Latvijā mūzikas pedagoģijas strauja attīstība sākās ar Jāņa Cimzes un Jāņa Bētiņa pedagoģisko darbību skolotāju semināros. Viņi lika pamatus nākamo mūzikas skolotāju muzikālajai izglītošanai un kora dziedāšanas tradīciju pirmsākumiem Latvijā.
19. gs. beigās Indriķis Palēvičs mūzikas pedagoģijā ieviesa ciparu metodi, kura deva iespēju attīstīt skaņkārtas pakāpju izjūtu. Ciparu metodes teorētisko pamatojumu un praktiskai muzicēšanai paredzētos vingrinājumus I. Palēvičs apkopojis grāmatā “Dziedāšanas mācība tautas skolām” (1893). Viņš ir pirmās iespiestās mācību grāmatas mūzikā autors.
20. gs. 20.‒30. gados mūzikas pedagoģijā nebija vienotas paradigmas, jo pedagoģiskās darbības rezultātā mūzikas skolotāji un metodiķi (Juris Bebris, Jēkabs Vītoliņš, Ernests Vīgners, Jūlijs Rozītis, Artūrs Salaks, Ādolfs Šillers, Jēkabs Graubiņš un citi) nonāca pie diezgan atšķirīgām atziņām. Tika sarakstītas teorētiskas rokasgrāmatas skolotājiem un mācību grāmatas skolēniem, kurās tika izklāstītas daudzveidīgas mūzikas pedagoģijas koncepcijas. Piemēram, J. Bebris analizējis dziedāšanas mācīšanas mērķi, uzdevumus un vēsturisko attīstību, skaidrojis balss fizioloģijas un higiēnas jautājumus, noteicis dziesmas mācīšanas un mācīšanās pēc dzirdes secību, kā arī apskatījis citus mūzikas pedagoģijā svarīgus jautājumus. J. Vītoliņš mācību grāmatas ir izveidojis pēc gammas principa, kas nosaka to, ka skolēni mācās dziedāt pēc notīm uzreiz visas do mažora skaņas. E. Vīgners mūzikas pedagoģijā radījis unikālu metodi, ar kuras palīdzību indivīdam iespējams attīstīt absolūto muzikālo dzirdi, ja tā nav iedzimta. E. Vīgners devis arī fonoloģijas metodes sistēmisku izklāstu. Šīs metodes pamatā ir vingrinājumi, kuri tiek vairākas reizes atkārtoti, jo svarīgs ir nevis daudzums, bet iegūto zināšanu un prasmju pamatīgums. J. Rozītis viens no pirmajiem devis konkrētus ieteikumus starppriekšmetu saiknes realizēšanai mūzikas mācību satura apguvē. A. Salaka izdotajos darbos mūzikas pedagoģijā paliekoša nozīme ir vokālajiem vingrinājumiem. Metodiskā darba pamatā ir intervālu solfedžēšana un mūzikas teorijas elementu apguve. Ā. Šillers uzskatīja, ka mūzikas stundā ir jāizmanto daudzveidīgi muzikālās darbības veidi, tajā skaitā arī mūzikas klausīšanās. Vērā ņemamas mūzikas pedagoģijā ir vairākas viņa atziņas: neprasīt bērniem definīcijas; katru mūzikas stundu veidot spraigu; panākt skolēnu maksimālu aktivitāti. J. Graubiņš skolēnu muzikālās dzirdes attīstīšanai paredzētos vingrinājumus piedāvājis atsevišķas dziesmiņas veidā. 20. gs. 20.‒30. gados muzikālās dzirdes attīstīšana bija viens no svarīgākajiem uzdevumiem mūzikas pedagoģijā.
Padomju okupācijas laikā mūzikas pedagoģija bija intelekta, emocionālās kultūras un tikumības veidošanas līdzeklis. Šajā laikā tika izveidota vienota mūzikas apguves metodiskā sistēma, kura atspoguļojās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Izglītības ministrijas apstiprinātajā mūzikas programmā un mācību grāmatās. Lejupejoša mazā terca ir intervāls, ar kuru padomju laika mūzikas pedagoģijā ieteica sākt skolēnu muzikālās dzirdes attīstīšanu un nošu rakstīšanu. Ievērojamākie šī perioda mūzikas pedagoģijas pārstāvji bija Jēkabs Mediņš, Ilga Jākobsone, Ēvalds Siliņš, Alfrēds Eidiņš, Dzidra Kļaviņa un Aīda Stabulniece. Mūzikas pedagogi J. Mediņš un I. Jākobsone, pamatojoties uz padomju perioda galvenajiem mūzikas pedagoģijas principiem, izveidoja mūzikas apguves sistēmu, kurā līdzās dziedāšanai bija iekļauta arī mūzikas klausīšanās. Skolēni mācījās dziedāt gan padomju masu dziesmas, gan latviešu, krievu un citu tautu dziesmas. 20. gs. 60. gados Ē. Siliņš mūzikas pedagoģijā ieviesa relatīvo solmizāciju. 20. gs. 70. gados A. Eidiņš izstrādāja relatīvās solmizācijas metodiku, kuras pamatā ir rokas zīmju izmantošana, kas mūzikas pedagoģijā veido asociācijas starp redzes uztveri un atsevišķas skaņas dzirdes priekšstatu. Paliekoša nozīme mūzikas pedagoģijā ir arī Dz. Kļaviņas relatīvās solmizācijas metožu un paņēmienu analīzei un interpretācijai plašākā kontekstā. 20. gs. 80. gados mūzikas metodiķe un vairāku mācību grāmatu autore A. Stabulniece izveidoja mūzikas satura apguves koncepciju sākumizglītības posmam. Viņas veidotais mūzikas mācību saturs dod iespēju katram skolēnam iesaistīties muzicēšanā atbilstoši savām muzikālajām spējām un interesēm.