Sanatorija “Baldone” bija kūrorts Baldonē, Latvijā, kas tika izveidots uz 1797. gadā dibinātās Baldones kūrvietas (no 1922. līdz 1940. gadam – “Baldones sēravotu” kūrorts) pamata. Tā tika atvērta padomju okupācijas laikā, 1945. gadā, un beidza pastāvēt 1997. gadā, kad pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas tika privatizēta.

Sanatorija “Baldone” ietilpa balneoloģisko kūrortu grupā, kuros ārstniecībā tiek izmantoti dabiskie minerālūdeņi (Baldones sērūdens) un ārstnieciskās dūņas. Sanatorijā bija iespējams ārstēt dažādas veselības problēmas, no kurām izplatītākās bija reimatisms, mugurkaula skriemeļu, muskuļu, ādas, kuņģa, gremošanas trakta, ginekoloģiskās un citas slimības.

Kā Vissavienības nozīmes kūrorts, sanatorija “Baldone” bija valsts pārraudzībā, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Veselības aizsardzības ministrijas, pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Labklājības ministrijas pakļautībā esoša iestāde. Par kūrortiem atbildīgā iestāde bija LPSR Veselības aizsardzības ministrijas Galvenās kūrortu, sanatoriju un atpūtas namu pārvalde. Sanatorija īstenoja sadarbību arī ar citām valsts medicīnas iestādēm, piemēram, Rīgas Medicīnas institūtu un LPSR Veselības aizsardzības ministriju, lai sanatorijas praksē ieviestu jaunas, zinātniski pārbaudītas metodes un pilnveidotu personāla zināšanas.

Pirmos labiekārtošanas darbus pie Baldones sēravota iztekas tagadējā Baldones “Ceriņu parkā” veica barons Frīdrihs Georgs fon Līvens (Friedrich Georg von Lieven), ar kura gādību uzbūvēta pirmā vannu māja un sēravotam uzbūvēts paviljons ar uzrakstiem vācu, latīņu un krievu valodā: Hailung dem kranken, freude dem gesunden. Aegrotis saluti, sanis laetitae. Больному изцеление, здоровому увеселение ('Slimam – veselība, veselam – prieks').

Baldones kūrvieta dibināta 1797. gada septembrī ar Krievijas imperatora Pāvila I (Павел I Петрович Романов) pavēlēm par teritorijas labiekārtošanu un ārstniecības iestādes izveidošanu pie Baldones sēravota. Baldones sēravota ārstnieciskās īpašības bija pazīstamas jau senāk, tomēr tieši 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā tika veikti pirmie nozīmīgie Baldones sērūdens sastāva pētījumi, kas pamatoja tā ārstniecisko vērtību. Kā nozīmīgākie pētnieki jāmin Johans Jakobs Ferbers (Johann Jacob Ferber), Johans Heinrihs Ekhofs (Johann Heinrich Eckhoff) un Karls Kristians Šīmanis (Carl Christian Schiemann), kuru veiktajos pētījumos sniegts gan sēravota un tā apkārtnes raksturojums, gan sastāva analīze un ārstniecības iespējas. 19. gs. sākumā zemi pie sēravota nomāja baronu fon Korfu (фон Корф) dzimtas pārstāvji – brāļi Andrejs (Андрей Васильевич) un Fjodors (Фёдор Васильевич), un šajā laikā bija vērojams Baldones kūrorta uzplaukums, kas pārtrūka līdz ar Ķemeru kūrorta dibināšanu 1838. gadā – jūras tuvums un arī vēlāk uzbūvētā ērtā dzelzceļa satiksme bija ievērojamas priekšrocības. Baldones kūrvieta panīka, tomēr turpināja piesaistīt apmeklētājus salīdzinoši zemo cenu dēļ.

20. gs. 20. un 30. gados notika ievērojama Baldones kūrorta attīstība – Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas pakļautībā tika izveidota iestāde “Baldones sēravoti” (Baldones sēravotu direkcija), ar kuras gādību tika veicināts kūrorta uzplaukums. Pēc Pirmā pasaules kara postījumiem tika atjaunota vannu māja un kūrmāja, izveidota zirgu tramvaja un vēlāk arī autobusu satiksme, kā arī uzbūvēta virkne jaunu pansiju jeb vasarnīcu, kur nakšņot kūrorta viesiem. Ar vietējo biedrību atbalstu tika pilnveidota kūrorta infrastruktūra, labiekārtots parks, veicināta kultūras dzīves attīstība. 1936. gadā Baldonē tika atklāta modernākā peldētava Baltijas valstīs, bet 1939. gadā – uzbūvēta jaunā vannu māja.

Pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Baldones kūrorts atsāka darbību kā ārstniecības iestāde, uz kuru ārstēties devās Otrā pasaules kara veterāni no visām Padomju Savienības republikām. Ārstniecības iestādes darbība tika paplašināta, izveidojot jaunus korpusus citās bijušā kūrorta ēkās, piemēram, Baldones Baltajā pilī, Jāņa Markevica vasarnīcā “Lonnija”, rakstnieka Pētera Aigara vasarnīcā un citās. Šajā laikā, 20. gs. 40. gadu nogalē, Baldones kūrorts ieguva nosaukumu sanatorija “Baldone”. Sākotnēji kūrorts turpināja darboties vasaras sezonā, bet no 1956. gada – visa gada garumā.

Iestādei paplašinoties, pieauga arī uzņemto slimnieku skaits – ja pirmajos gados ārstēto cilvēku skaits nesasniedza tūkstoti, tad 20. gs. 80. gados tie bija astoņi līdz deviņi tūkstoši slimnieku gadā. Apmeklētāji, kuri izmantoja iespēju nakšņot un sanatorijā uzturēties ilgstoši, bija galvenokārt no citām Padomju Savienības republikām, vietējie iedzīvotāji apmeklēja procedūras.

Sanatorija “Baldone” kļuva populāra ne tikai kā ārstniecības iestāde, bet arī vieta, uz kuru braukt atpūsties un izklaidēties – īpašu atpazīstamību guva sanatorijas ēdnīca, kinoteātris, klubs un kafejnīca jaunā korpusa 8. stāvā.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ievērojami samazinājās sanatorijas apmeklētāju skaits, jo bija apgrūtināta iebraukšana no ārzemēm. 1992. gada ziemā slimnieku trūkuma dēļ sanatorija tika slēgta uz ziemas sezonu, to atkal atverot 1993. gadā. Sanatorijas liktenis kļuva neskaidrs, un tā ieslīga parādos, līdz 1996. gadā tika pieņemts lēmums par sanatorijas sadalīšanu objektos, privatizāciju un pārdošanu, kas tika noslēgta 1997. gada 17. martā.

Sanatorija “Baldone” sastāvēja no astoņiem korpusiem:

• Centrālā korpusa, kas atradās 1939. gadā atklātajā vannu mājā Rīgas ielā pie parka, kurā notika dažādas procedūras;
• Pirmā korpusa Baldones Baltajā pilī Daugavas ielā 23, kurā tika ārstētas sievietes ar ginekoloģiskām slimībām;
• Otrā korpusa Daugavas ielā 16 (ēka nav saglabājusies), kas darbojās tikai vasaras sezonā un kur tika ārstēti cilvēki ar kustību traucējumiem;
• Trešā korpusa Rīgas ielā 50, agrākajā vasarnīcā “Lonnija”, kurā atradās gan procedūru telpas, gan dzīvojamās telpas;
• Ceturtā korpusa sanatorijas parkā, bijušajā Tērmaņa vasarnīcā, kurā tika uzņemti cilvēki ar smagākām diagnozēm (jo tā atradās netālu no galvenā korpusa), kā arī ēkā darbojās laboratorija;
• Piektā korpusa, arī Rīgas ielā, netālu no trešā korpusa (ēka nav saglabājusies), kurā notika gan procedūras, gan nelieli atpūtas pasākumi;
• Sestā korpusa Rīgas ielā 89, tieši pretī galvenajam ceļam pie centrālā korpusa, kas bija kūrorta administrācijas ēka;
• Septītā korpusa Daugavas ielā, kas no 1961. gada darbojās kā dzīvojamais korpuss un vīriešu ārstniecības nodaļa.

Pēc tam, kad 1980. gadā ekspluatācijā tika nodots jaunais astoņu stāvu korpuss, slimību ārstēšana un arī dzīvošana notika vienuviet jaunajā korpusā.

Sanatorijas infrastruktūru veidoja arī citas ēkas, piemēram, saimnieciskās ēkas, katlu māja un citas. Vecā vannu māja tika pārbūvēta par kinoteātri “Baldone”, turpināja darboties 1937. gadā uzbūvētā parka estrāde “Gliemežvāks”. Sanatorijas parkā par iecienītu atpūtas vietu kļuva neliels tējas namiņš, savukārt 1967. gadā ekspluatācijā tika nodota jaunā ēdnīcas ēka, kurā varēja uzņemt 500 cilvēkus.

Sanatorijas viesi īpaši bija iecienījuši labiekārtoto sanatorijas teritoriju – parku pretī centrālajam korpusam, kurā tika iekārtota strūklaka un krāšņi apstādījumi, kā arī izvietotas vēsturiskas skulptūras, kurām 20. gs. 50. gados pievienojās bronzas skulptūra “Vāverīte”. Pamazām vāvere, kas tur ķepās čiekuru, kļuva par sanatorijas un vēlāk arī Baldones pilsētas simbolu, tautas mutvārdu folklorā izplatoties leģendai par Baldones mežā dzīvojošo vāveri ar burvju čiekuru, ar kuru saistāma Baldones ārstnieciskā sērūdens izcelsme.

Baldones sanatorijā darbojās ārstniecības nodaļas ar sērūdeņraža un ogļskābo vannu, kā arī dūņu aplikāciju kabīnēm, rentgena, elektrokardiogrāfijas, elektrofizioterapijas, ginekoloģijas, procedūru, masāžas, zobārstniecības, ārstnieciskās fizkultūras un citi kabineti. Apmeklētājiem bija pieejams arī brīvdabas un ziemas peldbaseins. Ārstnieciskā sērūdens un dūņu procedūras papildināja elektrofizioprocedūras, elektriskā un zemūdens masāža, dažādu ārstniecisku vielu inhalācijas, klimatoterapija, diatermija, galvanizācija, injekcijas, līdzsvarota diēta, ārstnieciskā fizkultūra, pirts, dažādas dušas un pat hipnoze. Neskaitot sērūdens un dūņu procedūras, slimnieki tika mudināti daudz pastaigāties un vingrot. Ārstēšana ar medikamentiem tika veikta tikai pēc stingriem ārstu norādījumiem.

Sanatorijas personālu veidoja vairāki simti darbinieku, tajā skaitā dažādi ārsti, medicīnas māsas un sanitāres, dežurējošais personāls, laboranti, fizioterapeiti, masieri un citi speciālisti, nodaļu un tehniskie darbinieki.

Vadošais darbinieks Baldones sanatorijā bija galvenais ārsts:

1. 1946. gads – Lobanovs (amata nosaukums tobrīd vēl bija Baldones kūrorta direktors);
2. 1947. gads – Eduards Šurpe;
3. 1949. gads – Gozulovs;
4. 1957. gads – Serko;
5. 1959. gads – Gluškovs;
6. 1961. gads – V. Verižņikovs;
7. 1962. gads – G. Bižo;
8. 1966. gads – A. Saprikova
9. 1971. gads – N. Golde;
10. 1972. gads – Misņiks;
11. 1973. gads – M. Gordons;
12. 1973. gads – Ērika Rozenfelde;
13. 1975. gads – F. Gordons;
14. 1977. gads – Isers Rivkins;
15. 1980. gads – Svetlana Potapova;
16. 1983. gads – Rihards Šķeltiņš
17. 1993. gads – Ilze Kūkuma

Sanatorijā strādājošo darbinieku vidū īpašu popularitāti 20. gs. otrajā pusē, pateicoties īpašajām receptēm un ēdieniem, ieguva ēdnīcas šefpavārs Fridrihs Bleijers.