Dzimis saimnieka Jāņa Aires ģimenē, jaunākais dēls. Mācījies Naukšēnu pagasta skolā, Rūjienas elementārskolā, Valmieras pilsētas skolā, pirms tās beigšanas nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. 1895. gadā iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā (Виленское пехотное юнкерское училище; 08.1897. beidzis ar I šķiru sekmju ziņā kā piektais no 99 junkuriem); 09.1908. iestājās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā (Николаевская академия Генерального штаба) Pēterburgā (beidzis pilnu akadēmijas programmu ar papildklasi 05.1911.).

Precējies 1905. gadā Rīgā ar skolotāju Annu Henrieti Glizdiņu; dēli Juris Jānis (ķīmiķis, inženieris-tehnologs, Otrā pasaules kara laikā latviešu leģiona virsleitnants, 1945.–1955. gadā padomju ieslodzījumā) un Eižens Pēteris (Otrā pasaules kara laikā dienējis latviešu leģionā).

03.1894. kā savvaļnieks iestājās Krievijas armijā, 101. kājnieku pulkā Grodņā, pēc junkurskolas beigšanas no 08.1897. dienējis Daugavgrīvas cietokšņa kājnieku bataljonā, praporščiks. Podporučiks (11.1897.), poručiks (04.1902.), štābkapteinis (10.1905.), kapteinis (12.1913.), apakšpulkvedis (15.08.1917.), pulkvedis (11.1917.; šis paaugstinājums negūst dokumentālu apstiprinājumu avotos). 05.1905.–08.1908. bija bataljona mācību komandas priekšnieks. 05.1911. no akadēmijas atgriezās karaspēkā, saistībā ar cietokšņu kājnieku daļu likvidāciju iedalīts tikko no Liepājas uz Permu pārvietotajā 177. kājnieku pulkā Permā. 12.1911. piekomandēts Kazaņas kara apgabala štābam nolūkā iepazīstināt ar ģenerālštāba dienestu, uzreiz nosūtīts uz Kazaņas karaskolu (Казанское военное училище; jaunākais virsnieks), 12.1912. pēc sekmīgas pārbaudījuma lekcijas nolasīšanas Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā ieguva kara skolas taktikas priekšmeta pasniedzēja tiesības. No 01.1913. junkuru rotas komandieris Kazaņas karaskolā. 08.1913. pēc paša lūguma atkomandēts ierindas dienestam uz 177. kājnieku pulku (tālākai karjerai nepieciešamā ierindas rotas komandiera cenza iegūšanai), no 09.1913. mācību komandas priekšnieks. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 08.1914. vispārējās mobilizācijas gaitā iecelts par 77. kājnieku divīzijas štāba vecāko adjutantu, piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Polijā, vēlāk Baltkrievijā. 1915. gada pavasarī iekļauts ģenerālštāba virsnieku skaitā (tiesības lietot vārdu ”ģenerālštāba” pirms dienesta pakāpes un ieņemt atbildīgus amatus štābos), no 05.1915. bija 4. Sibīrijas strēlnieku korpusa štāba vecākais adjutants, no 12.1916. – 2. armijas korpusa štāba vecākais sevišķu uzdevumu virsnieks. Divas reizes (1915. un 1916. gadā) noraidīts Eduarda Aires iesniegtais lūgums par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem. 03.1917. iecelts par 84. kājnieku divīzijas štāba priekšnieku, pavasarī un vasarā piedalījies kaujās Rumānijā, Dorno-Vatras rajonā. 01.1918. ar frontes pavēlniecības rīkojumu Rumānijā divīzija pārdēvēta par 4. musulmaņu divīziju, iecelts par tās komandieri. 03.1918. saskaņā ar pavēli izvedis divīziju no Bukovinas cauri Rumānijai un Besarābijai uz Vācijas un Austroungārijas karaspēka ieņemto Ukrainu, kur 25.05. Tiraspolē (mūsdienās Moldova) nodeva to Krimas tatāru varas iestāžu rīcībā, sākot ar 26.03.1918. no armijas atvaļināts. 06.1918. piekomandēts 1. musulmaņu korpusa štābam, bet 10.1918. iestājās pretlielinieciskajā Krievijas Brīvprātīgo armijā, armijas štāba Ģenerālkvartīrmeistara daļas Vispārējās nodaļas priekšnieks. 01.1919. pārvietots uz Donas armiju, atsevišķā Saratovas korpusa štāba priekšnieks. 03.1919. korpuss tika pārformēts par Saratovas atsevišķo brigādi un vēlāk bija iekļauts Dienvidkrievijas Bruņoto spēku 6. kājnieku divīzijas sastāvā., 12.1918.–05.1919. piedalījās kaujās ar Strādnieku un zemnieku sarkano armiju Voroņežas, Balašovas, Caricinas (mūsdienās Volgograda) virzienā. 10.1919. pēc brigādes izformēšanas komandēts Dienvidkrievijas bruņoto spēku štāba rīcībā un iecelts par pret Nestora Mahno (krievu Нeстор Ивaнович Махнo, ukraiņu Нeстор Івaнович Махнo) Revolucionārās Ukrainas nemiernieku armijas (Революційна повстанська армія України; anarhistu karaspēks) operējošās Siņeļņikovas-Jekaterionoslavas karaspēka grupas štāba priekšnieku. No 01.1920. Novorosijskas apgabala virspavēlnieka un ģenerālgubernatora štāba priekšnieks, 01.02.1920. piedalījās kaujās ar “zaļo” vienībām Soču, Tuapses un Novorosijskas apkārtnē. 03.1920. evakuējās no Novorosijskas uz Krimu un atvaļināts no dienesta kā Latvijas pilsonis, atļauts atgriezties dzimtenē. 05.06.1920. caur Turciju un Angliju atgriezās Latvijā.

11.07.1920. Rīgā ieskaitīts Latvijas armijā, Armijas Virspavēlnieka štāba Operatīvajā daļā (pulkvedis); 01.08. pārcelts uz Apsardzības ministriju, iecelts par kara mācību iestāžu priekšnieka vietas izpildītāju. Pēc armijas pāriešanas uz miera laika štatiem no 20.04.1921. Galvenā štāba virsnieku rezervē, 10.06.1921. piekomandēts Satversmes sapulces prezidentam Jānim Čakstem. 01.04.1922. iecelts par Kara skolas lektoru, 10.10.1922. par Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. No 03.03.1925. Armijas komandiera štāba priekšnieks. 09.1925. un 06.–07.1926. bija īslaicīgos dienesta komandējumos Igaunijā (konsultatīvas apspriedes sadarbības jautājumos ar Igaunijas armijas vadību Tallinā). Ģenerālis (18.11.1926.). Pēc kreiso politisko grupējumu izvērstās kampaņas, pārmetot E. Airem reakcionāru noskaņojumu u. tml., pārcelts amatā, no 31.01.1927. sevišķu uzdevumu ģenerālis Valsts prezidenta J. Čakstes, pēc viņa nāves – Gustava Zemgala rīcībā, pildot daļēji reprezentatīvas funkcijas. 20.01.1928. iecelts par Kara būvniecības pārvaldes priekšnieku, 09.05.1933. par reorganizācijas un vadošo iestāžu centralizēšanas rezultātā jaunizveidotās Apgādes pārvaldes Būvniecības daļas priekšnieku. Vasarās saimniekoja sev agrārās reformas gaitā piešķirtajā saimniecībā Dobeles pagasta Bīlastu muižas centrā. Bija Latvijas Universitātes studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” goda filistrs, šīs organizācijas filistru palīdzības biedrības valdes loceklis. No 1932. gada vasaras, kad tika atklāts ļaundabīgs audzējs, ilgstoši ar pārtraukumiem slimības atvaļinājumā (t. sk. slimnīcā un sanatorijā). Miris Rīgas Kara slimnīcā, ar militāru godu izvadīts no Doma baznīcas.

E. Aire bija viens no pieredzējušākajiem (Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš) Latvijas armijas vecākajiem štāba virsniekiem ar augstāko militāro izglītību un kvalifikāciju. Būdams Galvenā štāba Operatīvās daļas un Armijas komandiera štāba priekšnieks, iespēju robežās veicināja Latvijas armijas kaujasspēju palielināšanu, cita starpā attīstot sadarbību ar Igaunijas armiju. Viens no augstākajiem Latvijas armijas virsniekiem, kura militārā darbība pagātnē Krievijas pilsoņu kara laikā krievu pretlielinieciskajos spēkos kļuva par politisku diskusiju tēmu Latvijas Republikā, kreisajiem politiskajiem spēkiem pārmetot E. Airem Latvijas patriotisma trūkumu un monarhistisku pārliecību, kas kopumā Latvijas politiskajos apstākļos bija likumsakarīgi, taču pēc būtības nepamatoti (daudziem Krievijas pilsoņu karā iesaistītajiem latviešiem, t. sk. E. Airem nebija praktiski nekādas alternatīvas dalībai karā kādā no pusēm un tūlītējas iespējas atgriezties Latvijā).

Par nopelniem miera laika dienestā un Pirmā pasaules kara kaujās E. Aire apbalvots ar Krievijas Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira, ar šķēpiem; IV šķira); par dienesta nopelniem Latvijas armijā ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), Igaunijas Brīvības krustu (I šķiras III pakāpe), Igaunijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi, Somijas Baltās Rozes ordeni (II šķira; III šķira).