Helmintoloģija ir bioloģijas nozare un parazitoloģijas sastāvdaļa, kas pēta dzīvnieku un cilvēka parazītiskos tārpus – helmintus. Saimnieka-parazīta attiecību un savstarpējo izdzīvošanas pielāgojumu noskaidrošana, ko kopumā var saukt par koevolūciju, ir nozīmīga mūsdienu parazitoloģijas sastāvdaļa. Helminti var radīt ievērojamus zaudējumus mājputniem, mājdzīvniekiem, zivīm audzētavās, kā arī cilvēkam. Helmintoloģija ietver pētījumus par parazītu fizioloģiju, ekoloģiju, izplatību, lai varētu izstrādāt efektīvus paņēmienus aizsardzībai pret tiem. Cilvēka un mājdzīvnieku helminti ir izpētīti labi, taču savvaļas dzīvnieku – nepietiekami. Daudziem helmintiem ir vāji izteiktas morfoloģiskās pazīmes, tāpēc mūsdienās sugu noteikšanai izmanto molekulārās metodes.

Helminti ir ekonomiski nozīmīgas sugas, jo tās var būtiski samazināt savvaļas dzīvnieku un mājdzīvnieku produktivitāti un spēju izdzīvot, tādējādi radot ekonomiskus zaudējumus. Cērmes, lenteņi, šistosomas, trihinellas, cisticerki, trematodes, ehinokoki ir bīstami parazīti arī cilvēkam un var izraisīt pat cilvēka nāvi. Pasaulē no parazītu invāzijas mirst vairāki simti tūkstošu cilvēku gadā, galvenokārt tropu joslā. Līdz ar to helmintoloģijas pētījumiem ir liela nozīme medicīnā. Parazītu ekoloģija ietver helmintu attīstības cikla, ietekmējošo faktoru, izplatīšanās ceļa, kā arī efektīvu iznīcināšanas līdzekļu izpēti. No evolūcijas teorijas viedokļa nozīmīgi ir pētījumi par saimnieka-parazīta attiecībām.

Helmintoloģija ir parazitoloģijas sastāvdaļa, kas pēta dzīvnieku un cilvēka endoparazītiskos tārpus – nematodes (Nematoda), lenteņus (Cestoda), kāšgalvjus (Echinocephala) un trematodes (Trematoda). Helmintoloģija ir starpdisciplināra bioloģijas nozare, kas ietver parazītu sistemātiku, ekoloģiju, fizioloģiju, saimnieka imūnsistēmas reakciju, farmakoloģiju, parazītu gēnu analīzi. Helmintoloģijai ir divi virzieni – medicīniskā helmintoloģija un veterinārā helmintoloģija. Veterinārā helmintoloģija ietver gan mājdzīvnieku, gan savvaļas dzīvnieku parazītu izpēti.

Parazīti ir evolucionāri sena dzīvnieku grupa, kas pielāgojusies izmantot saimnieka audus un barības vielas. Dzīvniekam ir izdevīgi uzņem cita dzīvnieka barības vielas, jo nav nepieciešams tērēt daudz enerģijas barības pārstrādē un ir iespējams uzņemt tieši parazītam nepieciešamās barības vielas. Šo apstākļu dēļ mugurkaulniekos parazitējošo helmintu sugu skaits pasaulē ir no 75 000 līdz 300 000. Nišu teorija skaidro helmintu sarežģītos dzīves ciklus, kas ietver vairākas attīstības stadijas un saimnieku maiņu. Šāds cikls izraisa augstāku pēcnācēju mirstību, tāpēc lielākā daļa helmintu producē lielu skaitu olu, piemēram, platais lentenis (Diphyllobotrium latum) dienā izdala līdz pat vienam miljonam olu. Savukārt trematodes ir ieguvušas spēju vairākkārt vairoties starpsaimniekā (piemēram, gliemežos), tādējādi palielinot varbūtību, ka kāds no pēcnācējiem atradīs saimnieku. Saimnieka un parazīta savstarpējās attiecības var apzīmēt arī kā simbiozi. Koevolūcijas teorija apraksta attiecības starp divām sugām. Parazīts ir “ieinteresēts” saglabāt saimnieka dzīvību, lai tam būtu vairāk savu pēcnācēju. Savukārt saimnieks ir “ieinteresēts” samazināt parazīta ietekmi. Helmintiem ir mīksti audi, un tie nesaglabājas kā fosilijas, tāpēc to izcelšanās laiks nav skaidrs. Fundamentāls jautājums ir par evolucionārās vienkāršošanās ieguvumiem. Piemēram, lenteņu radinieki ir brīvi dzīvojošās turbelārijas. Pateicoties parazītiskam dzīvesveidam un morfoloģijas vienkāršošanās procesam, helminti nereti ir ļoti līdzīgi cits citam. Līdz šim vāji izpētīta saimnieka imūnsistēmas reakcija uz parazīta klātbūtni. Iespējams, ka zemas invāzijas intensitātes gadījumā saimniekam ir iespējas pretoties citām infekcijām un parazītiem. Piemēram, cilvēkam matgalvja (Trichocephalus trichiurus) invāzija var samazināt organisma alerģiskās reakcijas.

Dzīvnieka ķermeņa parazitoloģiskai izpētei pielieto vairākas metodes, taču vienojošā ir pilnā parazitoloģiskā izpēte. Šo metodi aprakstīja krievu zinātnieks Konstantīns Skrjabins (Константин Иванович Скрябин), dzīvnieka ķermeni sadalot pa orgāniem un katru orgānu apskatot atsevišķi. Cilvēkam šo metodi nevar izmantot, tāpēc izstrādātas netiešās parazītu diagnostikas metodes, piemēram, zarnu traktā dzīvojošo helmintu olu meklēšana fēcēs, asins analīze mikrofilāriju konstatēšanai, operatīvas metodes cistu izņemšanai, tomogrāfija cisticerkozei un trihinellām, molekulārās analīzes antivielu pret parazītiem konstatēšanai. Vairumam helmintu ir sarežģīts dzīves cikls, kas ietver dažādu attīstības stadiju atrašanos gan ārvidē, gan starpsaimniekā, gan definitīvajā saimniekā, tāpēc nereti nepieciešama starpsaimnieku (piemēram, trematožu starpsaimnieku – ūdens gliemežu) izpēte laboratorijā. Vairāku helmintu sugu kāpurus pārnēsā asinssūcēji kukaiņi, piemēram, dzēlējodi pārnes šistosomas un dirofilārijas, knišļi – upes akluma slimības ierosinātājus. Nepieciešams šo parazītu izplatīšanās vektoru monitorings, izmantojot entomoloģiskas metodes. Mūsdienu molekulārās analīzes palīdz risināt ne tikai helmintu diagnostiku, bet arī to sugu daudzveidības izpēti.

Parazīti zināmi jau kopš antīkajiem laikiem, bet helmintoloģija kā zinātne ir izveidojusies tikai 19. gs. sākumā. Par zinātnes pamatlicēju uzskata Karlu Rūdolfi (Karl Asmund Rudolphi). Viņš pētīja cilvēka un dzīvnieku parazītus, ir uzrakstījis vairākas monogrāfijas. Piemēram, 1810. gadā izdotā grāmata Enterozoorum Sive Vermium Intestinalium Historia Naturalis apraksta zarnu helmintu bioloģiju. Līdz 20. gs. vidum veidojās parazītu izpētes centri Dānijā, Vācijā, Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un citur. Uzkrājās ievērojams skaits publikāciju. Lielākā parazitologu skola 20. gs. 20. gados izveidojās Padomju Savienībā, tās vadošais zinātnieks bija K. Skrjabins. Kopā ar līdzstrādniekiem K. Skrjabins sarakstīja 53 monogrāfijas par helmintiem Eirāzijas kontinentā. Monogrāfijas netika tulkotas citās valodās, tāpēc bija maz pieejamas pētniekiem citur pasaulē. 20. gs. otrajā pusē izveidojās parazitoloģijas centri arī Brazīlijā, Ķīnā, Indijā.

Mūsdienās parazitologi, izmantojot modernas pētījumu metodes, pēta cilvēka un mājdzīvnieku helmintu morfoloģiskos un fizioloģiskos pielāgojumus, bioķīmiskos procesus, saimnieka imunoloģiskās reakcijas uz helmintu klātbūtni. Turpinās pētījumi par saimnieka-parazīta koevolūciju. Molekulārās metodes ļauj noskaidrot parazītu evolūciju un sistemātiku. Norit pētījumi par helmintožu diagnostikas netiešo metožu – antivielu konstatēšanas, datortomogrāfijas pilnveidošanu. Turpinās savvaļas dzīvnieku helmintu un to dzīves ciklu izpēte. Morfoloģiskās parazītu noteikšanas metodes tiek integrētas ar molekulārām un fizioloģiskām metodēm.

Helmintoloģiskie pētījumi parasti ir integrēti institūtos ar plašāku profilu parazitoloģijā. Cilvēka un dzīvnieku parazītu izpētes centri var būt atdalīti: dzīvnieku parazīti tiek pētīti veterinārajos centros, cilvēka parazīti – medicīniskajos. Vadošās pētniecības iestādes: K. Skrjabina un J. Kovaļeno vārdā nosauktais Krievijas eksperimentālās veterinārijas zinātniski-pētnieciskais institūts (Всероссийский научно-исследовательский институт экспериментальной ветеринарии имени К. И. Скрябина и Я. Р. Коваленко Российской академии наук) Maskavā, Krievijā; Čehijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas centra Parazitoloģijas institūts (Biologické centrum, Parazitologický ústav, Akademie věd) Česke Budejovicē, Čehijā; Makgila universitātes Parazitoloģijas institūts (The Institute of Parasitology, McGill University) Monreālā, Kanādā; Veterinārmedicīnas universitātes Parazitoloģijas institūts (Vienna Institut für Parasitologie Veterinärmedizinische Universität) Vīnē, Austrijā; Šveices Tropisko slimību un sabiedrības veselības institūts (Das Schweizerische Tropen- und Public Health-Institut) Bāzelē, Šveicē; Strasbūras Parazitoloģijas un tropisko slimību institūts (L'Institut de Parasitologie et de Pathologie Tropicale de Strasbourg) Francijā; Berlīnes Brīvās universitātes Parazitoloģijas un tropiskās veterinārmedicīnas institūts (Institut für Parasitologie und Tropenveterinärmedizin Freie Universität Berlin) Vācijā; Londonas Universitātes Higiēnas un tropiskās medicīnas skola (London School of Hygiene & Tropical Medicine, University of London) Lielbritānijā; Ķīnas Slimību kontroles un profilakses centra Nacionālais parazītisko slimību institūts (中国疾病预防控制中心寄生虫病预防控制所，前身为中央卫生研究院华东分院,北京,中国); Sanpaulu Universitātes Biomedicīnas institūta Parazitoloģijas nodaļa (Departamento de Parasitologia, Instituto de Ciências Biomédicas, Universidade de São Paulo) Brazīlijā; Nacionālais transmisīvo slimību institūts (The National Institute for Communicable Diseases) Johannesburgā, Dienvidāfrikā.

Raksti par helmintiem tiek publicēti gan specializētos, gan vispārīgos izdevumos par parazitoloģiju: Journal of Helminthology (kopš 1923. gada, Cambridge University Press); Indian Journal of Helminthology (kopš 1948. gada, Indian Society of Helminthologists); Medical Parasitology and Parasitic Diseases (kopš 1923. gada; LLC “P.G. Sergiev Scientific and Educational Center of Parasitology”); Trends in Parasitology (kopš 1980. gada; Cell Press); International Journal for Parasitology (kopš 1970. gada; Elsevier); Parasitology (kopš 1908. gada, Cambridge University Press).

Ņemot vērā biežo parazītu sastopamību, katrā valstī ir parazītu pētniecības centri un vadošie parazitologi. Helminti ir nozīmīgi dzīvnieku un cilvēka parazīti, jo īpaši tropiskajās un subtropiskajās valstīs. Tāpēc par ievērojamākajiem helmintologiem varētu nosaukt tos, kas pēta helmintus tieši šajos reģionos. Piemēram, Aleksandrs Uspenskis (Успенский Александр Витальевич) no Krievijas K. Skrjabina Fundamentālās un pielietojamās dzīvnieku un augu parazitoloģijas zinātniskā institūta ir dzīvnieku parazītu pētnieks; Roberts Pūlins (Robert Poulin) no Otago Universitātes (University of Otago) Jaunzēlandē pēta evolucionāro parazitoloģiju; Herardo de Leons (Gerardo Pérez Ponce de León) no Meksikas Autonomās universitātes (National Autonomous University of Mexico) pēta zivju molekulāro sistemātiku; Kausa Maskoma (Causa Santiago Mas-Coma) no Valensijas Universitātes (Universitat de València) Spānijā pēta cilvēka parazītus. Deivids Rolinsons (David Rollinson) no Dabas vēstures muzeja (Natural History Museum) Londonā, Lielbritānijā, pēta trematožu bioloģiju, Bančobs Sripa (Banchob Sripa) no Kon Ken universitātes (มหาวิทยาลัยขอนแก่น) Taizemē pēta cilvēka parazītus, Rasels Stothards (Russell J. Stothard) un Marks Vainijs (Mark Viney) no Liverpūles Universitātes (University of Liverpool) Lielbritānijā ir molekulārās evolūcijas pētnieki, Džozefs Džeksons (Joseph A. Jackson) no Salfordas Universitātes (University of Salford) Lielbritānijā pēta saimnieka-parazīta attiecības.