Vladislavs Nastavševs ir viens no mākslinieciski spilgtākajiem 21. gs. sākuma Latvijas teātra režisoriem. Iestudē gan krievu literatūras klasiku un mūsdienu darbus, gan pasaules dramaturģiju, un savas izrādes veido visos līmeņos, darbojoties arī kā scenogrāfs un komponists. V. Nastavševa režijai raksturīgas metaforas, ķermeniskums, autobiogrāfiski motīvi, muzikalitāte un teatralizācija, caur ko režisors pēta tādas tēmas kā citādība, mīlestība, seksualitāte, vara un māksla.

V. Nastavševs ir dzimis Rīgā, krievvalodīgā ģimenē. Pirmo muzikālo izglītību ieguva Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, kur mācījās vijoļspēli un klavierspēli; arī turpmāk paša komponēta un izpildīta mūzika ir nozīmīga sastāvdaļa V. Nastavševa izrādēs. 17 gadu vecumā apmeklēja privātstundas pie teātra pedagoģes Lidijas Stiebras; pēc Rīgas 34. vidusskolas pabeigšanas īsu brīdi studēja Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē angļu filoloģijas programmā.

20 gadu vecumā V. Nastavševs sāka studēt aktiermākslu Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijā (Санкт-Петербургская государственная академия театрального искусства), kur gadu mācījās arī pie leģendārā režisora Ļeva Dodina (Лев Абрамович Додин). Pēc akadēmijas beigšanas 2004. gadā viņš atgriezās Latvijā un īsu brīdi strādāja par aktieri Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (MČRKT), bet 2007. gadā devās studēt režiju Sv. Mārtina Centrālajā mākslas un dizaina koledžā (Central Saint Martins College of Art and Design) Londonā, ko absolvēja ar Augusta Strindberga (August Strindberg) lugas “Jūlijas jaunkundze” (Fröken Julie, 2009) iestudējumu.

2010. gadā V. Nastavševs atgriezās uz dzīvi Latvijā un uzsāka pastāvīgu režisora karjeru teātrī.

Pirmā V. Nastavševa izrāde pēc atgriešanās Latvijā bija Ivana Buņina (Иван Алексеевич Бунин) stāsta “Mitjas mīlestība” (Митина любовь, 2010) iestudējums “Dirty Deal Teatro” (DDT), par ko režisors tika nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”. Gan šī, gan turpmākās izrādes DDT ātri pievērsa daudzsološajam režisoram uzmanību un pavēra iespēju strādāt profesionālajos Latvijas teātros. 2012. gadā V. Nastavševs Valmieras Drāmas teātrī (VDT) vēlreiz iestudēja “Jūlijas jaunkundzi” ar Inesi Pudžu titullomā. Novatorisko, nepieradināto režijas rokrakstu novērtēja gan skatītāji, gan kritiķi, bet režisora veidotā scenogrāfija ieguva Zelta medaļu Prāgas kvadriennālē (Pražské Quadriennale).

2012. gadā V. Nastavševs debitēja Latvijas Nacionālajā teātrī (NT) ar psiholoģiski smalku Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) lugas “Pērnvasar, negaidot” (Suddenly, Last Summer) iestudējumu, par ko saņēma vairākas “Spēlmaņu nakts” balvas un nominācijas tā aktieriem. Tajā pašā gadā NT režisors iestudēja krievu absurdista Daniila Harmsa (Даниил Иванович Хармс) stāstu “Vecene” (Старуха) un debitēja Jaunajā Rīgas teātrī ar I. Buņina stāstu izrādi “Tumšās alejas” – izteikti ķermenisku, metaforās balstītu iestudējumu, kurā režisors pirmoreiz sadarbojās ar JRT vadošajiem aktieriem Gunu Zariņu, Baibu Broku, Vili Daudziņu un Kasparu Znotiņu. Šī sadarbība nākamajā līmenī turpinājās izrādē “Peldošie-ceļojošie” (Плавающие-путешествующие, 2014) pēc tāda paša nosaukuma Mihaila Kuzmina (Михаил Алексеевич Кузмин) romāna motīviem – asprātīgi stilizētā melodrāmā, par kuras atslēgu un Latvijas scenogrāfijas vēsturē nozīmīgu punktu kļuva Monikas Pormales radītā spēles telpa ar vairākiem flīģeļiem. 2013. gadā V. Nastavševs atgriezās VDT ar “Makbeta” (Macbeth) iestudējumu, kas uzskatāms par vienu no oriģinālākajiem Viljama Šekspīra (William Shakespear) traģēdijas lasījumiem Latvijas teātra vēsturē.

2015. gadā JRT tapa režisoram personīga un atklāta izrāde “Cerību ezers” (JRT), kurā risinātas galvenā varoņa Vlada (Intars Rešetins) sarežģītās attiecības ar māti Nadeždu (G. Zariņa), etnisko mantojumu un seksualitāti. Tajā pašā gadā V. Nastavševs Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) iestudēja krievu mūsdienu rakstnieka Sergeja Uhanova (Сергей Уханов) provokatīvo stāstu krājumu “Melnā sperma” (Черная молофья), turpinot pētīt citādību un ķermeniskuma marginalizētās tabu zonas.

2016. gadā NT tapa Federiko Garsijas Lorkas (Federico García Lorca) lugas “Asins kāzas” (Bodas de sangre) iestudējums – jutekliska, tumša, psiholoģiski smalka traģēdija, par kuras centrālo elementu kļuva Lorkas dzejā balstītās, režisora sacerētās un izpildītās dziesmas.

2017. gadā V. Nastavševs uzveda Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsas” (Три сeстры) NT un JRT Anatolija Marienhofa (Анатолий Борисович Мариенгоф) romānu “Ciniķi” (Циники), bet iestudējumi nekļuva par veiksmēm. 2018. gadā JRT tapa “Cerību ezera” nosacīts turpinājums “Cerību ezers aizsalis”, kas balstīts V. Nastavševa bērnības un jaunības atmiņās un turpināja diptiha pirmajā daļā aizsāktās tēmas – Vlada (K. Znotiņš) attiecības ar nacionālajām un personīgajām traumām, homoseksualitāti, teātri. Izrāde kļuva par jaunu meistarības apliecinājumu aktierim V. Daudziņam, kurš tajā atveidoja Vlada omi, un atnesa veidotājiem vairākas balvas, tostarp “Spēlmaņu nakts” “Grand Prix”.

Vairākas nozīmīgas izrādes V. Nastavševs iestudējis Maskavas Gogoļa centrā (Гоголь-Центр); īpaši jāizceļ 2013. gadā tapusī Eurīpida (Εὐριπίδης) “Mēdeja” (Μήδεια), kas ir viena no virsotnēm ne tikai režisora, bet arī aktrises G. Zariņas radošajā karjerā un ierindojama starp spožākajiem traģēdijas paraugiem mūsdienu Latvijas režijā (2016. gadā šī izrāde tika vēlreiz iestudēta MČRKT, piedaloties arī Andrim Keišam), kā arī M. Kuzmina poēmā balstītā izrāde “Kuzmins. Forele caursit ledu” (Кузмин. Форель разбивает лёд, 2017). Starp režisora nozīmīgākajām ārvalstīs tapušajām izrādēm minams arī igauņu rakstnieka Matsa Trāta (Mats Traat) īsprozas iestudējums “Patiesība, pēc kuras ilgojos” (Tõde, mida ma olen igatsenud, 2013) Igaunijas neatkarīgajā teātrī “NO99”. 2020. gadā V. Nastavševs debitēja operas žanrā ar Žorža Bizē (Georges Bizet) “Pērļu zvejnieka” (Les pêcheurs de perles) izrādi Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр).

Pēdējos gados V. Nastavševs Latvijā iestudējis T. Viljamsa lugu “Jaunības putns ar saldo balsi” (Sweet Bird of Youth, JRT, 2018), sadarbībā ar tekstgrupu “Orbīta” veidotu izrādi “Piecas dziesmas pēc atmiņas” (MČRKT, 2019), tiešsaistes izrādi “Melnraksts” (MČRKT, 2020) pēc S. Uhanova lugas motīviem un A. Čehova “Trīs māsas” (Hanzas perons, 2020). Šī perioda nozīmīgākais darbs ir franču režisora un de Sada balvas (Prix Sade) laureāta Alēna Girodī (Alain Guiraudie) romāna “Te sākas nakts” (Ici commence la nuit, ĢIT, 2020) iestudējums, kur režisors atgriežas pie seksualitātes, vardarbības un cilvēciskuma izpētes.

V. Nastavševs 12 reizes ir nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai un sešas reizes to saņēmis. Režisors ir trīskārtējs “Spēlmaņu nakts” balvas “Gada lielās formas izrāde” laureāts (par izrādēm “Peldošie-ceļojošie”, “Cerību ezers” un “Asins kāzas”). Izrāde “Asins kāzas” 2016. gadā tika apbalvota arī ar “Spēlmaņu nakts” “Grand Prix”, bet V. Nastavševs saņēma “Labākā režisora” balvu un godalgu kategorijā “Gada muzikālās partijas autors” (kopā ar Tomu Auniņu).

2012. gadā V. Nastavševs ieguva Prāgas kvadriennāles zelta medaļu kategorijā “Par izrādes scenogrāfiju” izrādei “Jūlijas jaunkundze”, bet 2017. gadā V. Nastavševa izrāde “Kuzmins. Forele caursit ledu” tika nominēta Krievijas teātra balvai “Zelta maska” (Золотая Маска) kategorijā “Gada lielās formas izrāde”.