20. gs. 20.‒30. gados Latvijā pedagogi un pētnieki izrādīja nopietnu interesi par mākslas nozīmi pedagoģijas teorijā, izglītības praksē un personības attīstībā. Piemēram, Aleksandrs Dauge izveidojis mākslas pedagoģijas koncepciju, kuras pamatā ir ārzemju skolās strādājošo skolotāju pedagoģiskās darbības analīze. Mākslas pedagoģijā A. Dauge akcentēja vispāratzītus pedagoģijas principus: aktivitātes principu, individualizācijas principu un citus. Arī Pauls Dāle un Jūlijs Aleksandrs Students izstrādāja oriģinālus risinājumus mākslas pedagoģijas teorijas un prakses attīstībai. P. Dāle definēja jēdzienu “estētiskā kontemplācija” un pamatoja personības veidošanās iespējas ar mākslas vērtību pārmantošanas un apgūšanas palīdzību. J. A. Students norādīja uz mākslas pedagoģijas nozīmīgumu izglītības sistēmā, uzskatot, ka tā ir neaizvietojama harmoniskas personības sastāvdaļa.

20. gs. 20.‒30. gados pedagogi un mākslinieki izdeva vairākus metodiskus līdzekļus zīmēšanas mācīšanā. Piemēram, Roberts Šterns izdeva grāmatu “Ievads metodiskā zīmēšanā” (1920), kura ir saskaņota ar jauno zīmēšanas programmu un atzīta par vērtīgu, jo ietver jaunus mācīšanas paņēmienus un paskaidrojošus komentārus. Andrejs Aronietis izdeva grāmatu divās daļās “Zīmēšanas skola” (1925‒1927), kuras pamatā ir ilggadēji novērojumi un ievērojamāko pedagogu zīmējumu studijas. Viņš meklēja jaunus ceļus, kā ar mākslas pedagoģijā esošajiem līdzekļiem bērnus tuvināt skolu dzīvei, modināt viņos aktivitāti, darba prieku un interesi par radošu pašdarbību. Marta Bīlmane mākslas pedagoģiju bagātināja ar vērtīgiem skaidrojumiem par krāsām un pirmo metodisko materiālu darbā ar papīru. Gleznotājs un mākslas pedagogs Augusts Dīriķis attīstīja zīmēšanas apguvi pamatskolā, īpaši uzsverot tās savstarpējo saikni ar citiem mācību priekšmetiem. Lietišķās mākslas mācību metodikas attīstībā būtisku ieguldījumu devis Arvīds Dzērvītis, kurš izveidoja latvju rakstu kompozīcijas tipu klasifikāciju un izstrādāja mācību par latviešu ornamenta un krāsu kompozīcijas likumībām.

Padomju okupācijas periodā mākslas pedagoģija bija vērsta uz tā laika ideoloģiskajiem pamatiem. 20. gs. 70. gados Pēteris Zeile izstrādāja pamatus estētiskās audzināšanas sistēmas izveidei, kurā mākslām (it īpaši literatūrai) bija ierādīta nozīmīga vieta. Tika uzskatīts, ka mākslas veidu daudzveidība pedagoģiskajā procesā nodrošina uztveres, intelektuālā un emocionālā pārdzīvojuma dažādību. 20. gs. 80. gados Valentīna Hibnere sadarbībā ar māksliniekiem Liliju Grasmani un Valdi Villerušu sistematizēja galvenās atziņas par skolēnu mākslinieciski radošās darbības diviem komponentiem – izteiksmes līdzekļiem plaknē un tehniku. Sadarbībā ar skolotāju Aīdu Grīnbergu un mākslinieci Silvu Linarti mākslas pedagoģe V. Hibnere vizuāli uzskatāmi parādīja, kā bērniem attīstīt sākotnēju mākslinieciski produktīvo darbību. Šajā laikā tika uzskatīts, ka mākslas pedagoģijas uzdevums ir mācīt izprast mākslu kā vērtību, veicināt skolēnu ētiski emocionālo atsaucību un emocionāli vērtējošo attieksmi pret mākslu, sekmēt iepazīšanos ar mākslinieku radošās darbības pieredzi.

1987. gadā Latvijas Valsts Universitātes Pedagoģijas fakultātē tika nodibināta skolēnu mākslinieciskās audzināšanas zinātniski pētnieciskā laboratorija, kura kļuva par teorētiskās domas centru un pedagogiem piedāvāja praktiskus ieteikumus, kā mākslas pedagoģijas idejas realizēt skolā. Jāņa Anspaka vadībā zinātniski pētnieciskās laboratorijas pārstāvji (Oskars Zīds, Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Pēteris Zeile, V. Hibnere un citi) analizēja mākslas ietekmi uz cilvēka radošo potenču attīstīšanu un noskaidroja nosacījumus skolēnu iekļaušanai mākslinieciski radošā darbībā. Tas nodrošināja mākslas pedagoģijas tradīciju pēctecību.

Neatkarības atgūšana Latvijā iezīmēja jaunus ceļus mākslas pedagoģijas attīstībā. 20. gs. 90. gados tika veikti nozīmīgi pētījumi un izstrādes mākslas pedagoģijā. Piemēram, vizuālās mākslas skolotāja Vaiva Zirdziņa izveidoja tēlotājas mākslas mācīšanas koncepciju. Grāmatā “Vizuālās mākslas valodas ābece” (1995) koncentrētā veidā pedagogiem apkopota informācija par vizuālās mākslas valodas elementiem un to organizēšanas pamatprincipiem. 1998. gadā publicēti vairāki mācību metodiski līdzekļi, kuros Aleksandra Šļahova zīmēšanas mācīšanas metodikas kontekstā pedagogiem un studentiem detalizēti skaidro perspektīvas projekcijas metodes, Klāvs Veinbahs izklāsta krāsu teoriju un Zaiga Sīmane dod konkrētus ieteikumus, kā vizuālās mākslas stundās skolēniem attīstīt tēlaino domāšanu un psihomotorās iemaņas, veidot prasmi vērot un izprast mākslu, veicināt radošo attieksmi pret darbu un pozitīvas emocijas.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā māksliniece un pedagoģe Klāra Blīgzna publicēja vairākus mācību līdzekļus pamatskolas skolēniem, kuros iepazīstina ar kompozīcijas elementiem, izteiksmes līdzekļiem un uzbūves pamatprincipiem, lai dotu iespēju izveidot vizuālās mākslas darbu atbilstoši tēla radīšanas likumiem. Pedagoģes Spodra Austruma un Sarmīte Savicka 2000. gadā publicēja grāmatu “Konsultants vizuālajā mākslā pamatskolai”.

20.‒21. gs. mijā nozīmīgus pētījumus mākslas pedagoģijas jomā veikusi arī V. Hibnere. Viņa sistematizējusi mākslas pedagoģijas atziņas, izmantojot visjaunākās pasaules mēroga pedagoģiskās pieejas, un izveidojusi metodiskos materiālus skolotājiem, kuri dod iespēju bērniem izpausties vizuāli radošā darbībā. V. Hibnere ir pārliecināta, ka ar mākslas pedagoģijas palīdzību pirmsskolā un skolā iespējams patstāvīgi, efektīvi un pareizi apgūt un ieviest novitātes, lai pedagoģiskajā praksē varētu īstenot bērna pilnvērtīgu attīstību. V. Hibnere ir bērnu vizuālās mākslas pamatlicēja Latvijā.

Atjaunotajā Latvijā mākslas pedagoģijas attīstības vispusīgā izvērtēšanā ievērojamu ieguldījumu ir devis J. Anspaks. Divās daļās iznākušajā grāmatā “Mākslas pedagoģija” (2004‒2006) apskatītas mākslas pedagoģijas raksturīgākās tencences pasaulē un Latvijā. J. Anspaks izstrādājis septiņus mākslas pedagoģijas vēsturiskās attīstības modeļus. Pirmais modelis nodrošina virzību uz skaisto, māksliniecisko un estētisko. Otrais modelis ir orientēts uz māksliniecisko pašizglītību mākslas pulciņos, studijās, ģimenes lokā. Trešajā modelī skola ir kā mākslas izglītības centrs. Ceturtais modelis paredz, ka mākslas pedagoģija tiek samērota ar citiem izglītības un personības attīstības faktoriem. Piektajā modelī māksla ir kā personības radošās aktivitātes galvenais avots. Sestajā modelī tiek realizēta vērtību pasaules cieša saistība ar aktivitātes pasauli. Septītais modelis ir orientēts uz zinātnes un mākslas vienotību un mijiedarbību.

21. gs. pirmajā desmitgadē raksturīga interese par personības pilnveidi ar mākslas pedagoģijas līdzekļu palīdzību. Piemēram, Zinta Kagaine strādā pie tā, lai skolēniem palīdzētu reproducējošo domāšanu pārvērst radošajā domāšanā, kā arī pie tā, lai, ieraugot un sajūtot apkārtējo pasauli, personība spētu savas izjūtas iemiesot mākslas darbos. Arī mākslas pedagoģes Ilze Kupča un Ilze Vītola kopā ar vizuālās mākslas pedagogiem strādā pie mākslas pedagoģijas kvalitātes paaugstināšanas. Tiek izstrādāta jauna vizuālās mākslas mācību programma, kurā iezīmēta mākslas pedagoģijas virzība uz skolotāja un skolēna aktīvu sadarbību.

Pie kvalitatīvas vizuālās mākslas mācību stundas organizēšanas pamatizglītībā un vispārējā vidējā izglītībā kopš 2010. gada sadarbībā ar mākslas jomas skolotājiem strādā Ilze Briška, Daiga Kalēja-Gasparoviča un Ilze Kadiķe.

Mūsdienās raksturīga mākslas un mākslas pedagoģijas mijiedarbība daudzveidīgās formās. Piemēram, mākslas muzeji bērniem un jauniešiem piedāvā pedagoģiskās programmas, Latvijas Nacionālais kultūras centrs un citas organizācijas organizē daudzveidīgus izglītojošus mākslas pasākumus, augstākās izglītības iestādes dod iespēju piedalīties konferencēs, diskusijās un meistarklasēs.

Kopš 2016. gada mākslas pedagoģijā dominē kultūrizpratni veidojoša pieeja, kas ar mākslas līdzekļu palīdzību ļauj skolēnam labāk izprast ne tikai sevi un savu kultūru, bet arī piedzīvot jaunrades procesu. I. Briška, D. Kalēja-Gasparoviča un citi izstrādā mācību līdzekļus, kurus izmantojot skolēnam ir iespēja bez pratības kultūras izpratnē un pašizpausmē mākslā pilnveidot arī daudzveidīgas caurviju prasmes, piemēram, sadarbību, kritisko domāšanu un citas.

Galvenās pētniecības iestādes mākslas pedagoģijā ir augstskolas: Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija, Liepājas Universitātes Izglītības zinātņu institūts.

2001. gadā dibināta biedrība - Latvijas vispārizglītojošo skolu mākslas pedagogu asociācija. Tās darbības mērķis ir piedalīties mākslas izglītības un mākslas pedagoģijas attīstībā.

1999. gadā dibināta Vizuālās un lietišķās mākslas pedagogu asociācija (2006. gadā pārreģistrēta). Tās mērķis ir veicināt vizuālās un lietišķās mākslas attīstību Latvijā, nodrošinot mākslas pedagogiem metodisko palīdzību, organizējot tālākizglītības kursus un pieredzes apmaiņas vizītes, skolēnu nometnes un konkursus.  

Latvijas mākslas skolu skolotāju asociācijas darbības mērķis ir piedalīties mākslas izglītības attīstīšanā un politikas veidošanā.

Biedrība “Mākslu pedagogu apvienība” sadarbībā ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centru organizē dažādus izglītojošus pasākumus un projektus, rīko konferences un izdod rakstu krājumus mākslas jomā.

Kopš 2005. gada mākslas pedagoģijas ideju popularizēšanā aktīvi piedalās arī mākslas izglītības centrs “Trīs krāsas”, kura dibinātāji, organizējot pedagogiem profesionālās pilnveides seminārus un nodrošinot skolēnu iekļaušanos mākslinieciskajās aktivitātēs, sekmē mākslas pedagoģijas ideju tālāknodošanu.

Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds kopš 2018. gada izdod konferenču rakstu krājumu Human, Technologies and Quality of Education, kurā tiek publicēti pētījumi arī mākslas pedagoģijas jomā.

Daugavpils Universitātē kopš 2008. gada tiek izdoti dažādi zinātnisko konferenču rakstu krājumi, kuros pārstāvēta plaša pētījumu tematika, tajā skaitā arī mākslas pedagoģijas zinātņu joma. Kopš 1997. gada biedrība “Mākslu pedagogu apvienība” sadarbībā ar Daugavpils Universitāti un Daugavpils Marka Rotko mākslas centru izdod rakstu krājumu Person. Color. Nature. Music.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā kopš 2006. gada tiek izdots zinātnisko rakstu krājums “Sabiedrība. Integrācija. Izglītība” (Society. Integration. Education), kurā savus pētījumus publicē arī mākslas jomas speciālisti. No 2012. gada līdz 2017. gadam tika izdoti zinātniski praktiskās konferences materiāli “Māksla un mūzika kultūras diskursā”.

Liepājas Universitātē tiek izdots rakstu krājums “Sabiedrība un kultūra” (kopš 1998. gada), kurā pedagoģijas un mākslas tēmām veltītajās nodaļās tiek analizēti arī mākslas pedagoģijā aktuāli jautājumi.