Rīgas simfoniskais orķestris darbojās no 1925. gada līdz 1942. gadam ar divu sezonu (1934. un 1935. gadā) pārtraukumu. Spēlēja galvenokārt vasaras sezonās Rīgas parkos, sniedzot iespēju plašai sabiedrībai apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertus. Ar šādu nosaukumu pirms Pirmā pasaules kara darbojās arī somu diriģenta Georga Šnēfogta (Georg Lennart Schnéevoigt) dibinātais orķestris (1910–1914).

Neilgi pēc Latvijas valsts dibināšanas tika spriests par filharmoniskās biedrības nepieciešamību, kas organizētu pastāvīgu simfonisko orķestri, taču šī ideja netika realizēta. Simfoniskās mūzikas koncertus papildu saviem tiešajiem pienākumiem sniedza Latvijas Nacionālās operas orķestris, vēlāk arī Radiofona orķestris. Līdz 1925. gadam profesionāla simfoniskā orķestra koncerti Rīgā (atšķirībā no Rīgas Jūrmalas) vasarās nenotika. Jauns pavērsiens bija Bērnu draugu biedrības rīkotie “Bērnu rītu” koncerti, kuros 1924. gadā piedalījās Latvijas Mūziķu biedrības organizēts orķestris. Šo koncertu iespaidā Latvijas Mūziķu biedrība sadarbībā ar sabiedrisko darbinieku un vēlāko Saeimas deputātu Hermani Kaupiņu 1925. gadā izveidoja Rīgas simfonisko orķestri. Neilgi pēc dibināšanas orķestris atdalījās no biedrības un kļuva par autonomu vienību.

15.03.1925. notika orķestra atklāšanas koncerts Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās 48 mūziķi. Taču īstās orķestra koncertvietas visa tā pastāvēšanas laikā bija Rīgas parki – galvenokārt Vērmanes dārzs un Arkādijas parks.

Orķestra koncertu misija bija popularizēt simfonisko mūziku, veicināt sabiedrības muzikālo izglītošanos, sniegt iespēju baudīt kultūru un kvalitatīvu atpūtu arī tiem, kuri nevarēja atļauties vasarās doties uz Rīgas Jūrmalas kūrortiem. Šos uzdevumus orķestris spēja veikt pateicoties valsts, pilsētas un Kultūras fonda finansējumam, kas deva iespēju rīkot koncertus ar lētām ieejas biļetēm, par ziedojumiem vai bez maksas. Pastāvīgu Kultūras Fonda finansējumu saņēma tikai divi mūzikas kolektīvi: Liepājas Filharmonija un Rīgas simfoniskais orķestris, kuram piešķirtā pabalsta apjoms svārstījās no 1500 līdz 20 000 latu (1925/1926–1931/1932).

Attiecībā uz simfoniskās mūzikas izpildījuma kvalitāti jāatzīmē, ka:

-  trūka nemainīgs mūziķu sastāvs un skaits. Orķestri komplektēja katru pavasari no jauna;                   

-  koncertu biežums sniedzās līdz pat sešiem koncertiem nedēļā, kas ir ļoti intensīvs, uz kvantitāti vērsts process. Šāds grafiks ar grūtībām pieļauj jaunu, mākslinieciski augstvērtīgā līmenī iestudētu darbu atskaņojumus;

-  regulāri mainījās galvenais diriģents, līdz ar to arī koncertu repertuārs un izpildījuma kvalitāte.

Rīgas simfoniskā orķestra pastāvēšanas laiku var dalīt divos posmos.

Pirmajā posmā (1925–1934) orķestra pārvaldē darbojās Hermanis Kaupiņš un mūziķi Alfrēds Ozoliņš, Jūlijs Leitis, Voldemārs Strekavins, Apolinārijs Vijackis, Kārlis Geislers. Galvenie diriģenti pārsvarā bija ārzemnieki, kā arī daudzus no koncertiem vadīja ievērojami viesdiriģenti un latviešu diriģenti.

Īpaši tika atzīmēti apaļa skaita vai “jubilejas” koncerti: 100. koncerts (30.08.1925.), 300. koncerts (29.07.1927.), 500. koncerts, kas sakrita ar piecu gadu pastāvēšanas svinībām (16.08.1929.) un 800. koncerts (14.08.1933.).

Pārmaiņas iezīmēja Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma radītās sekas – 1934. un 1935. gada sezonā orķestris finansējuma trūkuma dēļ koncertus nesniedza, šajos gados Rīgas parkos spēlēja Dzimtenes simfoniskais orķestris (1930–1935).

Otrajā posmā (1936–1942) orķestra un koncertu organizēšanu uzņēmās vijolnieks un diriģents Alberts Bērziņš. Koncertsezonas bija īsākas nekā iepriekš un koncerti tika sniegti retāk. Vasaras simfonisko koncertu tradīcija bija tik stipra, ka turpināta arī okupācijas gados. Noslēdzošā vasaras sezona bija kara gados plašākā – 42 koncerti, taču neapmierinātība ar mākslinieciskā līmeņa kritumu un līgumā noteikto prasību neievērošanu, iespējams bija iemesls, kādēļ nākamajā sezonā vasaras koncertus nodrošināja Radiofona orķestris.

Balstoties periodikā sniegtajās ziņās pētnieks Elmārs Zemovičs apkopojis katras sezonas diriģentus, koncertmeistarus, solistus.

Galvenie diriģenti: vācu – Rihards Fričs (Richard Fritsch; 1925), Rihards Šulce-Reidnics (Richard Schulze-Reudnitz; 1926), Edvīns Lindners (Edwin Lindner; 1931), Fricis Cveigs (Fritz Zweig, 1936), poļu – Broņislavs Šulcs (Bronisław Szulc; 1927–1928; 1930), Valeriāns Berdjajevs (Walerian Bierdiajew; 1930; 1938–1939), igauņu – Raimonds Kulls (Raimund Kull; 1929), somu – Tauno Hannikainens (Tauno Hannikainen, 1937) un latviešu – A. Bērziņš (1940–1942) un Oto Karls (arī kā Antoine Carlé; 1929; 1932).

Ievērojami viesdiriģenti: vācu – Rihards Hāgels (Richard Hagel, 1925–1927), krievu – Mihails Bagrinovskis (Михаил Михайлович Багриновский, 1925) un Nikolajs Čerepņins (Николай Николаевич Черепнин, 1926), amerikāņu diriģente un pianiste Antonija Briko (Antonia Louisa Brico, 1931), dienvidslāvu (horvātu) – Lovro Matačičs (Lovro von Matačić, 1932), lietuviešu – Vītauts Marijošs (Vytautas Marijošius, 1942).

Atsevišķus orķestra koncertus vadīja latviešu diriģenti: Jānis Mediņš (1925; 1927–1929; 1933), Leonīds Vīgners (1931; 1933; 1936–1941), Teodors Reiters (1928–1929; 1932; 1936; 1938; 1940) Arvīds Pārups (1927–1929), Bruno Skulte, Ādolfs Ābele, Jānis Vītoliņš, Aleksandrs Valle, Jēkabs Vītoliņš, Jānis Reinholds, Teodors Vējš un citi.

Koncertmeistari: Verners Taube (1925; 1927), Alberts Bērziņš (1926; 1934–1942), T. Vējš (1928; 1930–1932), Arnolds Kļaviņš, Aleksandrs Arnītis, Arvīds Norītis, Alfrēds Dunkels.

Koncertos uzstājās daudzi latviešu un ārzemju solisti: Rūdolfs Bērziņš, Milda Brehmane-Štengele, Jānis Ādolfs Kaktiņš, T. Vējš, Sāra Rašina, Ludvigs Juhts (Ludvig Juht), Aleksandrs Aleksejevs (Александр Иванович Алексеев), Marta Egerte (Marta Eggerth) un citi.

Atskaņotas Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) simfonija “Leonora” (Leonore) un uvertīra “Egmonts” (Egmont), Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) simfonijas, Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) uvertīras no operām “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg), “Klīstošais holandietis” (Der fliegende Holländer) un citi populāri klasiskās mūzikas darbi. Atskaņota arī vieglā un deju mūzika.

Biežāk atskaņoto latviešu komponistu skaņdarbu vidū bija Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, Jāzepa Vītola “Septiņas latviešu tautasdziesmas”, uvertīra “Sprīdītis”, “Dramatiskā uvertīra”, Jāņa Mediņa orķestra svītas un citi darbi.

Koncertu mērķauditorija bija plaša, uz to norāda gan koncertprogrammas trīs valodās – latviešu, krievu, vācu, gan koncertu veidu dažādošana – simfoniskie, populārie, tautas un “elitē” koncerti. Par koncertu ievērojamību liecina regulāri apskati un mūzikas recenzijas dažādos laikrakstos, kas izcēla koncertu būtisko nozīmi sabiedrības audzināšanā un izglītošanā, kā arī simfoniskās mūzikas popularizēšanā. Koncerti pārsvarā bija ļoti labi apmeklēti, klausītāju skaitu mērot tūkstošos – caurmērā 2000–3000 vienā koncertā, atsevišķos vakaros pat vairāk nekā 10 000 klausītāju.