Termins “sociālā un solidārā ekonomika” attiecas uz plašu organizāciju loku, kas tiek identificētas pēc diviem galvenajiem punktiem. Pirmkārt, SSE organizācijām ir nepārprotami monetāri un sociāli (un bieži vien ekoloģiski) mērķi. Otrkārt, tās ietver dažādus līdzdarba, saistīto un solidaritātes attiecību veidus.

Solidaritātes ekonomika cenšas mainīt visu sociālo un ekonomisko sistēmu un izvirza citu attīstības paradigmu, kas atbalsta solidaritātes ekonomikas principus. Starpkontinentālā sociālās solidaritātes ekonomikas veicināšanas tīkla (Réseau intercontinental de promotion de l'économie sociale solidaire, RIPESS) harta nosaka 11 pamatvērtības, lai veicinātu ētisku un uz vērtībām balstītu ekonomikas modeli. Tās ir humānisms, demokrātija, solidaritāte, iekļautība, subsidiaritāte, daudzveidība, radošums, ilgtspējīga attīstība, vienlīdzība un taisnīgums visiem, cieņa pret valstu un cilvēku integrāciju, plurāla un uz solidaritāti balstīta ekonomika. Solidaritātes ekonomika virzās uz neoliberālās kapitālistiskās ekonomiskās sistēmas pārveidi no tādas, kas piešķir prioritāti privātās peļņas un aklas izaugsmes palielināšanai, uz tādu, kuras centrā ir cilvēki un planēta. Solidārā ekonomika kā alternatīva ekonomikas sistēma ietver visus trīs sektorus – privāto (uz peļņu orientētais), publisko (plānotais) un sociālo (primārais mērķis ir nevis peļņas palielināšana, bet gan sociālo mērķu sasniegšana) sektoru. Lai gan daži solidaritātes ekonomikas elementi pastāv jau simtiem gadu, sistēma ir ļoti jauna un joprojām tiek attīstīta un tiek definēta. Pieaug globāla kustība, lai to virzītu kā alternatīvu neoliberālās korporatīvās globalizācijas neveiksmīgajam modelim.

Ekonomiskā sistēma tiecas pēc nebeidzamas izaugsmes, un esošā likumdošana šo mērķi ne tikai atbalsta, bet arī rada vajadzīgos priekšnoteikumus tā īstenošanai. Finansiālais sektors ir dominējošais. Ekonomika atbalsta ekonomikas, nevis cilvēku vajadzības. Strādnieku apvienību un sociālās uzņēmējdarbības pārstāvji vienmēr ir bijuši spējīgi atrast alternatīvus darbības veidus pat vietās, kur citu iespēju šķietami nav. 21. gs. sākumā cilvēki apliecinājuši, ka pastāv alternatīvas kapitālismā balstītam ekonomikas modelim, resp., modelis, kas palīdz nodrošināt uz solidaritāti balstītu, ilgtspējīgu dzīvesveidu. Šīs alternatīvas kļūst daudzveidīgākas un piesaista arvien vairāk cilvēku. Piemēri veiksmīgām, uz solidaritāti balstītām iniciatīvām, kas lielākoties tiek īstenotas vietējā līmenī, ir māju un dārzu projekti, patērētāju un ražotāju kopienas, vietējās apmaiņas tirdzniecības sistēmas, atvērtās pieejas (open-source) projekti, remontdarbu kafejnīcas (repair cafés) un citi. Šādu iniciatīvu skaita palielināšanās norāda, ko solidaritātes ekonomika var piedāvāt, un arvien lielāks skaits cilvēku šīs iniciatīvas izvēlas kā alternatīvu darba veidu vai dzīvesveidu.

Galvenā iezīme, kas solidaritātes ekonomikas vienības atšķir no privātajiem un valsts uzņēmumiem, ir līdzdalības un demokrātijas pārvaldība lēmumu pieņemšanas procesos. Solidaritātes ekonomiku reizēm dēvē par metodi, lai nosauktu un konceptualizētu pārveidojošās monetārās īpašības, praksi un pamatus, kas pastāv visā pasaulē. Solidaritātes ekonomika saistīta ar sistēmisku pārveidi. Solidaritātes ekonomika ir alternatīva ekonomiskās attīstības sistēma, kas balstīta praksē un uz šādiem principiem: solidaritāte un sadarbība, vienlīdzība visās dimensijās (rase, etniskā piederība, dzimums, šķira utt.), sociālā un ekonomiskā demokrātija, ilgtspējība, plurālisms (nevis universāla pieeja), pirmajā vietā izvirzīti cilvēki un planēta. Solidaritātes ekonomika ir ekonomisks veidojums, kura mērķis ir uzlabot reģiona vai kopienas dzīves kvalitāti, pamatojoties uz solidaritāti, bieži vien ar vietējo uzņēmumu un bezpeļņas organizāciju centieniem. Solidaritātes ekonomikas darbības tiek realizētas, vienlīdzīgi apmierinot visu cilvēku attiecīgās intereses, pilnveidojot darba cilvēciskās, sociālās, politiskās, ekonomiskās un kultūras dimensijas, integrējot vides ilgtspējību visās aktivitātēs, izvērtējot šo aktivitāšu ietekmi uz dabu, veicinot mācīšanos un sadarbību starp cilvēkiem un organizācijām. Rezultātu novērtēšanā tiek ņemti vērā ne tikai ekonomiskie, bet arī cilvēciskie, sociālie, vides, kultūras un līdzdalības aspekti. Solidaritātes ekonomikas organizācijas ir pilnībā integrētas teritorijā un sociālajā vidē, tās iesaistās tīklos un sadarbībā ar citām organizācijām, līdzdarbojas teritorijas ilgtspējīgā vietējā un kopienas attīstībā.

“Solidaritātes ekonomika” kā ekonomikas organizēšanas jēdziens tika izmantots jau 1937. gadā, kad Felipe Alaiss (Felipe Alaiz de Pablo) Spānijas pilsoņu kara laikā iestājās par ekonomiskās solidaritātes attīstību starp strādnieku kolektīviem pilsētās un laukos. Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, dažādas solidaritātes ekonomikas koncepcijas radās kustībās, kas centās izveidot tautas ekonomiku militāro diktatūru laikā, kas dominēja Latīņamerikā 20. gs. 70. un 80. gados, un pēc tam uzplauka līdz ar finanšu neoliberālo demokrātiju rašanos līdz pat 90. gadiem. Jēdzienu “sociālās solidaritātes ekonomika” sāka lietot 90. gadu beigās – Limā, Peru, 1997. gada jūlijā notikušā RIPESS starptautiskā foruma laikā. Vēlāk, 2002. gadā dibinot RIPESS, tika lietots jēdziens “solidaritātes ekonomika”. Solidaritātes ekonomikas mērķis ir veidot sistēmas pārmaiņas, kas ietver pāreju ārpus sociālās ekonomikas.

Daudzi tīkli turpina lietot jēdzienu “solidaritātes ekonomika”. Iestādes parasti lieto jēdzienu “sociālā un solidaritātes ekonomika”, radot zināmu apjukumu, vai šie jēdzieni ir identiski. Viena SSE pieeja ir vērsta uz pašreizējās ekonomikas sistēmas ilgtspējas stiprināšanu. Tās mērķis ir izveidot uzņēmumus, kas kalpo tās biedriem vai sabiedrībai, nevis vienkārši tiekties pēc finansiālas peļņas ienākumu un pārpalikuma sadalē, par prioritāti izvirzot cilvēkus un darbu pār kapitālu. Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) Sociālās attīstības pētniecības institūts (Research Institute for Social Development) secinājis, ka SSE ir topoša zinātne un aicina turpināt attīstīt SSE kā jaunu zinātnisku teoriju ar saviem pamatiem, kas piedāvātu alternatīvu homo Economicus. Dažādās institūcijās tiek lietoti atšķirīgi jēdzieni solidaritātes ekonomikas nosaukšanai. Franču valodā runājošajā Āfrikas daļā, kur RIPESS ir visspēcīgākais, tiek lietots apzīmējums “sociālā un solidārā ekonomika”. Āzijas Solidaritātes ekonomikas padome (Asian Solidarity Economy Coalition, ASEC) par sociālās un solidārās ekonomikas sākumpunktu uzskata sociālo uzņēmumu, kā arī nepieciešamību veidot solidaritātes ekonomikas piegādes ķēdes. Eiropas Savienībā (European Union) institucionālajā līmenī tiek runāts par sociālo ekonomiku, kurai pieaug atbalsts arī vietējā līmenī, kur arvien vairāk tiek atzīta spontānas solidaritātes ekonomikas iniciatīvu izplatība. Latīņamerika un Karību jūras reģions izmanto solidaritātes ekonomikas sistēmu. Neskatoties uz dažām definīciju atšķirībām, pastāv plaša vienprātība par tās sistēmisko un pārveidojošo programmu un to, ka tā ir balstīta uz ētikas principiem. Ziemeļamerika, Kvebeka, balstās uz sociālās ekonomikas koncepciju un cenšas radīt ļoti praktisku un vietējā, teritoriālā līmenī balstītu transformācijas kustību. Pārējā Kanādas daļā uzsvars tiek likts uz vietējās ekonomiskās attīstības teritoriālo ietvaru. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Solidaritātes ekonomikas tīkls (Solidarity Economy Network) apzināti izvēlējies strādāt solidaritātes ekonomikas ietvaros kā nepārprotami transformējošā kustībā.

Mūsdienu sabiedrībā izplatītajam ekonomikas modelim raksturīga darbaspēka ekspluatācija, kaitīga darba vide un bīstami dzīves apstākļi, piesārņojums un dabas resursu noplicināšana. Lielākās mūsdienu problēmas – migrāciju, klimata pārmaiņas, resursu nepietiekamību – ir iespējams novērst ar risinājumiem, kas radušies globāli un tiek īstenoti vietējā līmenī, un solidārās ekonomikas uzņēmumi šos uzdevumus veic. Šāda veida organizācijas gūst visus ienākumus vai daļu no tiem tirgū, un tās var konkurēt ar privātā sektora organizācijām. Ietekmi uz sabiedrības dzīves sfērām atspoguļo jomas, kurās pastāv uzņēmumi, kas funkcionē pēc sociālās uzņēmējdarbības modeļiem, vadās pēc sociāliem mērķiem, kas ir atspoguļoti to biznesa misijās un stratēģijās un ir integrēti to struktūrā. Solidaritātes ekonomika ietver šādus piemērus:

1) godīgas tirdzniecības organizācijas. Tās ir daļa no solidaritātes ekonomikas, jo to mērķis ir paust praktisku solidaritāti ar lauksaimniekiem jaunattīstības valstīs, maksājot viņiem godīgas cenas par viņu produkciju;

2) Pasaules sociālās ekonomikas forums (Global Social Economy Forum);

3) pašpalīdzības organizācijas arī ir daļa no solidaritātes ekonomikas, jo dalībnieki atbalsta viens otru, risinot savas problēmas kā praktisku solidaritātes veidu;

4) kooperatīvi (īpaši strādnieku kooperatīvi) ir daļa no solidaritātes ekonomikas, ja to mērķos ir ietverta solidaritātes apņemšanās kādā veidā;

5) arodbiedrības bieži tiek uzskatītas par solidārās ekonomikas galveno sastāvdaļu, jo to pamatā ir darba ņēmēju solidaritātes princips;

6) Bezmaksas programmatūras kustība (Free Software Movement), atvērtā pirmkoda izstrāde un citi uz koplietošanu balstīti vienādranga ražošanas veidi;

7) sociālie centri;

8) dāvanu veikali, ētiska pirkšana;

9) solidaritātes aizdevumi;

10) ekonomika kopējam labumam un citi.