Erasistrats bija grieķu ārsts un anatoms, kuram tiek piedēvēta Aleksandrijas anatomijas skolas izveidošana. Erasistrats kopā ar laikabiedru, gados vecāku grieķu ārstu Hērofilu (Ἡρόφιλος) Aleksandrijā veica sistemātiskas cilvēka līķu sekcijas un, iespējams, arī vivisekcijas. Viņš padziļināti pievērsās asinsrites un nervu sistēmas izpētei, tāpēc dažkārt medicīnas vēsturnieki viņu dēvē par neirozinātnes aizsācēju. Erasistrats pārstāvēja pneimatismu – antīkās medicīnas skolas mācību par pneimu jeb vitālo gaisu, kas nonāk no plaušām uz sirdi un no tās pa artērijām izplūst pa visu ķermeni.

Parasti tiek pieņemts, ka Erasistrats dzimis Keas salā, taču ir arī avoti, kuros norādīts, ka viņš dzimis Kosas, Samas vai Hias salā. 

Erasistrats izglītību ieguva Atēnās Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un Teofrasta (Θεόφραστος) peripatētiķu skolā un vēlāk medicīnu apguva Kosā pie ārsta Metrodora (Μητρόδωρος), kurš, kā tiek apgalvots, esot apprecējis Aristoteļa meitu.

Ap 293. gadu p. m. ē. Erasistrats bija galvenais ārsts pie Seleikīdu impērijas valdnieka Seleika I Nikatora (Σέλευκος Νικάτωρ) un medicīnu praktizēja Antiohijā, mūsdienu Turcijas teritorijā. Viņš kļuva arī par pārstāvi medicīnas skolā Aleksandrijā un strādāja kopā ar Hērofilu. Daži mūsdienu medicīnas vēsturnieki apšauba, vai Erasistrats vispār Aleksandrijā dzīvoja, taču lielākā daļa norāda, ka, visticamāk, anatomiskos pētījumus viņš veica tieši tur, jo nav zināms, ka kādā citā vietā būtu atļautas cilvēka līķu sekcijas.

Antīkajā pasaulē līķu sekcijas bija aizliegtas, taču Erasistrata profesionālās darbības laikā šis aizliegums bija atcelts, un šāda laika un vietas sakritība radīja veiksmīgus apstākļus anatomijas attīstībai. Līķu sekciju aizlieguma atcelšana pastāvēja vien dažus gadu desmitus, un tad tā atkal tika aizliegta. Nākamais periods, kad medicīnā tika atļauta līķu sekcija, bija tikai 16. gs. vidus. Erasistrats strādāja kopā ar Hērofilu, un abu ārstu slava piesaistīja daudzus medicīnā ieinteresētos no plaša reģiona. Abi ārsti tiek uzskatīti par pirmajiem, kuri veikuši autopsijas, lai noskaidrotu slimības gaitu un nāves cēloni.

Erasistrats aprakstīja ķermeņa funkcijas kā mehānisku sistēmu, un šis skatījums veidojās viņa skolotāja stoiķa Hrīsipa (Χρύσιππος ὁ Σολεύς) un Hērofila ietekmē. Tāpat Erasistrats ietekmējās no peripatetiķu teleoloģijas idejām par cēloņsakarībām – viss ir mērķtiecīgs un jebkurš attīstības process ir iepriekš noteiktu mērķu īstenošana.

Aleksandrijas medicīnas skolas vide un agrāk apgūtās filozofiskās un medicīniskās zināšanas Erasistratam ļāva veikt sistemātiskus un visaptverošus pētījumus par cilvēka fizioloģiju. Šajos pētījumos Erasistrats izteica oriģinālus un medicīnas vēsturē svarīgus apgalvojumus par asinīm, gaisu, gremošanu un nerviem. Tiek pieļauta doma, ka šie apgalvojumi izteikti traktātā Οἵ καθόλου λόγοι, Hoi katholou logoi, ko varētu tulkot kā ‘vispārīgie uzskati’.

Erasistrats daudz pievērsās asinsrites sistēmas pētniecībai, tāpēc daudzi medicīnas vēsturnieki viņam piedēvē asinsrites atklāšanu, tomēr par to nav vienprātības. Erasistrats noteica, ka sirds ir galvenā asinsrites daļa un ka pastāv divas sistēmas – arteriālā un venozā. Erasistrats pieņēma, ka gaiss nonāk organismā caur plaušām un sirdi un to iznēsā artērijas, kas, viņaprāt, saturēja tikai gaisu jeb pneimu (πνεῦμα, pneuma), kas no mūsdienu skatupunkta ir kļūdains pieņēmums. Erasistrats apzinājās, ka caur vēnām asinis no sirds aizplūst uz visām ķermeņa daļām, šādi apgādājot ķermeni ar barības vielām, un ka aknas pārveido barības traktā esošās barības vielas. Erasistrats uzskatīja, ka asinīs esošās barības vielas kā mazas daļiņas nonāk vajadzīgajās ķermeņa vietās caur ļoti smalkām atverēm. Šo procesu viņš salīdzināja ar ūdens uzsūkšanos dārzā – tāpat kā dārza augsne uzsūc ūdeni, tāpat arī ķermenis “uzsūc” asinis.

Erasistrats pētīja iekaisumu cēloņus un skaidroja to norisi. Līdzīgi kā Hērofils, arī Erasistrats uzskatīja, ka vīriešiem un sievietēm var būt vienas un tās pašas slimības un ka nav tādu slimību, kas būtu raksturīgas tikai vienam dzimumam. Tiek pieņemts, ka Hērofils un Erasistrats izveidoja izpratni par diviem dažādiem nervu tipiem – kustību un jušanas nerviem. Erasistrats apgalvoja, ka nervi ir kā šķidrumu saturošas caurules.

Pētot vielmaiņas jeb metaboliskos procesus, Erasistrats esot veicis eksperimentus ar putniem. Ziņas par to saglabājušās kāda nezināma mūsu ēras sākuma grieķu ārsta, saukta par Anonymus Londiniensis vai Anonymus Londinensis, traktātā “Par medicīnu” (grieķu Ἰατρικά, Jatrika, latīņu De medicina). Tajā minēts, ka eksperimenta gaitā kādu noteiktu laiku putns tiek turēts bez ēdiena un tiek svērts pats putns kopā ar tā ekskrementiem. Šī eksperimenta atzinums ir skaidri redzams svara zudums, kas ir vienāds ar neuzņemtā uztura daudzumu, un, pēc Erasistrata domām, šādu svara zudumu var atgūt tikai ar uzturu un elpošanu.

Neviens no Erasistrata traktātiem nav saglabājies līdz mūsdienām, un tie, visticamāk, gājuši bojā līdz ar citiem Aleksandrijas bibliotēkā (Βιβλιοθήκη τῆς Ἀλεξάνδρειας) esošajiem traktātiem. Neskatoties uz to, Erasistratam bija liela ietekme uz vēlāk rakstītiem medicīniskiem traktātiem, it īpaši fizioloģijā; dažkārt dēvēts par fizioloģijas pamatlicēju. Galēna (Γαλήνος) citētie traktātu fragmenti ļauj noprast, ka Erasistrata zināšanas anatomijā, it īpaši par sirdi un galvas smadzenēm, ir bijušas ļoti precīzas. Tomēr ir tādi medicīnas vēsturnieki, kuri par būtiskāko Erasistrata sasniegumu uzskata nevis atklājumus anatomijā, bet gan eksperimentālās fizioloģijas un patoloģijas izveidošanu. Galēns, pētīdams Erasistrata traktātus, veica vairākus no aprakstītajiem eksperimentiem.

Medicīnas vēsturnieki norāda, ka vairāki grieķu un romiešu autori ir citējuši un komentējuši Erasistrata traktātus, tomēr neviens no viņiem tieši nepārņēma Erasistrata idejas un uzskatus. Taču Erasistrata atklājumi par ķermeņa funkcijām ir būtiski ietekmējuši medicīnas attīstības gaitu.

Erasistrats medicīnas vēsturē nav tik zināma personība kā Hipokrats (Ἱπποκράτης), Galēns vai Andreass Vezālijs (Andreas Vesalius). Izteikta hipotēze, ka šāda situācija izveidojusies, jo Erasistratam un Hērofilam tika pārmesta vivisekciju veikšana. Tāpēc dažkārt Erasistratu un Hērofilu nievājoši dēvē par Aleksandrijas miesniekiem. Celzs (Aulus Cornelius Celsus) apgalvoja, ka Erasistrats un Hērofils Aleksandrijā veikuši vivisekcijas un šim nolūkam izmantojuši ieslodzītos. Kristīgu sacerējumu autori, piemēram, Tertuliāns (Quintus Septimius Florens Tertullianus) un Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) izteica nosodījumu par vivisekciju veikšanu. Galēns, kurš daudz atsaucās uz Erasistrata traktātiem, cilvēku vivisekcijas nav pieminējis, toties ir pieminētas dzīvnieku vivisekcijas. Tāpēc vairāki medicīnas vēsturnieki apšauba cilvēku vivisekciju veikšanu patiesumu, līdz ar to šajā jautājumā nav skaidrības. Tomēr Erasistrats pats esot izteicies, ka cilvēka līķu sekcijas var novest pie mānīgiem secinājumiem, ja runa ir par dzīva cilvēka orgānu funkcijām.

Pastāv dažādi Erasistrata portretējumi, taču tie ir tikai priekšstati par to, kā Erasistrats izskatījies. Bieži izmantots sižets, lai attēlotu Erasistratu, ir brīdis, kad viņš atklāj, ka Seleikīdu impērijas valdnieka Seleika I Nikatora vecākā dēla Antioha Sotēra (Ἀντίοχος ὁ Σωτήρ) slimības cēlonis ir iemīlēšanās Stratonīkē (Στρατoνίκη) – jaunā un skaistā sava tēva sievā. Šo sižetu izmantoja franču gleznotājs Žaks-Luī Davids (Jacques-Louis David, gleznā Érasistrate découvrant la cause de la maladie d’Antiochius dans son amour pour Stratonice, 1774), franču gleznotājs Aleksandrs-Šarls Gijmons (Alexandre-Charles Guillemont, gleznā Erasistrate découvre la maladie d’Antiochus, 1808) un amerikāņu gleznotājs Bendžamins Vests (Benjamin West, gleznā Erasistratus the Physician Discovers the Love of Antiochus for Stratonice, 1772). Grāmatu izdošanas laikā parādījās ilustrācijas, kurās attēlots Erasistrats kopā ar Hērofilu, taču ilustrācijas, kurās Erasistrats būtu attēlots kopā ar Hipokratu, Galēnu vai Avicennu (Avicenna), nav atrodamas. Tas liecina par atšķirīgo vērtējumu, kas šiem ārstiem tika veltīts. Ir cilnis, kurā Erasistrats atveidots līdzās slaveniem ārstiem un zinātniekiem, un tas redzams uz Vīnes Dabas vēstures muzeja (Das Wiener Naturhistorische Museum) fasādes.