20. gs. 20.‒30. gados Latvijā pedagogi un pētnieki izrādīja nopietnu interesi par mākslas nozīmi pedagoģijas teorijā, izglītības praksē un personības attīstībā. Piemēram, Aleksandrs Dauge izveidojis mākslas pedagoģijas koncepciju, kuras pamatā ir ārzemju skolās strādājošo skolotāju pedagoģiskās darbības analīze. Mākslas pedagoģijā A. Dauge akcentēja vispāratzītus pedagoģijas principus: aktivitātes principu, individualizācijas principu un citus. Arī Pauls Dāle un Jūlijs Aleksandrs Students izstrādāja oriģinālus risinājumus mākslas pedagoģijas teorijas un prakses attīstībai. P. Dāle definēja jēdzienu “estētiskā kontemplācija” un pamatoja personības veidošanās iespējas ar mākslas vērtību pārmantošanas un apgūšanas palīdzību. J. A. Students norādīja uz mākslas pedagoģijas nozīmīgumu izglītības sistēmā, uzskatot, ka tā ir neaizvietojama harmoniskas personības sastāvdaļa.
20. gs. 20.‒30. gados pedagogi un mākslinieki izdeva vairākus metodiskus līdzekļus zīmēšanas mācīšanā. Piemēram, Roberts Šterns izdeva grāmatu “Ievads metodiskā zīmēšanā” (1920), kura ir saskaņota ar jauno zīmēšanas programmu un atzīta par vērtīgu, jo ietver jaunus mācīšanas paņēmienus un paskaidrojošus komentārus. Andrejs Aronietis izdeva grāmatu divās daļās “Zīmēšanas skola” (1925‒1927), kuras pamatā ir ilggadēji novērojumi un ievērojamāko pedagogu zīmējumu studijas. Viņš meklēja jaunus ceļus, kā ar mākslas pedagoģijā esošajiem līdzekļiem bērnus tuvināt skolu dzīvei, modināt viņos aktivitāti, darba prieku un interesi par radošu pašdarbību. Marta Bīlmane mākslas pedagoģiju bagātināja ar vērtīgiem skaidrojumiem par krāsām un pirmo metodisko materiālu darbā ar papīru. Gleznotājs un mākslas pedagogs Augusts Dīriķis attīstīja zīmēšanas apguvi pamatskolā, īpaši uzsverot tās savstarpējo saikni ar citiem mācību priekšmetiem. Lietišķās mākslas mācību metodikas attīstībā būtisku ieguldījumu devis Arvīds Dzērvītis, kurš izveidoja latvju rakstu kompozīcijas tipu klasifikāciju un izstrādāja mācību par latviešu ornamenta un krāsu kompozīcijas likumībām.
Padomju okupācijas periodā mākslas pedagoģija bija vērsta uz tā laika ideoloģiskajiem pamatiem. 20. gs. 70. gados Pēteris Zeile izstrādāja pamatus estētiskās audzināšanas sistēmas izveidei, kurā mākslām (it īpaši literatūrai) bija ierādīta nozīmīga vieta. Tika uzskatīts, ka mākslas veidu daudzveidība pedagoģiskajā procesā nodrošina uztveres, intelektuālā un emocionālā pārdzīvojuma dažādību. 20. gs. 80. gados Valentīna Hibnere sadarbībā ar māksliniekiem Liliju Grasmani un Valdi Villerušu sistematizēja galvenās atziņas par skolēnu mākslinieciski radošās darbības diviem komponentiem – izteiksmes līdzekļiem plaknē un tehniku. Sadarbībā ar skolotāju Aīdu Grīnbergu un mākslinieci Silvu Linarti mākslas pedagoģe V. Hibnere vizuāli uzskatāmi parādīja, kā bērniem attīstīt sākotnēju mākslinieciski produktīvo darbību. Šajā laikā tika uzskatīts, ka mākslas pedagoģijas uzdevums ir mācīt izprast mākslu kā vērtību, veicināt skolēnu ētiski emocionālo atsaucību un emocionāli vērtējošo attieksmi pret mākslu, sekmēt iepazīšanos ar mākslinieku radošās darbības pieredzi.
1987. gadā Latvijas Valsts Universitātes Pedagoģijas fakultātē tika nodibināta skolēnu mākslinieciskās audzināšanas zinātniski pētnieciskā laboratorija, kura kļuva par teorētiskās domas centru un pedagogiem piedāvāja praktiskus ieteikumus, kā mākslas pedagoģijas idejas realizēt skolā. Jāņa Anspaka vadībā zinātniski pētnieciskās laboratorijas pārstāvji (Oskars Zīds, Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Pēteris Zeile, V. Hibnere un citi) analizēja mākslas ietekmi uz cilvēka radošo potenču attīstīšanu un noskaidroja nosacījumus skolēnu iekļaušanai mākslinieciski radošā darbībā. Tas nodrošināja mākslas pedagoģijas tradīciju pēctecību.
Neatkarības atgūšana Latvijā iezīmēja jaunus ceļus mākslas pedagoģijas attīstībā. 20. gs. 90. gados tika veikti nozīmīgi pētījumi un izstrādes mākslas pedagoģijā. Piemēram, vizuālās mākslas skolotāja Vaiva Zirdziņa izveidoja tēlotājas mākslas mācīšanas koncepciju. Grāmatā “Vizuālās mākslas valodas ābece” (1995) koncentrētā veidā pedagogiem apkopota informācija par vizuālās mākslas valodas elementiem un to organizēšanas pamatprincipiem. 1998. gadā publicēti vairāki mācību metodiski līdzekļi, kuros Aleksandra Šļahova zīmēšanas mācīšanas metodikas kontekstā pedagogiem un studentiem detalizēti skaidro perspektīvas projekcijas metodes, Klāvs Veinbahs izklāsta krāsu teoriju un Zaiga Sīmane dod konkrētus ieteikumus, kā vizuālās mākslas stundās skolēniem attīstīt tēlaino domāšanu un psihomotorās iemaņas, veidot prasmi vērot un izprast mākslu, veicināt radošo attieksmi pret darbu un pozitīvas emocijas.
20. gs. beigās un 21. gs. sākumā māksliniece un pedagoģe Klāra Blīgzna publicēja vairākus mācību līdzekļus pamatskolas skolēniem, kuros iepazīstina ar kompozīcijas elementiem, izteiksmes līdzekļiem un uzbūves pamatprincipiem, lai dotu iespēju izveidot vizuālās mākslas darbu atbilstoši tēla radīšanas likumiem. Pedagoģes Spodra Austruma un Sarmīte Savicka 2000. gadā publicēja grāmatu “Konsultants vizuālajā mākslā pamatskolai”.
20.‒21. gs. mijā nozīmīgus pētījumus mākslas pedagoģijas jomā veikusi arī V. Hibnere. Viņa sistematizējusi mākslas pedagoģijas atziņas, izmantojot visjaunākās pasaules mēroga pedagoģiskās pieejas, un izveidojusi metodiskos materiālus skolotājiem, kuri dod iespēju bērniem izpausties vizuāli radošā darbībā. V. Hibnere ir pārliecināta, ka ar mākslas pedagoģijas palīdzību pirmsskolā un skolā iespējams patstāvīgi, efektīvi un pareizi apgūt un ieviest novitātes, lai pedagoģiskajā praksē varētu īstenot bērna pilnvērtīgu attīstību. V. Hibnere ir bērnu vizuālās mākslas pamatlicēja Latvijā.