Luminiscence ir starojuma emisija no elektroniski ierosinÄtiem stÄvokļiem, kas tiek izstarota papildu termiskajam starojumam. TÄs laikÄ elektrons no ierosinÄta stÄvokļa atgriežas enerÄ£ÄtiskÄ pamatstÄvoklÄ«, procesÄ izstarojot elektromagnÄtiskÄ starojuma kvantu ā fotonu. LÄ«dz ar to luminiscences spektri satur informÄciju par kvantu mehÄniskÄm pÄrejÄm vielas elektroniskajÄ struktÅ«rÄ. Luminiscences raksturlielumi ā viļÅa garums, kvantu iznÄkums, dzÄ«veslaiks, polarizÄcija ā ir atkarÄ«gi no luminiscÄjoÅ”Ä centra, tÄ tuvÄkÄs apkÄrtnes un apkÄrtÄjÄs vides parametriem. Luminiscences spektroskopija apkopo daudzveidÄ«gu metožu klÄstu, kurÄs informÄcija par pÄtÄmo paraugu tiek iegÅ«ta, analizÄjot luminiscences raksturlielumus.
luminiscences spektroskopija
Saistītie Ŕķirkļi
Stikla keramikas paraugu fotoluminiscence ultravioletÄ starojuma iedarbÄ«bas rezultÄtÄ.
Satura rÄdÄ«tÄjs
Luminiscences mÄrÄ«jumi nodroÅ”ina selektÄ«vu un jutÄ«gu organisku un neorganisku savienojumu analÄ«zi, ko plaÅ”i izmanto Ä·Ä«mijas, fizikas, bioloÄ£ijas un medicÄ«nas apakÅ”nozaru pÄtÄ«jumos. Luminiscences spektroskopijas metodÄm ir daudz praktisku pielietojumu tÄdÄs darbÄ«bas sfÄrÄs kÄ, piemÄram, farmÄcijÄ, vides monitoringÄ, droŔībÄ, kriminÄlistikÄ, dozimetrijÄ, Ä£eoloÄ£isku materiÄlu datÄÅ”anÄ un citÄs. Luminiscenti materiÄli jeb luminofori ir daudzu ikdienÄ sastopamu gaismas avotu, displeju un citu ierÄ«Äu sastÄvÄ.
Termins āluminiscenceā galvenokÄrt tiek attiecinÄts uz optiskÄ starojuma diapazonu, taÄu eksistÄ arÄ« spektroskopijas metodes, kurÄs tiek pÄtÄ«ta cita elektromagnÄtiskÄ spektra diapazona starojuma emisija, piemÄram, rentgenstaru fluorescence (X-ray fluorescence, XRF). Luminiscences spektroskopijÄ izmantotajÄ optiskajÄ diapazonÄ sÄ«kÄk izŔķir ultravioletÄ (200ā400 nm), redzamÄs gaismas (400ā700 nm) un tuvÄ infrasarkanÄ starojuma (700ā2500 nm) spektra apgabalus.
Vielas luminiscenci var ierosinÄt dažÄdi ÄrÄji faktori: optiskais starojums (fotoluminiscence), rentgena starojums (rentgenluminiscence), elektronu kÅ«lis (katodluminiscence) vai vispÄrÄ«gi jonizÄjoÅ”ais starojums (radioluminiscence, arÄ« scintilÄcija), Ä·Ä«miskas reakcijas (hemiluminiscence), elektriskais lauks (elektroluminiscence) un citi. RekombinatÄ«vÄ luminiscence (recombination luminescence) ir process, kurÄ starojuma emisiju izraisa lÄdiÅnesÄju atbrÄ«voÅ”ana no defektiem vielÄ, parasti materiÄla sildÄ«Å”anas (termostimulÄtÄ luminiscence) vai optiskÄ starojuma iedarbÄ«bas (optiski stimulÄtÄ luminiscence) rezultÄtÄ.
SpektroskopijÄ izmantoto terminoloÄ£iju, pÄtÄmos problÄmjautÄjumus un lietotÄs metodes nosaka gan pÄtÄmÄs vielas stÄvoklis (atseviŔķi atomi, molekulas, cietvielas, Ŕūnas), gan zinÄtnes nozares specifika (fizika, Ä·Ä«mija, bioloÄ£ija, medicÄ«na).
Luminiscence ir ar termisko starojumu nesaistÄ«ta elektromagnÄtiskÄ starojuma emisija, kuras ilgums ievÄrojami pÄrsniedz elektromagnÄtiskÄ viļÅa svÄrstÄ«bu periodu. DefinÄ«cijas pirmÄ daļa atŔķir luminiscenci no Ä·ermeÅa siltumstarojuma, bet otrÄ ā no citiem nelÄ«dzsvara procesiem ar ievÄrojami Ä«sÄku norises laiku, piemÄram, gaismas atstaroÅ”anÄs, izkliedes, Äerenkova-Vavilova starojuma un citiem. Luminiscences teorijas izklÄstam jÄizmanto kvantu fizika.
Luminiscences priekÅ”nosacÄ«jums ir enerÄ£ijas absorbcija, kuras rezultÄtÄ vielÄ tiek ierosinÄti atomu vai molekulu (luminiscences centru) valences elektroni. IespÄjamos elektronu stÄvokļus nosaka kvantu mehÄnikas likumsakarÄ«bas ā tos raksturo ar noteiktÄm kvantu skaitļu un enerÄ£ijas vÄrtÄ«bÄm. Elektroni no ierosinÄtajiem stÄvokļiem atgriežas pamatstÄvoklÄ«, kÄ rezultÄtÄ tie zaudÄ enerÄ£iju. Bezizstarojuma procesu laikÄ enerÄ£ija tiek zaudÄta siltuma veidÄ, bet starojuma pÄreju laikÄ enerÄ£ijas starpÄ«ba starp ierosinÄtÄ un pamatstÄvokļa lÄ«meÅiem tiek izstarota elektromagnÄtiskÄ starojuma kvantu ā fotonu ā veidÄ.
Luminiscences emisijas spektrÄ tiek attÄlota luminiscences intensitÄte atkarÄ«bÄ no luminiscences viļÅa garuma (vai fotonu enerÄ£ijas). FotoluminiscencÄ papildus ir iespÄjams mÄrÄ«t luminiscences ierosmes spektrus, detektÄjot luminiscences intensitÄti pie dažÄdiem ierosinoÅ”Ä starojuma viļÅa garumiem. Luminiscence ir par vairÄkÄm kÄrtÄm ilgÄks process salÄ«dzinÄjumÄ ar vienkÄrÅ”u starojuma absorbciju, un tÄs laikÄ vielÄ var notikt dažÄdi relaksÄcijas procesi, kas rada enerÄ£ijas zudumus. Viena no enerÄ£ijas zudumu izpausmÄm ir Stoksa nobÄ«de (Stokes shift) ā luminiscences emisijas spektrÄllÄ«niju nobÄ«de uz garÄku viļÅu (mazÄku enerÄ£iju) pusi. NobÄ«des mehÄnisms ir saistÄ«ts ar luminiscences centra mijiedarbÄ«bÄm ar apkÄrtÄjiem atomiem un vides siltumsvÄrstÄ«bÄm. AtseviŔķos gadÄ«jumos iespÄjams arÄ« pretÄjais efekts jeb anti-Stoksa nobÄ«de (anti-Stokes shift). Luminiscences efektivitÄti raksturo kvantu iznÄkums (quantum yield), kas tiek definÄts kÄ emitÄto un absorbÄto fotonu attiecÄ«ba. TÄ kÄ absorbÄto un emitÄto fotonu enerÄ£ijas ir atŔķirÄ«gas, efektivitÄtes raksturoÅ”anai reizÄm izmanto citu parametru ā enerÄ£Ätisko iznÄkumu (energy yield), kas ir izstarotÄs enerÄ£ijas attiecÄ«ba pret ierosinoÅ”o enerÄ£iju. EnerÄ£ijas zudumi ir saistÄ«ti ar Stoksa nobÄ«di un luminiscences dzÄÅ”anas procesiem. DetalizÄtai luminiscences analÄ«zei informatÄ«vi ir laikÄ izŔķirtie mÄrÄ«jumi. Tipiski Å”Ädos eksperimentos tiek mÄrÄ«ta luminiscences intensitÄtes samazinÄÅ”anÄs jeb dziÅ”ana pÄc ierosmes izbeigÅ”anas. DziÅ”anas kinÄtiku svarÄ«gÄkais raksturlielums ir laiks, kurÄ luminiscences intensitÄte samazinÄs e reizes, jeb ierosinÄtÄ stÄvokļa dzÄ«veslaiks, ko nosaka sistÄmas vidÄjais atraÅ”anÄs laiks ierosinÄtÄ stÄvoklÄ« pirms fotona izstaroÅ”anas un atgrieÅ”anÄs pamatstÄvoklÄ«. AtseviŔķÄs spektroskopijas metodÄs tiek pÄtÄ«ta luminiscences anizotropija, kuras pamatÄ ir dažÄdu emitÄtÄ starojuma polarizÄciju (elektromagnÄtiskÄ viļÅa elektriskÄ lauka komponentes svÄrstÄ«bu virzienu) intensitÄÅ”u selektÄ«va analÄ«ze.
Luminiscences mehÄnisms ir atkarÄ«gs no ierosinÄtÄ un pamatstÄvokļa elektronu spinu konfigurÄcijas. VienkÄrÅ”ÄkajÄ gadÄ«jumÄ tÄs ir ilustrÄjamas ar singleta un tripleta stÄvokļiem ā singlets ir tÄds elektroniskais stÄvoklis, kurÄ elektronu spini ir pretÄji vÄrsti jeb sapÄroti. Tripleta stÄvoklÄ« abu elektronu spinu vÄrsums ir vienÄds. Starojuma pÄreja starp diviem singleta stÄvokļiem (vispÄrÄ«gÄ gadÄ«jumÄ starp stÄvokļiem ar vienÄdu multiplicitÄti) ir kvantu mehÄniski āatļautaā, un tÄs rezultÄtÄ var novÄrot salÄ«dzinoÅ”i Ä«su (10-9ā10-8 s) luminiscenci, ko sauc par fluorescenci. Starojuma pÄrejas starp tripleta un singleta stÄvokļiem (stÄvokļiem ar atŔķirÄ«gu multiplicitÄti) savukÄrt ir kvantu mehÄniski āaizliegtasā un norisinÄs ievÄrojami lÄnÄk (10-3ā102 s), ko sauc par fosforescenci. Neorganiskos materiÄlos atseviŔķi izdala ilgspÄ«doÅ”u luminiscenci ar pÄcspÄ«dÄÅ”anas laiku no dažÄm sekundÄm lÄ«dz pat dienÄm. TÄs mehÄnisms atŔķiras no fluorescences un fosforiscences un ir skaidrojams ar pakÄpenisku, termiski stimulÄtu, vielas defektos saÄ·ertu lÄdiÅnesÄju atbrÄ«voÅ”anu, migrÄciju un rekombinÄciju luminiscences centros.
Elektronisko stÄvokļu aprakstam kvantu Ä·Ä«mijÄ izmanto molekulÄro orbitÄlo teoriju (molecular orbital theory). CietÄs vielÄs atomu skaits ir ļoti liels, radot tik cieÅ”u atseviŔķo orbitÄļu enerÄ£ijas lÄ«meÅu kopu, ka to ir praktiskÄk aprakstÄ«t kÄ platu enerÄ£iju lÄ«meÅu zonu. Izolatoros un pusvadÄ«tÄjos elektroni pamatstÄvoklÄ« atrodas valences zonÄ, bet ierosmes rezultÄtÄ tie var pÄriet uz vadÄ«tspÄjas zonu. AizliegtajÄ zonÄ starp valences un vadÄ«tspÄjas zonÄm atrodas diskrÄti paÅ”vielas defektu vai piemaisÄ«jumu jonu (aktivatoru) elektroniskie lÄ«meÅi, kas arÄ« var iesaistÄ«ties luminiscences procesos. LÄ«dz ar to cietvielu optisko Ä«paŔību aprakstam jÄizmanto zonu teorija (band theory), kas ir viena no cietvielu fizikas pamatteorijÄm. EksperimentÄlo spektru interpretÄÅ”anai jÄzina luminiscences centra mijiedarbÄ«ba ar tuvÄko apkÄrtni un tÄs ietekme uz centra elektronisko lÄ«meÅu novietojumu, ko skaidro, izmantojot kristÄliskÄ lauka teoriju (crystal field theory) vai tÄs modificÄtu variantu ā ligandu lauka teoriju (ligand field theory).
Viens no galvenajiem luminiscences metožu klasifikÄcijas veidiem ir pÄc tÄs ierosmes veida. FotoluminiscencÄ par ierosmes avotu tiek izmantots cita viļÅa garuma optiskais starojums. Fotoluminiscences spektrometra galvenÄs komponentes ir starojuma avots, optikas sistÄma, ierÄ«ce optiskÄ starojuma sadalÄ«Å”anai spektrÄ (monohromators) un detektors. VisplaÅ”Äk izmantotie optiskÄ starojuma avoti ir dzÄ«vsudraba tvaiku, ksenona, deitÄrija un volframa lampas, gaismas diodes un lÄzeri. Galvenie optikas sistÄmas elementi staru gaitas kontrolei ir lÄcas, spoguļi un optiskÄs Ŕķiedras. DažÄdu viļÅu garumu atdalÄ«Å”anai ierosinoÅ”ajÄ un luminiscences signÄlÄ izmanto filtrus, prizmas vai difrakcijas režģus. PiemÄroti optiskÄ starojuma detektori ir fotodiodes, lÄdiÅa saites matricas un fotoelektronu pavairotÄji. Lai pÄtÄ«tu luminiscences anizotropiju, optikas sistÄma jÄpapildina ar elementiem, kas laiž cauri tikai izvÄlÄtas polarizÄcijas gaismu (polarizatoriem). Bieži izmanto optiskÄs sistÄmas Ä£eometriju, kurÄ luminiscences signÄls tiek detektÄts 90Ā° leÅÄ·Ä« pret ierosinoÅ”Ä starojuma kÅ«li.
IzŔķir divas metodikas fotoluminiscences mÄrÄ«jumiem ā detektÄjot dažÄdu viļÅa garumu luminiscences intensitÄti pie konstanta ierosinoÅ”Ä starojuma, iegÅ«st emisijas spektru, savukÄrt ierosmes spektrÄ tiek attÄlota luminiscences intensitÄte atkarÄ«bÄ no ierosinoÅ”Ä starojuma viļÅa garuma. IntensitÄÅ”u sadalÄ«jums atkarÄ«bÄ no emisijas viļÅa garuma nosaka luminiscences krÄsu. Luminoforu krÄsas raksturoÅ”anai praktiski svarÄ«gi parametri ir koordinÄtes CIE (Commission internationale de lāĆ©clairage, StarptautiskÄ Apgaismojuma komisija) krÄsu diagrammÄ (CIE color coordinates), korelÄtÄ krÄsu temperatÅ«ra (correlated color temperature, CCT) un krÄsu atveides indekss (color rendering index, CRI).
Parasti fotoluminiscenci novÄro kÄ Stoksa procesu, kurÄ emisijas kvantu enerÄ£ija ir mazÄka nekÄ ierosinoÅ”ajam starojumam, taÄu ir iespÄjami arÄ« pretÄji jeb anti-Stoksa procesi. Viens no piemÄriem ir augÅ”uppÄrveidotÄ luminiscence, kurÄ lielÄkas enerÄ£ijas kvanta emisija tiek panÄkta vairÄku ierosinoÅ”o kvantu absorbcijas rezultÄtÄ ar mazÄku enerÄ£iju. PÄta arÄ« pretÄju procesu ā lejuppÄrveidoto luminiscenci, kurÄ viens augstas enerÄ£ijas fotons rada vairÄkus fotonus ar zemÄku enerÄ£iju.
LaikÄ izŔķirtajÄ spektroskopijÄ (time resolved spectroscopy) tiek mÄrÄ«ta luminiscences signÄla izmaiÅa laikÄ pÄc Ä«sa lÄzera starojuma impulsa pievadÄ«Å”anas. Procesu pÄtÄ«Å”anai ar augstu laika izŔķirtspÄju nepiecieÅ”ama ÄtrdarbÄ«ga starojuma avota un detektÄÅ”anas sistÄma. Å Ädi mÄrÄ«jumi ļauj pÄtÄ«t ierosinÄto stÄvokļu dinamiku, noteikt elektronu stÄvokļu dzÄ«veslaikus un izdalÄ«t atseviŔķu centru ieguldÄ«jumus luminiscences spektrÄ.
Iedarbojoties ar jonizÄjoÅ”o starojumu (rentgenstariem, gamma starojumu, paÄtrinÄtÄm daļiÅÄm), vielÄ var ne tikai ierosinÄt radioluminiscenci, bet arÄ« radÄ«t paliekoÅ”as strukturÄlas deformÄcijas. Procesu, kurÄ jonizÄjoÅ”Ä starojuma enerÄ£ija tiek pÄrvÄrsta lielÄ skaitÄ optiskÄ diapazona fotonu, dÄvÄ par scintilÄciju (scintillation), un to izmanto jonizÄjoÅ”Ä starojuma detektoros ā scintilatoros. Daļa krÄ«toÅ”Äs enerÄ£ijas materiÄlÄ var tikt uzkrÄta defektu veidÄ. Å Ädi materiÄli ir piemÄroti dozimetru pielietojumiem, un to raksturoÅ”anai izmanto termostimulÄtÄs un optiski stimulÄtÄs luminiscences spektroskopijas metodes. TemperatÅ«ras vai optiskas stimulÄcijas rezultÄtÄ defektos saÄ·ertie lÄdiÅi tiek atbrÄ«voti, tie migrÄ lÄ«dz luminiscences centriem un rekombinÄcijas procesÄ izspÄ«d.
Luminiscences metodes plaÅ”i izmanto mikroskopijÄ, seviŔķi optiskajos mikroskopos, kuros pÄtÄmÄ objekta attÄlu veido parauga fotoluminiscences signÄls. MÅ«sdienÄs ir izstrÄdÄtas vairÄkas progresÄ«vas, uz luminiscenci balstÄ«tas attÄlveidoÅ”anas metodes, tajÄ skaitÄ fluorescences dzÄ«veslaika attÄlveidoÅ”ana (fluorescence lifetime imaging, FLIM), divfotonu ierosmes (two-photon excitation, TPE) mikroskopija, fluorescences korelÄcijas spektroskopija (fluorescence correlation spectroscopy, FCS), atseviŔķu molekulu fluorescences spektroskopija (single-molecule fluorescence spectroscopy), bioluminscences attÄlveidoÅ”ana (bioluminescence imaging, BLI) un citas.
Luminiscences parÄdÄ«ba fascinÄjusi cilvÄci jau kopÅ” senatnes. Vienu no slavenÄkajiem neorganiskajiem luminoforiem ā BoloÅas akmeni (the Bolognian stone), ko mÅ«sdienÄs pazÄ«st kÄ bÄrija sulfÄtu, ā 1603. gadÄ atklÄja itÄļu kurpnieks un alÄ·Ä«miÄ·is ViÄenzo Kaskariolo (Vicenzo Cascariolo). 17. gs. vidÅ« britu zinÄtnieks Roberts Boils (Robert Boyle), pÄtot gaismas emisiju bioluminiscentÄs sistÄmÄs, veica vairÄkus novÄrojumus, tajÄ skaitÄ to, ka starojums nav saistÄ«ts ar siltumu un ka to var slÄpÄt ar dažÄdiem ÄrÄjiem faktoriem. 17ā19. gs. dažÄdos minerÄlos un organiskÄs sistÄmÄs tika aprakstÄ«tas neparastas optiskas parÄdÄ«bas, taÄu to sniegtÄ interpretÄcija netika saistÄ«ta ar vielas luminiscenci.
19. gs. vidÅ« nozÄ«mÄ«gus atklÄjumus veica britu fiziÄ·is sers Džordžs Stokss (George Gabriel Stokes). ViÅÅ” pirmais ieviesa fluorescences jÄdzienu kÄ gaismas emisijas procesu no vielas (nevis izkliedi vai dispersiju) un demonstrÄja, ka fluorescences viļÅa garums, salÄ«dzinot ar ierosinoÅ”o starojumu, ir lielÄks. Ap to paÅ”u laiku spektroskopiskus pÄtÄ«jumus veica franÄu fiziÄ·is Edmunds Bekerels (Alexandre-Edmond Becquerel). ViÅÅ” bija pirmais, kas veica precÄ«zus emisijas dzÄ«veslaika mÄrÄ«jumus ar paÅ”darinÄtu optisko sistÄmu un piedÄvÄja modeļus, kÄpÄc dažÄdos materiÄlos tie ir atŔķirÄ«gi. 1888. gadÄ vÄcu fiziÄ·is Eilhards VÄ«demans (Eilhard Ernst Gustav Wiedemann) nÄca klajÄ ar terminu āluminiscenceā, nodalot to no termiskÄ starojuma. Luminiscences definÄ«ciju 20. gs. 50. gados papildinÄja Padomju SociÄlistisko Republiku SavienÄ«bas (PSRS) fiziÄ·is Sergejs Vavilovs (Š”ŠµŃŠ³eŠ¹ ŠŠ²aŠ½Š¾Š²ŠøŃ ŠŠ°Š²ŠøŠ»Š¾Š²), lai atŔķirtu to no starojuma atstaroÅ”anÄs, lauÅ”anas un izkliedes procesiem.
Kvantu fizikas attÄ«stÄ«ba 20. gs. sÄkumÄ kalpoja par pamatu teorÄtiskai luminiscences mehÄnismu skaidroÅ”anai un novÄroto spektru interpretÄcijai. MolekulÄrajÄ spektroskopijÄ svarÄ«gus eksperimentÄlus un teorÄtiskus atklÄjumus veica poļu fiziÄ·is Aleksandrs JabloÅskis (Aleksander JabÅoÅski). ViÅa ieviestais shematiskais ierosmes un emisijas procesu attÄloÅ”anas veids, ko pazÄ«st kÄ JabloÅska diagrammu, tiek izmantots vÄl joprojÄm. VairÄki tehnoloÄ£iskie atklÄjumi 20. gs. vidÅ« ā fotoelektronu pavairotÄju detektori, lÄzera starojuma avoti un elektronikas attÄ«stÄ«ba ā sekmÄja luminiscences spektroskopijas metožu plaÅ”Äku pielietojamÄ«bu.
Luminiscences spektroskopija aptver selektÄ«vu un jutÄ«gu metožu klÄstu ar pielietojumiem gan zinÄtnÄ, gan rÅ«pniecÄ«bÄ. PÄtÄmo problÄmjautÄjumu klÄsts ir ļoti plaÅ”s ā optiski procesi mÄkslÄ«gi sintezÄtos un dabÄ sastopamos neorganiskos un organiskos materiÄlos, bioloÄ£isku sistÄmu struktÅ«ras un funkcionalitÄtes pÄtÄ«jumi, vides monitorings, medicÄ«niskÄ diagnostika un citi. Viena no priekÅ”rocÄ«bÄm, salÄ«dzinot ar citÄm optiskÄs spektroskopijas metodÄm, ir tas, ka luminiscenci var raksturot ar vairÄkiem parametriem. Par optiskÄm zondÄm bieži izmanto fluorescÄjoÅ”as molekulas vai lantanÄ«du jonus, no kuru spektriem var detalizÄti spriest par luminiscences centra apkÄrtni. AttÄ«stÄs jaunas fluorescences mikroskopijas un attÄlveidoÅ”anas metodes, lai pÄtÄ«tu procesus atseviŔķu Ŕūnu un pat molekulu mÄrogÄ. Augstas izŔķirtspÄjas fluorescences mikroskopijas metožu izstrÄde ir liels sasniegums zinÄtnÄ, par kuru amerikÄÅu zinÄtniekiem Ärikam Bercigam (Eric Bertzig), Viljamam MÄrneram (William Moerner) un vÄcu zinÄtniekam Å tefanam Valteram Hellam (Stefan Walter Hell) 2014. gadÄ pieŔķirta Nobela prÄmija Ä·Ä«mijÄ. FotoinducÄti dinamiskie procesi atomos, molekulÄs, nanostruktÅ«rÄs un cietvielÄs tiek pÄtÄ«ti ar ultraÄ«su optiskÄ starojuma impulsu spektroskopijas (ultrafast spectroscopy) metodÄm. StraujÄs tehnoloÄ£iskÄs izaugsmes rezultÄtÄ mÅ«sdienÄs ir iespÄjams novÄrot procesus, kas ilgst femtosekundes (10-15 s) ar telpisko izŔķirtspÄju, kas pÄrsniedz Releja robežu.
Luminiscences spektroskopijas metodes izmanto pasaulÄ nozÄ«mÄ«gÄkajÄs dabas zinÄtÅu nozaru pÄtniecÄ«bas iestÄdÄs, un tÄs ir neatÅemamas visas nozarÄs, kas saistÄ«tas ar optisko materiÄlu raksturoÅ”anu. PÄc Scopus datubÄzÄ pieejamÄs informÄcijas, visvairÄk ar luminiscences tematiku saistÄ«tus rakstus ir publicÄjuÅ”i pÄtnieki no Ķīnas ZinÄtÅu akadÄmijas (äøå½ē§å¦é¢), Francijas NacionÄlÄ zinÄtnisko pÄtÄ«jumu centra (Centre national de la recherche scientifique) un Krievijas ZinÄtÅu akadÄmijas (Š Š¾ŃŃuŠ¹ŃŠŗŠ°Ń Š°ŠŗŠ°Š“eŠ¼ŠøŃ Š½Š°yŠŗ).
PÄc Scopus datubÄzÄ pieejamÄs informÄcijas, svarÄ«gi periodiskie izdevumi, kuros luminiscences spektroskopijas pÄtÄ«jumi parÄdÄs visbiežÄk, ir Journal of the American Chemical Society (kopÅ” 1879. gada), ko izdod Amerikas Ķīmijas biedrÄ«ba (American Chemical Society), Chemical Communications (kopÅ” 1965. gada), ko izdod KaraliskÄ Ä¶Ä«mijas biedrÄ«ba (Royal Society of Chemistry), Scientific Reports (kopÅ” 2011. gada; izdevÄjs Springer Nature), Sensors and Actuators, B: Chemical (kopÅ” 1970. gada; izdevÄjs Elsevier), Analytica Chimica Acta (kopÅ” 1947. gada; izdevÄjs Elsevier) un citi. Journal of Luminescence (kopÅ” 1970. gada; izdevÄjs Elsevier) ir luminiscences tematikai un parÄdÄ«bÄm veltÄ«ts žurnÄls.
Multivide
Stikla keramikas paraugu fotoluminiscence ultravioletÄ starojuma iedarbÄ«bas rezultÄtÄ.
LuminiscencÄ emitÄtÄ fotona enerÄ£ija ĪE: Ei ā ierosinÄtÄ stÄvokļa enerÄ£ija; Ep ā pamatstÄvokļa enerÄ£ija; h = 6,626Ā·10-34 JĀ·s ā Planka konstante; Ī½ ā starojuma frekvence; c = 2,998Ā·108 m/s ā gaismas Ätrums vakuumÄ; Ī» ā viļÅa garums. Luminiscences spektroskopijÄ fotona enerÄ£iju parasti izsaka elektronvoltos (1 eV = 1,602Ā·10-19 J) vai raksturo ar viļÅu garumu nanometros (1 nm = 10-9 m).
Luminiscences eksperimenta shematisks attÄlojums.
Fluorescences un fosforescences shematisks attÄjoums ā JabloÅska diagramma.
Autora ieteiktie papildu resursi
Tīmekļa vietnes
IeteicamÄ literatÅ«ra
Andris AntuzeviÄs "Luminiscences spektroskopija". NacionÄlÄ enciklopÄdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/123512-luminiscences-spektroskopija (skatÄ«ts 14.10.2026)