Biedrība “Marss” bija viena no visu laiku ievērojamākajām sporta biedrībām Latvijā. Līdz 1940. gadam tā ievērojami veicināja riteņbraukšanas attīstību Latvijā.

Galvenokārt finanšu trūkuma dēļ visu 19. gs. latviešiem nebija iespējas pašiem organizēt savu riteņbraucēju biedrību, lai gan Rīgā, Liepājā un Jelgavā jau darbojās vairākas riteņbraucēju un sporta biedrības. Tie bija galvenokārt vācbaltiešu jaundibinātie klubi un biedrības – 1. Rīgas riteņbraucēju biedrība un 2. Rīgas riteņbraucēju biedrība, riteņbraucēju biedrība “Union” un krievu-Baltijas riteņbraucēju biedrība “Kružok”. Par pirmo latviešu riteņbraucēju biedrību kļuva tieši “Marss”. Latviešu riteņbraucēju biedrība bija nepieciešama, lai aizstāvētu latviešu riteņbraucēju tiesības.

Biedrības 1907. gada statūtos formulētais mērķis: veicināt riteņbraukšanu Vidzemes guberņā. Biedrībai bija tiesības izplatīt braukšanas atļaujas (velosipēda vadītāja apliecības).

Biedrību vadīja valde un biedrības priekšnieks. Tos ievelēja biedru sapulce. Valde ievēlēja padomes, revīzijas komisijas locekļus, sekretāru, kasieri, no 1924. gada ‒ sekciju vadītājus, kā arī pieņēma goda biedrus un iejaucās strīdīgās situācijās.

Pirmā dibinātāju sapulce 1907. gada 17. jūnijā ievēlēja biedrības valdi deviņu valdes locekļu sastāvā. Par pirmo biedrības priekšnieku kļuva E. Rāmnieks. Priekšnieku ievēlēja uz vienu gadu. 11 gadus (sākot ar 1908. gadu) biedrību vadīja uzņēmējs un riteņbraucējs Ēvalds Vilsons. Divas reizes par biedrības vadītāju ievēlēja riteņbraucēju Augustu Šultu.

1907. gadā 8. maijā Berga bazārā Elizabetes ielā 83/85 notika biedrības pirmā sapulce un tika pieņemti statūti (izveidoti pēc 2. Rīgas riteņbraucēju biedrības parauga). Par biedrības ideologu un galveno mecenātu kļuva uzņēmējs Ē. Vilsons. Pirmajā gadā biedrībai pievienojās 60 aktīvu biedru. Pirmos iegūtos līdzekļus biedrība investēja sacensību organizēšanā, lai biedrības vārds parādītos presē un reklamētu to kā pirmo latviešu sporta organizāciju. Ar sacensību organizēšanu nepietika, lai iekarotu vietu Rīgas sporta biedrību vidū. Visu 1908. gadu pārējās riteņbraucēju biedrības “Marsu” ignorēja un tās biedrus riteņbraukšanas aktivitātēs neaicināja – tā bija jauna biedrība, un sacensību organizatori neticēja, ka šīs jaunās, pamatā strādnieku un amatnieku veidotās sporta organizācijas biedri spēs pienācīgi konkurēt ar agrāk izveidoto biedrību sportistiem. “Marsa” biedri uzskatīja, ka iespēja parādīt savus nopietnos nodomus sportā būtu jauna velotreka būvēšana. Šim nolūkam tika nopirkts liels zemesgabals Pēterburgas šosejā 22, un jau 1909. gada 25. oktobrī tur tika atvērts jauns visiem sava laika standartiem atbilstošs treks. Velotreks ļoti ātri kļuva populāra vieta riteņbraukšanas entuziastu vidū, bet vēlāk tas bija profesionālās riteņbraukšanas centrs Latvijā.

Vēl pirms olimpiskajām spēlēm Stokholmā, 1911. gadā, biedrība sāka paplašināšanos smagatlētikas un vieglatlētikas jomā, sarīkojot arī smagatlētikas sacensības. Biedrības darbība strauji paplašinājās. Biedrības biedri piedalījās arī olimpiskajās spēlēs Stokholmā 1912. gadā, bet labākos panākumus guva 1914. gada II Virskrievijas olimpiādē Rīgā – desmit pirmās, divas otrās un piecas trešās vietas. Tas bija vislabākais rezultāts visas Krievijas Impērijas sporta klubu vidū. Īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma biedrībā bija 400 biedru.

Kara laikā velotreks tika iznīcināts, inventārs (t. sk. velosipēdi) izlaupīts. Darbību izdevās atjaunot tikai 1924. gadā, pārbūvējot velotreku. Tas izmaksāja 20 000 latu. 1924. gadā riteņbraucēju biedrība “Mars” tika pārveidota par sporta biedrību “Marss”. Biedrības biedri sāka nodarboties ar gandrīz visiem tobrīd populārākajiem sporta veidiem ‒ vieglatlētiku, smagatlētiku, futbolu, basketbolu, ātrslidošanu (slidskriešanu) un slēpošanu, šaušanu, peldēšanu un riteņbraukšanu.

Sākoties padomju okupācijai, 1940. gada 15. oktobrī biedrību slēdza, īsu brīdi atjaunojot vācu okupācijas laikā, 1942.‒1944. gadā. 1989. gadā biedrība tika atjaunota un līdz 2008. gadam turpināja darbību kā riteņbraucēju skola. Treku biedrība neatguva. Treka vēsture beidzās 2020. gadā, kad bijušajā tā teritorijā sākās Valsts drošības dienesta biroju ēkas būvniecība.

Biedrībā iestājās jauni cilvēki no 18 gadu vecuma. Lielākoties tie bija vai nu strādnieki, vai amatnieki, kam riteņbraukšana bija vaļasprieks. Biedru skaits bija mainīgs, bet visu laiku auga: 1908. gadā – 60 biedri, 1914. gadā – 400 biedru, 1924. gadā – 600 biedru, 1937. gadā – vairāk nekā 800 biedru. Pēc biedrības atjaunošanas biedru skaits bija mainīgs, bet nepārsniedza 50 cilvēkus.

Biedru gradācija: biedri, goda biedri un mūža biedri. Goda biedri bija vairāki pazīstami rīdzinieki, latviešu uzņēmēji, velosipēdu rūpnieki un riteņbraucēji: A. Šults, ārsts Kārlis Menģelis, biedrības dibinātājs Mārtiņš Galviņš, velosipēdu fabrikas īpašnieks Pēteris Ozolnieks, uzņēmējs un riteņbraucējs Jānis Melngailis, riteņbraucējs un Fiziskās kultūras un sporta komitejas loceklis Roberts Plūme, uzņēmējs Ē. Vilsons, mākslas riteņbraukšanas pamatlicējs Krievijas Impērijā un viens no pirmajiem latviešu riteņbraucējiem Kārlis Vītoliņš. Mūža biedri: riteņbraucējs un Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis Alfrēds Ruks, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Jānis Dikmanis, latviešu sporta dzīves organizators Kārlis Ungurs.

Riteņbraucējs Vitolds Savičs bija viens no spēcīgākajiem Latvijas treka riteņbraucējiem 20. gados. 1927. gada 2. oktobrī sasniedza Latvijas rekordu 250 m treka distancē ar rezultātu 16,9 sekundes. Šis rekords tika labots tikai 20. gs. 50. gadu vidū.

Biedrības biedri ieguvuši godalgotas vietas vairākās sacensībās. Baltijas čempionātā 1912. gadā Jānis Plūme ieguva 3. vietu riteņbraukšanā. I Viskrievijas olimpiādē Kijivā vieglatlēts A. Ruks izcīnīja 1. vietu 10 km soļojumā. 1914. gadā šajā distancē viņš sasniedzis Krievijas Impērijas rekordu. Biedrībai pieder arī trīs pasaules rekordi svaru celšanā (sasniegti 1914. gadā).

Vienības braucienā 1936. gadā iegūtas trīs pirmās, trīs otrās, četras trešās vietas (biedrība šajās sacensībās saņēmusi Rīgas pilsētas goda balvu par lielāko punktu skaitu).

Pieci biedrības sportisti (Alfrēds Ruks, Andrejs Kapmals, Nikolajs Raso, Jānis Prātnieks un Haralds Blaus) 1912. gadā piedalījās olimpiskajās spēlēs Stokholmā. Biedrības biedri piedalījās arī olimpiskajās spēlēs Parīzē, Amsterdamā un Berlīnē.