Profesionālu ķirurģijas attīstību Latvijā 19. gs. aizsāka vācbaltiešu un latviešu mediķi, kas medicīnisko izglītību ieguva Pēterburgā un Tērbatā. Mūsdienās ķirurģijas attīstība Latvijā ir balstīta uz kvalitatīvas izglītības un prakses pamata, ieviešot starptautiski atzītus diagnostikas un ārstniecības standartus.

Par trepanācijām un locekļu amputācijām saglabājušās liecības no pirmatnējo cilvēku apmetnēm tagadējā Latvijas teritorijā, sākot ar 8. g. t. p. m. ē., līdz pat no 9. līdz 12. gs. m. ē. Klosteru hospitāļi veidojās 13. gs. sākumā, bet par ķirurģiju bija atbildīgi pirtnieki un bārddziņi, savukārt mācītie ārsti uzskatīja ķirurģiju par zemāku medicīnas nozari nekā iekšķīgo slimību ārstēšana. Ķirurgu-bārddziņu cunftes tika dibinātas 15. gs. beigās, bet tikai 1845. gadā apvienības biedra tiesības ieguva nevācieši. 17. gs. parādījās pirmie ķirurģijas maģistri, kas bija ieguvuši izglītību ārvalstu universitātēs ar ķirurģijas ievirzi. Tikai 19. gs. Tērbatas Universitāti (Tartu Ülikool) pabeidza ārsti ķirurgi no Latvijas: Jūliuss fon Šimanovskis (Alphonius Nicolaus Julius von Szymanowski), kurš sarakstīja “Operatīvās ķirurģijas rokasgrāmatu” (Handbuch der operativen Chirurgie. Deutsche Ausg. von dem Verfasser und C. W. F. Uhde. Braunschweig: F. Vieweg u. Sohn, 1870), Ernsts fon Bergmans (Ernst von Bergmann), kurš bija aseptikas pamatlicējs, un Karls Reijers (Dietrich Carl Reyher), kurš ieviesa antiseptikas metodes Krievijā kara apstākļos. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Pēterburgā un Tērbatā izglītību ieguva tādi latviešu tautības ķirurgi kā Jēkabs Alksnis, Pauls Stradiņš, Aleksandrs Bieziņš, Jānis Bune un citi.

Rīgas 1. slimnīcas ārsts Ādolfs fon Bergmans (Karl Adolf von Bergmann) veica pirmo žultspūšļa operāciju (1886), pirmo kuņģa rezekciju (1887), pirmās dobumoperācijas, kā arī ieviesa Latvijā pirmo narkozes aparātu, pirmo rentgena aparātu un antiseptiku. Pirmo apendektomiju 1906. gadā veica bērnu ķirurģijas pamatlicējs Latvijā Pauls Klemms.

19. un 20. gs. mijā no vispārējās ķirurģijas atdalīja ortopēdiju, traumatoloģiju, uroloģiju, neiroķirurģiju. 1908. gadā tika pieņemts lēmums par 2. pilsētas slimnīcas – vēlāk Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas (PSKUS) – celtniecības uzsākšanu Rīgā, kuru atklāja 10.02.1910. Neatkarīgās Latvijas laikā Pauls Stradiņš nodibināja pirmo onkoloģijas nodaļu Latvijā Rīgas 2. pilsētas slimnīcā, pētīja spontāno gangrēnu, veica pirmās gastrektomijas, aizkuņģa dziedzera ekstirpācijas Latvijā, iesāka plaušu, sirds, maģistrālo asinsvadu operācijas.

Pēc Otrā pasaules kara Ēvalds Ezerietis attīstīja sirds un endokrīno ķirurģiju, Vladimirs Utkins – plaušu un barības vada ķirurģiju, A. Bieziņš ir bērnu ķirurģijas un ortopēdijas pamatlicējs Latvijā, Jānis Slaidiņš – uzsāka nieru transplantāciju. Jānis Volkolākovs ir barības vada plastikas un modernās sirds un asinsvadu ķirurģijas pamatlicējs Latvijā. 

20. gs. 90. gadu sākumā Latvijā aizsākās videoķirurģijas attīstība. Ķirurģijas attīstība mūsdienās virzās uz ātrāku, mazāk sāpīgu un traumatisku ārstēšanu. Laparoskopiskā ķirurģija ar minimāli invazīvu videoasistējošu tehniku ļauj pacientam ātrāk atgriezties darbā un ierastajā dzīves ritmā. Pirmā videoasistējošā žultspūšļa operācija Latvijā tika veikta 1993. gadā 4. Rīgas slimnīcā, bet PSKUS pirmā laparoskopiskā apendektomija tika veikta 1995. gadā, pirmā apendektomija ar endoskopisko mehānisko šuvēju – 1996. gadā, pirmā aknu transplantācija Latvijā – 2011. gadā.

Turpmākās attīstības iespējas ķirurģijā Latvijā ir saistītas ar simulāciju apmācību, minimālinvazīvo un endoskopisko ķirurģiju, kombinētām konvencionāli endoskopiskām operācijām, perorālu transgastrālu endoskopisko ķirurģiju, aknu transplantāciju, kā arī ķirurģijā tiks apgūta, piemēram, allotransplantātu izmantošana, audu inženierija, intracelulārā ķirurģija, intraoperatīvā navigācija, transorāla intraperitoneāla ķirurģija, biomimētiskie mikroroboti, neinvazīvas ārstēšanas metodes, robotu izmantošana ķirurģijā, teleķirurģija (ķirurģija no attāluma) un pirmsoperācijas plānošana, izmantojot datortomogrāfiju, magnētiskās rezonanses izmeklējumus un citus izmeklējumu datus.

Galvenās ārstniecības iestādes, kurās nodarbojas ar zinātni ķirurģijas nozarē, ir medicīnas augstskolas un universitāšu slimnīcas, kā arī zinātniskie institūti. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir viena no Baltijas reģiona modernākajām universitātēm, kurā tiek piedāvātas medicīnas studijas, tostarp ķirurģijas jomā. Latvijas Universitāte ir mūsdienīgs akadēmisko un profesionālo studiju centrs, kas sniedz augstākās izglītības iespējas medicīnā. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) nodrošina diagnostiku un ārstēšanu, veic zinātniski pētniecisko darbu, attīstīta inovācijas un īsteno pasākumus sabiedrības izglītošanai un veselības veicināšanai; RAKUS sastāvā darbojas pieci stacionāri: “Gaiļezers”, “Latvijas Onkoloģijas centrs”, “Biķernieki”, “Latvijas Infektoloģijas centrs” un “Tuberkulozes un plaušu slimību centrs”. PSKUS ir daudzprofilu slimnīca, kas sniedz pilna apjoma neatliekamo un plānveida medicīnisko palīdzību, kā arī nodrošina pirms un pēcdiploma izglītību, veic zinātniskos pētījumus un nodrošina jaunu ārstniecības metožu un tehnoloģiju aprobēšanu un ieviešanu Latvijā. Šajās valsts nozīmes iestādēs tiek nodrošināta onkoloģiskā, akūtā, vispārējā, hepatobiliārā, endokrīnā, kolorektālā, krūts un politraumas ķirurģija.

Profesors Viesturs Boka ir veicis pētījumus abdominālajā ķirurģijā, par medicīnas izglītības metodiku un iedzīvotāju veselības aprūpi, publicējis vairāk nekā 60 zinātnisku rakstu. Nozīmīgākie amati V. Bokam bija Latvijas ārstu biedrības (LĀB, 1988) prezidents un RAKUS valdes priekšsēdētājs. Profesors Guntars Pupelis bija specializējies aizkuņģa dziedzera, komplicētu žultsceļu un laparoskopiskajā ķirurģijā, pievērsies politraumas pacientu ārstēšanai un ķirurģiskas sepses problemātikai, kā arī ir licis pamatus smaga akūta pankreatīta pacientu ārstēšanas rezultātu datubāzei un ārstēšanas standarta izveidei, pēc kuras mūsdienās strādā Latvijas slimnīcās. Profesors Jānis Gardovskis ir viens no pirmajiem, kurš 1994. gadā Latvijā uzsāka laparoskopiskās operācijas, ieviesa laparoskopisko apendektomiju, laparoskopisko virsnieru ķirurģiju, cirkšņa un pēcoperācijas trūces plastiku, kolorektālo ķirurģiju. Veicis pētījumus videoķirurģijas, aizkuņģa dziedzera ķirurģijas, transplantācijas ķirurģijas, onkoķirurģijas jomās, pētījis taisnās zarnas, kuņģa ļaundabīgā audzēja, pārmantota ļaundabīgā audzēja izcelsmi un dzīves kvalitāti pēc ķirurģiskām operācijām. Pētniecisko darbu ķirurģijā mūsdienās veic arī asociētais profesors Igors Ivanovs RAKUS, jo īpaši par advancētu laparoskopisko ķirurģiju, trūču, augšējā kuņģa-zarnu trakta ķirurģiju, tostarp onkoloģiju, diafragmas ķirurģiju, neatliekamo ķirurģiju un pēcoperācijas perioda multimodālo analgēziju. Asociētais profesors Haralds Plaudis ir veicis pētījumus hepatopankreatobiliārās zonas, minimāli invazīvajā un neatliekamajā ķirurģijā, kā arī Latvijā ieviesis intraoperatīvas fluorescences efekta izmantošanu anatomisko struktūru vizualizācijā. PSKUS profesors Romans Lācis ir pētījis sirds vārstuļu nomaiņu, bioprotēžu izmantošanu, miokarda revaskularizāciju, aortas un aortas loka operācijas, kā arī sirds transplantācijas, sirds mehānisko palīgierīču operācijas. Profesors Pēteris Stradiņš veic pētījumus kardioķirurģijā par revaskularizāciju, sirds vārstuļiem, biomehāniku un ultrastruktūru. Ar pētniecību ķirurģijā nodarbojas arī asociētais profesors Arvīds Irmejs (krūts slimības), asociētais profesors Zenons Narbuts (endokrīnās ķirurģijas un epitēlijķermenīšu slimību ārstēšana), kā arī asociētais profesors Artūrs Ozoliņš (hepatobiliārā ķirurģija) un asociētais profesors Andris Gardovskis (kolorektālā ķirurģija). Medicīnas doktors Rafails Rozentāls ir devis lielu ieguldījumu nieru transplantācijas pētīšanā.

Ķirurgi Latvijā ir dažādu starptautisku reģistru un datubāzu dalībnieki, piemēram, Starptautiskajā krūtsgalu saudzējošo mastektomiju reģistrā (International nipple sparing mastectomy registry, INSPIRE), Eiropas operēto endokrīno audzēju reģistrā (European surgical registry for endocrine tumors, EUROCRINE), Eiropas Sociālā fonda (ESF) projektā “Neiroendokrīno un endokrīno audzēju diferenciāldiagnostikas tehnoloģiju izstrāde”.

Pētniecības ietvaros zināmākie projekti pēdējās desmitgadēs ķirurģijā Latvijā ir saistīti ar tādām tēmām kā dzīvildze un dzīves kvalitāte pēc ķirurģiskām slimībām (Studiju un zinātnes administrācijas grants, valsts pētījumu programma), pārmantotais ļaundabīgais audzējs un tā profilakses pasākumi (ES Phare programmas projekts, Eiropas Savienības INTERREG IIIA projekts, Cross Border projekts), ļaundabīgu audzēju klīnisko un molekulāro īpatnību izpēte (valsts pētījumu programma), personalizēta ļaundabīgā audzēja diagnostikas izpēte un terapijas efektivitātes noteikšana (valsts pētījumu programma), neiroendokrīno un endokrīno audzēju diferenciāldiagnostikas tehnoloģiju izstrāde (ESF projekts), neinvazīvi diagnostiskie un prediktīvie biomarķieri urīnpūšļa audzēja agrīnai diagnostikai (RSU grants). 

Latvijas Ķirurgu asociācija (1991).

Latvijas Ķirurģijas žurnāls Acta Chirurgica Latviensis (kopš 2001. gada; Latvijas Ķirurgu biedrība, Latvijas Bērnu ķirurgu biedrība, RSU).