Karls Gotlībs Zontāgs bija mācītājs un publicists ar plašu darbības vērienu, kurš veicināja racionālisma ideju izplatību Vidzemē un sekmēja izglītības attīstību.
Karls Gotlobs Zontāgs
Baltijā dzīvojošs vācu teologs, pedagogs, sabiedrisks darbinieks, publicists
Satura rādītājs
Izcelsme un izglītība
K. G. Zontāgs dzimis amatnieka ģimenē Rādebergā, netālu no Drēzdenes. No 1784. līdz 1788. gadam viņš studēja teoloģiju Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), kur ieguva filozofijas doktora zinātnisko grādu. Studiju laikā lielu iespaidu uz K. G. Zontāga uzskatu veidošanos atstāja teologs Johans Georgs Rozenmillers (Johann Georg Rosenmüller), par kura ģimenes mājskolotāju K. G. Zontāgs strādāja studiju beigu posmā un kura iespaidā viņš pievērsās racionālismam.
Profesionālā un sabiedriskā darbība
1788. gadā K. G. Zontāgs devās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Domskolas rektoru. Ir izteiki pieņēmumi, ka doties uz Rīgu viņu iedrošināja vai nu vācu dzejnieks, kritiķis, teologs un filozofs Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried Herder), vai studiju biedrs, vēlākais Rīgas reformātu mācītājs Georgs Kolinss (Georg Collins). Pēc Domskolā nostrādāta gada K. G. Zontāgs pārgāja uz Rīgas Ķeizarisko liceju, kura rektors bija līdz 1792. gadam. Šajā laikā viņš kļuva par Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas diakonu, bet 1791. gadā – par virsmācītāju. 18. gs. 90. gados K. G. Zontāgam izveidojās draudzība ar Garlību Merķeli (Garlieb Merkel), un privātā sarakstē viņš atbalstīja darba “Latvieši” (Die Letten, 1796) iznākšanu.
1802. gadā K. G. Zontāgs kopā ar vācbaltiešu luterāņu mācītāju, vēsturnieku un rakstnieku Liboriju fon Bergmani (Liborius von Bergmann) un vācu luterāņu mācītāju, pedagogu, literātu un cenzoru Augustu Albānusu (August Albanus) piedalījās Rīgas Literāri praktiskās pilsoņu biedrības dibināšanā, kuras mērķi bija saistīti ar zināšanu izplatīšanu plašākā sabiedrībā. Pateicoties biedrības aktivitātēm, Rīgā tika nodibināta Lutera skola (1817), izveidota krājkase, bibliotēka un muzejs, kā arī dažādas labdarības iestādes, bet K. G. Zontāga dzīves laikā neīstenota palika viņa iecere par pilsētas arhīva izveidi.
1803. gadā K. G. Zontāgs kļuva par Vidzemes ģenerālsuperintendenta Johana Dankvarta (Johann Danckwart) adjunktu, bet pēc viņa nāves šajā pašā gadā pārņēma šo amatu, kurā strādāja līdz mūža beigām. Vienlaikus K. G . Zontāgs kļuva par Vidzemes virskonsistorijas priekšsēdētāju.
1805. gadā Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Ülikool) K. G. Zontāgs ieguva teoloģijas doktora grādu. Šajā laikā viņš piedalījās liturģisko noteikumu izstrādē Pēterburgā, kā arī iesaistījās zemnieku skolu noteikumu apspriešanā sakarā ar 1804. gada zemnieku likumiem. Jau gadu iepriekš K. G. Zontāgs bija izsūtījis Vidzemes mācītājiem cirkulāru, aicinot izteikt priekšlikumus skolu uzlabošanai, un izveidoja saņemto atbilžu kopsavilkumu. Arī 1817. gadā, kad tika atcelta dzimtbūšana Kurzemē, K. G. Zontāgs kā Tērbatas Universitātes skolu komitejas loceklis aktīvi iesaistījās zemnieku skolu un skolotāju semināru izveidošanas apspriešanā. K. G. Zontāga darbībai bija būtiska nozīme Vidzemes skolu politikas attīstībā. Tāpat viņš savos darbos risināja vācu zemāko kārtu, kā arī sieviešu izglītības jautājumus.
K. G. Zontāgs vairākkārt uzstājās ar publisku priekšlasījumu cikliem, piemēram, 1810. gadā par Rīgas vēsturi saistībā ar simtgades svinībām kopš Rīgas pievienošanas Krievijai, bet 1811.–1813. gadā – ar morālu priekšlasījumu ciklu izglītotām sievietēm.
1813. gadā K. G. Zontāgs piedalījās Krievijas Bībeles biedrības (Русское Библейское Общество) Rīgas nodaļas izveidē un statūtu izstrādē. 1824. gadā viņš bija viens no Latviešu literārās (draugu) biedrības dibinātājiem, kā arī Jēnas Latīņu valodas biedrības (Jenaische Lateinische Societät) un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs. K. G. Zontāgs bija arī brīvmūrnieks.
Par nopelniem K. G. Zontāgs 1819. gadā saņēma kroņa muižu Skaņkalnē uz 12 gadiem bez rentes maksājumiem, bet 1822. gadā tika apbalvots ar II šķiras Sv. Annas ordeni.
Vairākkārt Zontāgs atteicās no darba piedāvājumiem Baltijā un ārpus tās, piemēram, kļūt par Pēterburgas Sv. Pētera baznīcas mācītāju, baznīcas vēstures un teoloģiskās literatūras profesoru Tērbatas Universitātē, Drēzdenes virsmācītāju, Dancigas konsistorijas padomnieku.
Darbs žurnālistikā
K. G. Zontāgs publicēja rakstus Vidzemes vācu kalendārā Livländischer Kalender, kā arī izdevumos Allgemeine Literatur-Zeitung, Wöchentliche Unterhaltungen un Neue Wöchentliche Unterhaltungen, Livländische Schulblätter, Magazin für protestantische Prediger, Jahresverhandlungen der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst, Caritas un G. Merķeļa rediģētajos laikrakstos Zeitung für Literatur und Kunst, Freymüthige un Zuschauer. 1816. gadā, kad G. Merķelis uzturējās Vācijā, K. G. Zontāgs uz laiku bija laikraksta Zuschauer redaktors.
K. G. Zontāgs bija redaktors periodiskajiem izdevumiem Monatsschrift zur Kenntniss der Geschichte und Geographie des Russischen Reichs (1790–1791), Rigaische Stadtblätter (1810–1827, ar pārtraukumiem), Aufsätze und Nachrichten für protestantische Prediger im Russischen Reiche (1811), Inländische Blätter (1813–1817) un Ostsee-Provinzen-Blatt (1823–1827), kura rediģēšanu pēc K. G. Zontāga nāves pārņēma G. Merķelis.
Šajos izdevumos K. G. Zontāgs rakstīja par visdažādākajām tēmām, tostarp publicēdams recenzijas un rakstus par vēsturi.
Reliģiskā literatūra
K. G. Zontāga sprediķi apkopoti grāmatās “Daži sprediķi” (Einige Predigten, 1789), “Par cilvēka dzīvi, kristietību un attiecībām” (Ueber Menschenleben, Christenthum und Umgang, I–IV, 1794–1802) un “Vidzemes landtāga sprediķi” (Livländische Landtagpredigten, 1821). Turklāt gandrīz divdesmit citi sprediķi izdoti atsevišķās brošūrās. K. G. Zontāga sprediķiem raksturīgs racionāls stils, kas nozīmē to, ka prāta apsvērumi tajos dominē pār emocionālo pārdzīvojumu un bieži aplūkoti laicīgi temati (piemēram, saviesīguma priekšrocības, atraitņu un jaunu sieviešu stāvoklis, ziemas gadalaiks, pareizs miega režīms, gripas epidēmija Rīgā un citi). Daži sprediķi pievēršas Rīgas un Daugavas aprakstiem.
Vidzemes landtāga sprediķos, no kuriem vispazīstamākais ir “Pamudinājums uz kopības garu” (Ermunterung zum Gemeingeiste, 1795), K. G. Zontāgs aicināja uzlabot un reformēt dzimtcilvēku stāvokli, vairākkārt izceļot vācu vēsturisko vainu pret Baltijas pamatiedzīvotājiem un spilgti attēlojot muižnieku patvaļu. K. G. Zontāgs neiestājās par tūlītēju brīvības piešķiršanu zemniekiem, tā vietā aicinādams piešķirt zemniekiem tiesības uz īpašumu un uzlabot viņu materiālo situāciju; tomēr pastāv viedoklis, ka viņa landtāga sprediķiem bija loma ideju veicināšanā par dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē.
1809. gadā K. G. Zontāgs piedalījās Vidzemes latviešu racionālistu dziesmu grāmatas “Kristīgas dziesmas” izstrādē, arī pats sarakstīdams dziesmas latviešu valodā (tomēr viedokļi par to, cik labi viņš pārvaldīja latviešu valodu, ir pretrunīgi). Gadu vēlāk viņš bija galvenais redaktors un līdzautors Rīgas vācu dziesmu grāmatai “Vecu un jaunu garīgo dziesmu krājums” (Sammlung alter un neuer geistlicher Lieder, izdota 1810. gadā, turpmākie papildinātie izdevumi 1820. un 1825. gadā).
K. G. Zontāgs publicēja vairākas reliģisko mācību grāmatas iesvētāmajiem vācu valodā, Bībeles izteicienu apkopojumus. Starp citiem nozīmīgiem reliģiskās literatūras darbiem atzīmējama “Reliģijas mācību grāmata skolām” (Lehrbuch der Religion für die Schulen, izdota 1810. gadā, jauni izdevumi 1811. un 1823. gadā), “Īss, vienkāršs kristīgās reliģijas kopums” (Kurzer einfacher Inbegriff der christlichen Religion, 1813) un arī igauņu valodā tulkotais “Kristīgās mācības katehisms” (Katechismus der christlichen Lehre, izdots 1816. gadā, jauni izdevumi 1817. un 1838. gadā).
Publicistika un vēstures pētniecība
K. G. Zontāga runas apkopotas krājumos “Formulāri, runas un pārdomas, pildot amata darbu” (Formulare, Reden und Ansichten bei Amtshandlungen, I–III, 1802.–1807. gadā, jauns izdevums 1818. gadā), savukārt morālie priekšlasījumi sievietēm – krājumā “Tikumīgas pārdomas par pasauli un dzīvi sievietēm” (Sittliche Ansichten der Welt und des Lebens für das weibliche Geschlecht, I–II, 1817–1819). Citas runas un apcerējumi iespiesti periodikā vai kā atsevišķas brošūras.
Karjeras sākumā K. G. Zontāgs publicēja Domskolas un liceja programmas runas par tādām tēmām kā vācu daiļliteratūras priekšrocības jaunatnes izglītībā (1788), katrā jaunietī esošie morālās pašizglītošanās resursi (1789), jauniešu publiskās runas apmācība (1789), spēles, dejas un teātris kontekstā ar jaunatnes audzināšanu (1790), kā arī citām tēmām.
Polemiskajā apcerējumā “Kontrasts starp mācītāju un aktieri” (Der Kontrast zwischen Prediger und Schauspieler, 1792) K. G. Zontāgs pamatoja mācītāja daudzveidīgās funkcijas sabiedrībā, kas viņa ieskatā neaprobežojās tikai ar reliģijas izplatīšanu. Vairāki apcerējumi veltīti simtgadei kopš Rīgas pievienošanas Krievijai (1810), reformācijas trīssimtgadei (1817) un Bībeles biedrības aktivitātēm (1813, 1815, 1817), tostarp arī pareizai un nepareizai Bībeles lietošanai.
Ievērojamu daļu no K. G. Zontāga apcerējumiem veido raksti par dažādiem vēstures jautājumiem. Viņš rakstīja par Rīgas labdarības iestāžu vēsturi no 1801. līdz 1825. gadam (1826), Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi (1792), biedrības Musse vēsturi (1812), igauņu un latviešu Bībeles tulkojumu vēsturi (1817) un īpaši par Ernsta Glika (Ernst Glück) nopelniem (1811), Vidzemes zemnieku skolu vēsturi (1821). Pieminami arī vispārīgāka satura apcerējumi: “Rīgas vēstures gadskaitļi” (Jahrzahlen aus der Geschichte von Riga, 1810), “Rīgas dibināšanas dienas pusnakts: prologs ar mūziku un dejām” (Die Mitternacht des Gründungstags von Riga: Ein Prolog mit Musik und Tanz, 1810), “Rīgas vēstures skices no 1200. līdz 1816. gadam” (Auszeichnungen aus der Geschichte Riga’s von 1200–1816, 1817).
Citi darbi
Daiļrades sākumā K. G. Zontāgs publicēja apcerējumus latīņu valodā par sengrieķu dzeju (1785) un sengrieķu zinātnieka un filozofa Teofrasta (Θεόφραστος) darbiem (1787), no kuriem vienu viņš arī iztulkoja vāciski (1792). 18. gs. 80. gados periodikā iespiesti K. G. Zontāga atdzejojumi no sengrieķu valodas, 1790. gadā viņš arī izdeva sengrieķu dzejas izlasi “Senās literatūras draugu laika kavēklim” (Zur Unterhaltung für Freunde der alten Literatur, I–II, 1790).
Nedaudz K. G. Zontāgs darbojās literatūras vēsturē un kritikā, sarakstīdams grāmatu par rožkrustiešu kustības iedvesmotāja, 17. gs. teologa Johana Valentīna Andrēa (Johann Valentin Andrea) darbiem un kopā ar vairākiem līdzautoriem izstrādādams “Kritisku pārskatu par jaunāko vācu daiļliteratūru” (Kritische Uebersicht der neuesten schönen Literatur der Deutschen, I–II, 1788–1789). Franču valodā publicēts K. G. Zontāga “Latviešu literatūras apskats” (Apperçu de la litterature Lettonienne, 1825).
1788. gadā viņš sarakstīja lugu “Ādolfs jeb cēlsirdīgais dēls” (Adolph oder der edelmüthige Sohn). 1789. gadā nāca klajā vācu zemāko kārtu pārstāvjiem domātais “Stāstiņš amatnieku puišiem un dienesta meitām” (Ein Geschichtgen für Handwerkspursche und Dienstmädchen). Divas grāmatas Zontāgs sarakstīja bērniem – “Grāmatiņu maziem bērniem Rīgā, kas mācās lasīt” (Das kleine Buch für kleine Kinder in Riga, welche lesen lernen, 1802) un “Par Dievu, viņa darbiem un gribu” (Von Gott, seinen Werken und seinem Willen, 1810), te pieskaitāms arī privāts izdevums “Grāmatiņa mazajai Mimi” (Das kleine Buch für die kleine Mimi, 1822).
K. G. Zontāgs publicēja konsistorijas uzsaukumus (viens no tiem, kas tapa saistībā ar iespējamo franču armijas iebrukumu Krievijā, tulkots arī latviski, izdots 1807. gadā), apsveikuma runas un veltījuma dzeju, daudz bēru un piemiņas runu ievērojamām Rīgas personībām, piemēram, Johanam Kristofam Bērensam (Johann Christoph Berens), Tomasam Cukerbekeram (Thomas Zuckerbecker), G. Kolinsam, L. fon Bergmanim, Johanam Kristofam Brocem (Johann Christoph Brotze), Kristofam Reinholdam Girgensonam (Christoph Reinhold Girgensohn).
K. G. Zontāgs sastādīja “Rīgas almanahu vasaras izbaudīšanai” (Rigisches Taschenbuch für den Sommergenuss, 1801), īsprozas krājumu “Patiesi stāsti no jaunākajiem laikiem” (Wahre Geschichten neuerer Zeit, I–II, 1805–1808), no kuriem daļa publicēti latviski K. R. Girgensona tulkojumā (1823), un antoloģiju “Šis un tas” (Das Mancherley, 1815). Viņš sarakstīja priekšvārdu paša izdotajam Elizabetes Eleonoras Bernhardi (Elisabeth Eleonore Bernhardi) epistulārajam sacerējumam “Vārds savam laikmetam saprātīgām mātēm un augošām meitām” (Ein Wort zu deiner Zeit für verständige Mütter und erwachsene Töchter, 1798), kurā no savam laikam progresīvām pozīcijām apspriesta sieviešu izglītība. K. G. Zontāgs publicēja arī vācu romantisma rakstnieka Žana Pola (Jean Paul) darbu izvilkumus (1815, 1819).
K. G. Zontāgs publicēja vairākus statistiskus un hronoloģiskus rādītājus. Viņa nepublicētās “Piezīmes par latviešu literatūru no 1700. gada līdz 1825. gadam” (Notizen zur lettischen Literatur von 1700 bis 1825) jau pēc K. G. Zontāga nāves izmantoja Karls Eduards Napjerskis (Karl Eduard Napiersky) savā darbā “Latviešu literatūras hronoloģisks konspekts” (Chronologischer Conspect der lettischen Literatur, 1831).
Sasniegumu nozīme
K. G. Zontāga sabiedriskajai un literārajai darbībai raksturīgs enciklopēdisks vēriens. Viņš bija viens no savas paaudzes intelektuālajiem līderiem, viņa sprediķi un runas baudīja plašu popularitāti. K. G. Zontāga darbi ir nozīmīgi Rīgas 18. un 19. gs. mijas literārajā un garīgajā dzīvē kopumā, bet īpaši – racionālisma reliģisko ideju stiprināšanā Vidzemes luterāņu baznīcā, Rīgas vēstures pētniecībā, skolu attīstībā un cīņā par dzimtbūšanas atcelšanu Baltijā.