Līdzās pilskalnam ir nocietināta priekšpils. Pilskalnu no trijām pusēm ietver apmetnes kultūrslānis. Kalna pakājē ir konstatēti apbedījumi, senā apdzīvotība konstatēta pilskalna tuvumā esošajā Budjankas pussalā un ezera salā. Pie pilskalna ir Zelta bedre, kas saistīta ar teikām. 

Pilskalns pieminēts literatūrā jau 1873. gadā. Pilskalnu 1925. gada vasarā apsekoja Ernesta Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. 1928. gadā pilskalna apraksts, uzmērījums un fotoattēls publicēti E. Brastiņa grāmatā “Latvijas pilskalni. Latgale”. Ķīšukalnā un tā apmetnē 1956. un 1959. gadā izdarīti arheoloģiskie izrakumi Elvīras Šnores vadībā (325 m² – pilskalnā un tā nogāzē, 750 m² – priekšpilī, 200 m² – pilskalna ziemeļu pakājes apmetnē, 480 m² – pretējā, dienvidu pakājes apmetnē, kapulaukā – 110 m²), kas rada plašu atspoguļojumu tā laika publikācijās. 2015.–2020. gadā arheoloģiskie izrakumi, atsedzot pāri par 200 m², turpināti Ināras Kunigas vadībā. 2015. gadā publicēta Jura Urtāna monogrāfija “Ķīšukalns: Ludza pirms Ludzas”, kur, apkopojot arheoloģisko izrakumu rezultātus, ir ziņas par arheoloģiskajiem atradumiem, folkloras un rakstīto avotu liecības, pausta doma, ka Ķīšukalns ir Ludzas kā apdzīvotas vietas priekštecis. 

Pilskalns ierīkots no trijām pusēm ar dabiskām kraujām, 14–16 m augstām nogāzēm aizsargātā, aptuveni austrumu–rietumu virzienā orientētas kaupres rietumu galā, Lielā Ludzas ezera ziemeļaustrumu krastā. Šī ledāja atstātā kaupre stiepjas vairāku desmitu kilometru garumā, un tajā ir vēl citas arheoloģiski nozīmīgas vietas. Jau no dabas ļoti stāvās Ķīšukalna nogāzes nav bijis nepieciešams mākslīgi nostāvināt. Kaupres austrumu gals, veidojot pilskalna galveno plakumu, norobežots ar vairākus metrus augstu valni un grāvi. Aiz šiem galvenajiem nocietinājumiem, tālāk uz austrumiem, atrodas priekšpils. To no kaupres turpinājuma austrumu pusē mūsdienās atdala vēl viens valnis un grāvis. Gan pilskalna, gan priekšpils plakumi, kas kādreiz arti, ir izlīdzināti un izmēros apmēram vienādi (ap 75–80 m x 35–45 m). Pilskalna ziemeļu, dienvidu un rietumu pakājē konstatēts apmetnes kultūrslānis. Tieši pretī Ķīšukalnam – viņpus Lielā Ludzas ezera līcim – ir izteiksmīgā Budjankas pussala. Ar pamatzemi to savieno tikai 150 m plats šaurums. Gandrīz visu pussalu un šaurumu starp pussalu un cietzemi klāj senās apmetnes kultūrslānis. Pussalas rietumu malā konstatēts akmens laikmeta apmetnes kultūrslānis. Savrupatradumi liecina, ka lielākā daļa Budjankas pussalas un pilskalns ar savu apmetni ir bijuši apdzīvoti vienlaicīgi. Abu apmetņu kopējā platība ir ap 15 ha. To varētu apzīmēt arī par senpilsētu. Kultūrslānis ar atradumiem konstatēts arī kādā ezera salā uz dienvidiem no Budjankas pussalas.

Ar Ķīšukalna vārdu saistās daudz teiku, kurās stāstīts par apslēpto mantu. Folkloras tekstos norāda uz Zelta vai Naudas bedri, kura ir pildīta ar ūdeni un kur noglabāta laiva ar zeltu. Pārrokot kalna malu un noplūdinot ūdeni, to mēģināja atrast. Zelta bedre atrodas uz tā paša kalna, kur pilskalns, – ap 20 m virs ezera līmeņa, māju ābeļdārzā. Tas ir austrumu–rietumu virzienā orientēts padziļinājums (garums ap 30 m, platums ap 15 m, dziļums ap 4–5 m). Domājams, ka Zelta bedre ir bijusi pilskalna iedzīvotāju ūdens ņemšanas un glabāšanas vieta. 

Arheoloģiskajos izrakumos noskaidrots, ka kultūrslānis pilskalnā un priekšpilī ir 0,2–1,2 m biezs; dziļāks tas ir pavardu un bedru vietās. Par aizsargceltnēm pilskalna plakuma malā liecināja akmeņu krāvumi. Priekšpils aiz pilskalna grāvja 10. gs. bijusi nožogota ar stāvkoku žogu. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija zemkopība un lopkopība. Arheoloģiskajos atradumos izcēlās lietas, kas bija saistītas ar amatniecību: daudzi metāla lejamie tīģeļi, vairākas māla lejamās formas, to skaitā māla forma bronzas krustiņa atliešanai, lejamās māla karotes. Priekšpilī izpētīta bronzas lējēju darbnīca un kāds, domājams, ar dzelzs pārstrādi saistāms pavardveida objekts. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pilskalna apdzīvotības beigu posms datējams ar 14. gs., bet apdzīvotības sākums attiecas uz 8./9. gs. vai, iespējams, vēl agrāku laiku. Pilskalna apkures ietaisēs, liecinot par vēlāku pilskalna izmantošanu, ir izmantoti ķieģeļi. Pilskalna ziemeļu pakājē pie Kaļvu kapsētas konstatēti un E. Šnores vadībā pētīti ar 13.–15. gs. datēti apbedījumi.

Ķīšukalnā atrasti arī uz jaunākiem laikiem attiecināmi atradumi, no kuriem īpaši izceltas lielgabalu dzelzs un akmens lodes. Domājams, ka senais pilskalns uguns šaujamo ieroču laikā ir izmantots kā īslaicīgs militārs nocietinājums vai kā militāro mācību vieta.

Ludzas senākās vēstures izpratnē pastāv pretruna rakstītajās liecībās par Ludzas kā pilsētas šķietami ļoti seno vēsturi, kas datējama jau vismaz ar 1173. gadu, un pirmsvācu jeb latgaļu pilskalna, kas neapšaubāmi apliecinātu Ludzas senumu, neesamību tagadējās Ludzas centrā, viduslaiku pils vietā. Tomēr par Ludzas apkārtnes intensīvo apdzīvotību m. ē. 1. gadu tūkstoša beigās un 2. gadu tūkstoša sākumā liecina daudz arheoloģisko pieminekļu, to skaitā pazīstamais latgaļu kapulauks – Ludzas Odukalns. Caur Ludzu ziemeļu–dienvidu virzienā gājis sauszemes tirdzniecības ceļš, Ludzā šis ceļš dalījies. Var pieņemt, ka Ludzas novads pastāvēja vismaz jau m. ē. 2. gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos. Sava laika kontekstā novada centrs varēja atrasties tikai pilskalnā, kam labi atbilst Ķīšukalns. Tas noteikti ir bijis kāds nozīmīgs vēlā dzelzs laikmeta latgaļu centrs. Domājams, ka novada centrs uz Ludzas vietu tika pārvietots vēlāk, kad tika dibināta Ludzas pils, bet Ķīšukalns pamazām zaudēja nozīmi. 

Ķīšukalns un tā apkārtne Lielā Ludzas ezera krastā ir ļoti ainaviski un piemēroti dažāda veida tūrismam, jo pilskalnu var sasniegt gan pa ūdeni, gan pa sauszemi, tomēr pagaidām Ķīšukalns plašākās tūrisma aktivitātēs nav iekļauts.