Biedrība dibināja orķestrus un veicināja mūziķu organizāciju kopdarbību, rīkoja “Mūziķu dienu”, kuras ietvaros notika apvienoto orķestru simfoniskie koncerti Arkādijas parkā (1928; 1929; 1931), 1924. gadā dibināja un uzturēja nošu bibliotēku un izdeva žurnālus, kā arī aizstāvēja strādājošo mūziķu tiesības, mēģināja uzlabot mūziķu labklājības līmeni un pildīja arodbiedrības funkcijas. Tās galvenā darbības vieta bija Rīga, taču Latvijas Mūziķu biedrības nodaļas tika dibinātas arī Liepājā, Tukumā, Jelgavā un Kuldīgā.

Latvijas Mūziķu biedrības statūtos rakstīti šādi mērķi:

1. apvienot visus Latvijas robežās dzīvojošos mūziķus;
2. sekmēt un pabalstīt mūziķu organizāciju kopdarbībā;
3. cīnīties un aizstāvēt savus biedrus pret izmantošanu, visādiem likumīgiem līdzekļiem nodrošināt viņu tiesisko un materiālo stāvokli;
4. sniegt morālu un materiālu atbalstu un vispārīgi celt Latvijas mūziķu kultūras līmeni;
5. biedrība savā darbībā izslēdz jebkādas reliģiskas un politiskas intereses.

Šo mērķu sasniegšanai biedrība organizēja izglītojošas sapulces, rīkoja koncertus, dibināja bibliotēku un lasītavu, izveidoja orķestrus, veidoja dažādas pašpalīdzības iespējas.  

Augstākā vara biedrības pārvaldē bija pilnai biedru sapulcei, kurā ievēlēja padomes, valdes un revīzijas komisijas locekļus.

Latvijas Mūziķu biedrības dibinātājs un pirmais valdes priekšsēdētājs bija Kārlis Lazdiņš, kurš kopā ar Jāni Latvi, Kārli Brumbergu, Jāni Smiltiņu un Nikolaju Kreicbergu parakstīja statūtu reģistrāciju.

Sākumā valdes priekšsēdētāji mainījās bieži, tie bija Alberts Bērziņš, Aleksandrs Valle, Kārlis Geislers, Johans Bisenieks, Ansis Bauda, Eduards Bāliņš, Vilhelms Krūms. Visilgāk (29.11.1928.–03.05.1934.) valdes priekšsēdētāja amatā bija jurists un vijolnieks Voldemārs Pulciņš. Pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ieviešanas un izmaiņām biedrību darbībā, valdes priekšsēdētājus iecēla ar valdības lēmumu.

1935. gadā Latvijas Mūziķu biedrība pievienojās Latvijas strādnieku arodorganizāciju apvienībai, savukārt 1936. gadā Latvijas Mūziķu biedrību u. c. arodbiedrības pārvaldīja jaundibinātā Latvijas darba kamera.

Biedrības statūti tika reģistrēti Rīgas apgabaltiesā 20.12.1922., savukārt 01.06.1923. Latvijas Nacionālajā operā notika biedrības atklāšanas koncerts diriģenta Teodora Reitera vadībā.

Visu biedrības darbības laiks iedalāms trijos periodos. Sākumposmu (1922–1927) raksturo entuziastisks darbs, taču tam trūka pēctecības. Vidusposmu (1927–1934) raksturo stabilitāte biedrības pārvaldē, taču vienlaicīgi arī cīņa ar skaņu filmu ienākšanas un ekonomiskās krīzes radītajām sekām. Noslēguma posmu (1934–1939) raksturo darbība Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā un no tā izrietošie ierobežojumi.   

Biedrība darbību beidza 05.10.1939., kad kopā ar citām mūziķu biedrībām, tostarp Latvijas Skaņražu kopu, tika pievienota Latvijas Rakstu un mākslas kameras izveidotajai Latvijas Mūzikas biedrībai.

V. Pulciņš uzskaitīja un īsi raksturoja tos kolektīvus, kuru idejas radās un izveidojās biedrībā: Rīgas simfoniskais orķestris (1925–1934; 1936–1942), Rīgas Jūrmalas simfoniskais orķestris (1925–1928; 1930), Latvijas Mūziķu biedrības pūtēju orķestris (1926–1929; 1931–1940), Rīgas Filharmonijas orķestris (1928–1929), Latvijas Kultūras biedrības un Latvijas Mūziķu biedrības apvienotais orķestris (1930–1931). Taču Latvijas Mūziķu biedrības faktiskā līdzdalība un ietekme šo apvienību darbībā ir dažāda.

Biedrība ne tikai atbalstīja un veidoja mūziķu organizācijas, bet arī sekmēja to kopdarbību. Tā sadarbojās ar dažādām Latvijas mūziķu organizācijām – līdzdarbojās Latviešu Dziesmusvētku biedrībā (1930–1940), pensiju likuma sakarā aktīvi iesaistījās mākslinieku kongresa sasaukšanā (1932) un Latvijas Mākslinieku savienības dibināšanā (1933). Ziņoja par dažādām Eiropas mūziķu biedrībām un 1927. gadā tika uzņemta Internacionālajā mūziķu ūnijā.

Mūziķu labklājības uzlabošana izpaudās mēģinājumos regulēt darba atalgojumu un apstākļus, aktualizēt darba likumu un tajā noteiktās prasības attiecināt uz mūziķiem, kontrolēt ārzemju mūziķu iebraukšanu un ierobežot kara, policijas, ugunsdzēsēju u. c. orķestru darbību.

Latvijas Mūziķu biedrība nodrošināja dažādas pašpalīdzības formas un aicināja mūziķus rūpēties par savu labklājību. Šis atbalsts izpaudās fondu un organizāciju veidošanā. Dalība fondos bija obligāta, un tie nodrošināja ar dažādiem pabalstiem: bēru fonds (1924), palīdzības fonds (1928), darba aizsardzības fonds (1929). Lai sniegtu iespēju veidot ilgtermiņa uzkrājumus un apdrošinātu dzīvību, tika dibinātas atsevišķas organizācijas: Mūziķu krājaizdevu sabiedrība (1924) un Mūziķu savstarpējā dzīvības apdrošināšanas biedrība (1930).

Biedrības nodaļas – Liepājas (1924), Tukuma (1927), Jelgavas (1927), Kuldīgas (1928) – darbojās salīdzinoši patstāvīgi. Tām bija sava valde un nodaļu aktivitāte bija dažāda.

Biedrībā varēja iestāties Latvijā dzīvojoši mūziķi, neatkarīgi no dzimuma, tautības, politiskās pārliecības un statusa sabiedrībā, kuru tiesības nebija ierobežotas ar tiesas spriedumu un kuri nebija jaunāki par 18 gadiem. Personas, kuras vēlējās iestāties biedrībā, paziņoja par to valdei, izpildīja pieteikšanās anketu un samaksāja iestāšanās naudu. Statūtos netika precizēts kādam jābūt mūziķu profesionālajam statusam vai izglītības un iemaņu līmenim, taču pēc iestāšanās anketas izpildīšanas bija jānokārto arī pārbaudījums, lai mūziķis tiktu uzņemts biedrībā.

Precīzu biedru skaitu ir sarežģīti noteikt, jo tas ir bijis mainīgs. Biedrība vairākkārt masveidā izslēdza biedrus par saistību nenokārtošanu, kā arī pieejamie dati pārsvarā neatšifrē vai biedru skaits ir norādīts, ieskaitot nodaļu biedrus vai nē. Biedru skaits bija robežās no 300 līdz 700 biedriem, lielāks tas bija biedrības sākumposmā, bet vēlāk – vidēji 400 biedri.

Biedrības biedri iedalījās goda biedros, mūža biedros, biedros interesentos un biedros profesionālos arodniekos. Mūža biedri – Ansis Lielozols, Kristaps Roze, Jāzeps Veržbilovskis, Kārlis Pepke. Goda biedri – Jāzeps Vītols, Gerhards fon Keislers, Juris Jurjāns. Pazīstamākie biedri, kuri neilgi bijuši biedrībā – Ādolfs Ābele, Alfrēds Kalniņš, Valentīns Utkins, Aleksandrs Okolo-Kulaks, Oskars Stroks. Pazīstamākie biedri, kuri biedrībā bijuši ilgāk – Jānis Mediņš, Jānis Vītoliņš, Teodors Vējš, Jānis Reinholds, Oto Karls, Kārlis Paucītis, Verners Taube, Bruno Čunčiņš un citi.

1933. gadā biedrība realizēja senu ieceri iedalīt mūziķus grupās, kas norāda uz biedrības sastāvu:

1. 116 simfonisko orķestru mūziķi (pamatā operas un radiofona mūziķi),
2. 77 ansambļu mūziķi (restorānu u. c. lokālu mūziķi),
3. 109 gadījuma darbu mūziķi (tie, kam nav pastāvīga darba līguma).

Mūziķu saraksts publicēts žurnālā “Latvijas Mūziķis”, 1933, Nr. 7.

Latvijas Mūziķu biedrība izdeva žurnālus “Mūzika” (01.01.1925.–01.03.1927.; ar pārtraukumu 1925. gadā) un “Latvijas Mūziķis” (01.09.1927.–01.08.1934.; ar pārtraukumu 1932. gadā).