Neliela ērču kārta parazītveida ērču virskārtā. To fosilijas nav atrastas. Izplatības areāls atbilst senā Gondvanas kontinenta teritorijai. Pēc Pekas Lehtinena (Pekka Lehtinen) pašreizējiem uzskatiem, Holothyrida ir Ixodida māsas grupa – abām kārtām ir Hallera orgāni un specifisks muskuļu piestiprinājuma veids pie eksoskeleta izaugumiem (latīņu subcapitular apodeme). Holothyrida un Opilioacarida ir kopīgas to priekšteču pazīmes.  

Pieaugušām ērcēm ķermenis ir oranžs, sarkans vai sarkanbrūns, pussfēras, ovāls vai apaļš, 2–7 mm garš. Ķermeni sedz sklerotizēts holodorsālais vairogs. Pieaugušās Holothyrida ērces ir labi sklerotizētas, bet nepieaugušās formas sedz mīksti apvalki. Ir viens pāris spirālveida stigmu, kas atrodas ķermeņa sānos ceturtā kāju pāra koksu līmenī. Īsas, platas peritrēmas atrodas no pirmā līdz trešā kāju pāra koksu līmenim. Elpošanas orgānu pāris ir homologs mezostigmātu ērcēs un Ixodida ērcēs esošajiem. Tritosternums ir viciņas formā vai arī nav pārstāvēts. Dzimumatveres atrodas vēdera pusē starp koksām. Tēviņiem tās slēdz divi vārsti, bet mātītēm – četri vairogi. Izvadsistēmu veido divi pāri ekskretoru trubiņu un viens pāris koksālo dziedzeru. Anālajiem vārstiem ir vairāk nekā divi matiņi. Holothyrida ir vienkārša sirds. Pedipalpām ir pieci, bet helicerām – trīs segmenti. Vairumam sugu pie heliceru pamatnes ir viens matiņš. Atšķirībā no citām ērcēm, uz pedipalpu ķepiņām ir saglabājušies reducēti ambulakrālie nadziņi. Gnatosoma var būt izstiepta vai arī noliekta vēdera virzienā un atrasties perpendikulāri attiecībā pret idiosomu. Daļai Holothyrida sugu acu nav. Daļai ir vienkāršas acis (gaismu uztverošs orgāns, kas sastāv no lēcas un dažām gaismas jutīgām šūnām).

Par Holothyrida bioloģiju ir zināms ļoti maz. Tās sastopamas salīdzinoši reti. Ērces apdzīvo zemsedzi, sūnas, trūdošas augu atliekas, atrodamas mitros mežos zem akmeņiem. Izplatītas no jūras līmeņa līdz pat 2000 m augstumam virs tā. Ērces nav aktīvas, no ienaidniekiem tās pasargā sklerotizēti ārējie apvalki un tanatoze – spēja briesmu brīdī sastingt un izlikties par mirušu. Iespējams, tās barojas ar nesen mirušu posmkāju hemolimfu. Pagājušā gadsimta zinātniskajos izdevumos atzīmēts, ka Holothyrida ir plēsīgas ērces. 

Pašreiz aprakstītas 27 sugas no 13 ģintīm, trīs dzimtām: Allothyridae, Holothyridae un Neothyridae. Dzimtas izplatītas noteiktos reģionos, kas nepārklājas: Allothyridae dzimtas sugas sastopamas kontinentālajā Austrālijā, Tasmānijā, Jaunzēlandē, Neothyridae – Karību jūras salās, Dienvidamerikas ziemeļu daļā, Holothyridae – Indijas okeāna un Klusā okeāna salās no Maurīcijas un Seišeļu salām līdz Šrilankai, Jaungvinejai, Jaunkaledonijai un Lorda Hava salai.

Latvijā šīs kārtas ērces nav pārstāvētas. 

Ekonomiskā un medicīniskā nozīme nav zināma. Konstatēts, ka dažu sugu nimfām idiosomas dziedzeri izdala šķidrumu, kas acīmredzot kalpo ienaidnieka atbaidīšanai. Vecākās zinātniskajās publikācijās pārstāvēts uzskats, ka šis šķidrums var radīt gļotādu iekaisumu, ja rokas, ar kurām aiztiktas ērces, pieskaras mutei, acīm. Tomēr pašreiz zinātnieki noraida šādus izteikumus pierādījumu trūkuma dēļ.