Discozerconidae dzimtas ērces ir labi sklerotizētas, ovālas, 1–1,5 mm lielas. Visu ķermeni klāj īsi, drukni matiņi. Tām raksturīgs gluds, ovāls, kupolveida muguras vairogs. Sternālais vairogs sadalīts divos priekšējos sānu un divos aizmugurējos sānu vairodziņos, kas savienojas ar endopodiālajiem vairodziņiem. Ventroanālais vairogs ir tievs un garš. Idiosomas vēderpuses sānos, abpus anālajai atverei, atrodas lieli, lipīgi pāra orgāni (tā saucamie piesūcekņi). Šādi orgāni raksturīgi tikai Discozerconidae un Heterozerconidae dzimtas ērcēm. Tie konstatēti tikai pieaugušām ērcēm, un tos izmanto, lai piestiprinātos pie saimniekorganismiem. Discozerconidae tēviņiem spermodaktils ievērojami palielināts un spirālveida, parasti saistīts ar heliceru kustīgo pirkstu. Visu kāju ķepiņām raksturīgi nelieli piesūcekņi un nadziņi. 

Discozerconidae dzimtas ērces ir sastopamas tropos un subtropos. Uzskata, ka tās ir tūkstoškāju un skrejvaboļu ektoparazīti. Berzercon ferdinandi ir atrasta Jaunzēlandes ziemeļu salā uz lielajām skrejvabolēm (Coleoptera, Carabidae), Discozercon mirabilis atrasta uz simtkājiem Scolopendra subspinipes (Chilopoda, Scolopendridae) Javas salā, Discozercon derricki – uz simtkājiem (Chilopoda) Austrālijā, Discomegistus pectinatus – uz simtkājiem Scolopendra gigantea (Chilopoda, Scolopendridae) Trinidadas salā. 

Discozerconidae dzimtā līdz šim zināmas trīs ģintis un četras sugas: 

1) Berzercon (Seeman, Baker, 2013),

 Berzercon ferdinandi (Seeman, Baker, 2013);

2) Discozercon (Berlese, 1910),

 Discozercon derricki (Domrow, 1956),

 Discozercon mirabilis (Berlese, 1910);

3) Discomegistus (Trägårdh, 1911),

 Discomegistus pectinatus (Trägårdh, 1911).

Pasaules Bioloģiskās Daudzveidības datubāze (Global Biodiversity Information Facility) Discozerconidae dzimtai pieskaita vēl trīs ģintis Cerambylaelaps (Costa, 1979), Meliponopus (Fain, Flechtman, 1985) un Pseudancoranyssus (Fain, 1991). Tomēr šīm ģintīm nav minēta neviena aprakstīta suga. 

Nav zināma.