parastās ķimenes savvaļas formas un kultivētās formas būtiski neatšķiras.

Parastā ķimene dabiski sastopama visā Latvijas teritorijā – sausās un mēreni mitrās pļavās un ganībās, ceļmalās. Ķimenes Latvijā tiek arī kultivētas. Nav vienota uzskata un pētījumu par to, vai ķimene Latvijā ir vietējā pļavu suga vai arī uzskatāma par arheofītu – augu, kura pamatreāls atrodas ārpus Latvijas, bet kurš Latvijas florā ieviesies (ieviests) un naturalizējies pirms 17. gs. 

Latvijas Botāniķu biedrība parasto ķimeni ievēlējusi par 2021. gada augu.